Dižā krievu nacionālisma dievišķais uzdevums

Dalīties draugiem E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Reuters/Scanpix/TVNET kolāža

Runājot par valodām, reizēm šķiet, ka krievi un it īpaši politiķi reizēm nesaprot, cik šie strīdi ir bijuši liktenīgi. Krievijas impērija lielā mērā divas reizes sabruka tieši nepārdomāti uzspiestās krievu valodas dēļ. Daudzus gadu desmitus neskaitāmām tautām tā bija okupantu valoda. Tā simbolizēja apspiešanu, represijas un augstprātību. Cilvēki saprata, ka nav prātīgi vainot vienkāršos krievus un pašu valodu. Bet.

Šķiet, ka krievi politiķi – sākot ar Putinu Kremlī un Nilu Ušakovu Rīgas Domē - nekad nav līdz galam izpratuši vēstures mācības. Pārskatot 19. un 20. gadsimta vēstures grāmatas krievu valodā, reti var atrast skaidrojumus par postošo rusifikācijas politiku, kas lielā mērā pazudināja carisko Krieviju. Faktiski tieši Krievijas impērijas mazākumtautību aizvainojums un brīvības alkas sagrāva vareno Krievijas impēriju. Ar to lielā mērā arī skaidrojams latviešu, ebreju un citu tautu atbalsts boļševiku apvērsumam un Ļeņina sazvērniekiem. Mūsdienās Krievijā nereti dzirdams apgalvojums, ka 1940.gada okupācija simboliski bija atmaksa par latviešu strēlnieku atbalstu tā saucamajai revolūcijai un dalībai Krievijas pilsoņu karā.

Tas ir primitīvs un maldinošs apgalvojums. Staļins vienkārši atkārtoja savu priekšgājēju kļūdas. Impērijas idejai traģiski liktenīgas. Gan cariskajā Krievijā, gan padomju režīma laikā krievu šovinisms visvairāk izpaudās tieši ar valodas uzspiešanu. Attiecīgi radot pretestību, naidu un nepatiku. Jāatzīst, ka šīs tautu savstarpējo attiecību brūces nav sadzijušas līdz pat šim brīdim. Saskaņas Centrs ar Nilu Ušakovu, visdrīzākais, neizglītotības dēļ, tās neuzmanīgi uzplēsa. Ja Kremļa pārstāvji to ir atbalstījuši vai veicinājuši, tad arī viņi līdz šim to nav sapratuši. 20. gadsimta sākumā līdzīgs spiediens radīja veselu plejādi anarhistu un citu radikāļu. Viņi vēlāk ar aizrautību piedalījās un organizēja Krievijas impērijas saplosīšanu.

Kad pat miermīlīgākā tauta ķeras pie spridzekļiem

Krievijas un krievu problēmas, kas turpinās līdz pat šai dienai, sākās tālajā 1880.gadā. Tad cara Krievijā par Svētās Sinodes prokuroru, ietekmīgu valdības amatpersonu kļuva Konstantīns Pobedonoscevs. Viņš bija ievērojams un ietekmīgs cilvēks cara galmā – savulaik bijis konstitucionālo tiesību skolotājs gan Aleksandram III, gan Nikolajam II. Britu vēsturnieks Alans Palmers rakstīja: «Pobedonoscevs bija cilvēks ar stingriem principiem, ārkārtīgi antisemītisks un vienlīdz naidīgs pret katoļticību, islamu un jebkuru reprezentatīvas valdības formu («Parlamenti ir mūsu laika vislielākie meli,» viņš rakstīja 1896.gadā). Viņš ticēja Dižā krievu nacionālisma dievišķajam uzdevumam un svētībai pār varu, kuru kā augstākais autokrāts īsteno Viskrievijas imperators.» (1) Daudzi, iespējams, nepiekristu, bet, skatoties uz mūsdienu Krieviju, ir sajūta, ka šī domāšana joprojām ir gana stipra. Daudzi joprojām jūtas svētīti ar īpašas tautas misiju, un imperatorveidīgs valdnieks arī ir. Milzīgajā, ar gudriem, talantīgiem cilvēkiem bagātajā Krievijā vienīgā alternatīva Putinam ir ... Putins. Kurš gan cits?

Atgriežoties pie vēstures notikumiem – Pobedonoscevam bija milzīga ietekme un viņš sāka postošu impērijas tautu pārkrievošanas programmu un pareizticības uzspiešanu. Vēsturniece Kristīne Volfarte to aprakstīja šādi: «1888. un divi nākamie mācību gadi visās Rīgas skolās atnesa lielas pārmaiņas, jo Krievijas valdības rusifikācijas politikas rezultātā vācu un latviešu mācību valodu tajās nomainīja krievu valoda. Šis bija ārkārtīgs pavērsiens skolēnu un skolnieku dzīvē. Visi mācību priekšmeti, izņemot ticības mācību, bija jāsāk apgūt valodā, ko skolēni neprata. Likums dzimto valodu ļāva lietot tikai kā palīglīdzekli mācību sākuma posmā. Situāciju vēl vairāk saasināja 1893.gadā izdotā pavēle, kas noteica, ka krievu valodai skolās jābūt ne vien mācību, bet arī sarunu valodai. Tas nozīmēja, ka skolēniem savā starpā un ar skolotāju bija jārunā vienīgi krieviski.» (2)

No 1887. gada uz krievu valodu bija jāpāriet gandrīz visām mācību iestādēm. Tika slēgta arī pazīstamā Tērbatas universitāte, tās vietā nāca Jurjevas Viskrievijas Universitāte. Krievu valodā bija jākārto arī visas tiesvedības un likumdošanas lietas. Nežēlīga pārkrievošanas politika tika uzspiesta visai cariskās Krievijas Eiropas daļai – no lepnās Polijas, Baltijas līdz pat pašapzinīgajai un miermīlīgajai Somijai. Latviešu literatūrā šīs laiks spilgti aprakstīts rakstnieka Pāvila Rozīša darbā «Valmieras puikas».

Tas viss izraisīja milzīgu aizvainojumu, dusmas un protestus. Attīstītās, labi izglītotas Baltijas tautas atteicās pieņemt šo brutālo lielkrievu šovinismu. Tieši šajā brīdī mazās tautas saprata, ka no impēriskās Krievijas jātiek projām. Palmers rakstīja:«1904.gada 16.jūnijā kāds jauns aktīvistu jurists un senatora dēls Eižens Šūmanis izšāva un nāvējoši ievainoja ģenerāli Bobrikovu (Somijas ģenerālgubernatoru), pēc tam vērsdams ieroci pats pret sevi. «Somija! Ak, šeit dzīvot ir tik brīnišķīgi! Neviens nemet bumbas, nav bandītu,» reiz bija izteicies cars Aleksandrs II, atpūzdamies netālu no Kotkas. Tagad krievu muļķība bija piespiedusi pat vispasīvāko no tautām īstenot slepkavošanas politiku.» (3)

Viss būtu bijis citādi, ja nebūtu rusifikācijas

Faktiski ar šo laiku tika iesēta pamatīga naida sēkla, kas ir dzīva vēl šobaltdien. Situāciju vēl vairāk nokaitēja 1905.gada nemieri un sekojošās nežēlīgās soda ekspedīcijas. Latviešu zemnieki, nākamie strēlnieki «baltajiem» savu tēvu un brāļu slepkavības, spīdzināšanas nepiedeva nekad. Pilsoņu kara laikā Krievijā monarhisti un «baltie kazaki» tika nīdēti ar īpašu degsmi. Pavājinoties cara režīmam, tieši mazākumtautību pārstāvji atbalstīja vai paši bija visdažādāko ekstrēmistu pirmajās rindās. Pēc 1905.gada izveidojās vesela plejāde ievērojamu latviešu anarhistu, no kuriem daļa vēlāk pieslējās Ļeņina režīmam. Ļoti nikni pret cara režīmu cīnījās ebreji. Pobedonoscevs bija ar viņiem izrīkojies īpaši ļauni – izsūtījis, ierobežojis pārvietošanās un izglītošanās iespējas. Lielā mērā iedvesmojis bēdīgi slavenos grautiņus jeb «pogromus» pret ebrejiem. Tas lielā mērā arī izskaidro faktu, kādēļ ebreji iesaistījās un dažādi atbalstīja boļševiku sazvērniekus. Viņiem cara režīms bija ārkārtīgi nodarījis pāri. Somi savukārt rīkojās pēc principa – atbalstīsim mūsu ienaidnieka ienaidniekus. Viņi vienmēr deva patvērumu visiem ekstrēmistiem, kuri tā vai citādi cīnījās pret cara režīmu. Tādēļ arī Ļeņins ar saviem biedriem no cara slepenpolicijas varēja paglābties tieši Somijā.

Protams, cariskais režīms bruka arī citu iemeslu dēļ, bet tieši brutālā pārkrievošanas politika deva milzīgu impulsu mazajām tautām nostāties pret Krievijas impēriju. Dzimtā valoda bija pamats, ap kuru katra no šīm tautām saliedējās, būvēja savu pašapziņu un brīvības sapņus. Uzspiestā krievu valoda bija simbols represijām un augstprātīgai kundzībai.

Krievijas impērijai vēl 1918.-1920. gadā bija visas cerības patriekt komunistiskos sazvērniekus un izveidot jaunu, modernu valsti. Tomēr šo iespēju viņi palaida garām atkal tās pašas iedomīgās augstprātības dēļ. Somi un igauņi bija gatavi palīdzēt monarhistu karavadonim Judeņičam satriekt sarkano režīmu. Balto ģenerālis un pārējie monarhisti augstprātīgi atteicās apsolīt mazajām tautām brīvību un savas valstis. Somu karavadonis Manerheims ar savu armiju, igauņi un citi pēc šīs atbildes atteicās viņiem palīdzēt. Pie varas palika Ļeņins, kurš apsolīja brīvību un neatkarību. Protams, Ļeņinam patiesībā bija mazliet cita izpratne par mazo tautu brīvību, bet tajā brīdī izšķiroša bija viņa brīvības un neatkarības atzīšana.

Lieciet mierā skaisto un bagāto krievu valodu

To, ko neizdarīja Ļeņins, 1940.gadā izdarīja Staļins. Viņš faktiski atjaunoja veco impēriju un atkal, tikai mazliet savādākā formā, krievu valoda tika izmantota kā ierocis, lai apspiestu mazo tautu pašapziņu, brīvības alkas. Krievu valodas mīlestība atkal tika uzspiesta. Šoreiz tā bija valoda, kas atnāca ne tikai ar durkļiem, bet arī ar tankiem, čeku un vilcieniem uz Sibīriju. Krievu valoda atkal simbolizēja represijas, nolaupītu brīvību, ar «diženumu» apzīmētu tukšu augstprātību. Savukārt dzimtā valoda bija palikusi kā vienīgais, pēdējais glābiņš apspiestajām tautām. To lieliski apliecināja tautā tik populārā Raimonda Paula dziesma ar Alfrēda Krūkļa vārdiem «Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu». Dzimtā valoda bija viena no svarīgākajām vērtībām, ko baltiešiem un citiem vajadzēja spēt nosargāt. Tieši tādēļ viņi tik aktīvi darīja visu, lai sagrautu nu jau Padomju impēriju. Protams, tas nebija vienīgais iemesls, kādēļ tā sabruka. Tomēr baltieši atkal bija impērijas drupinātāju un grāvēju pirmajās rindās.

Protams, dažādiem krievu pseidovēsturniekiem un politiķiem būs tūkstošiem savu versiju par «patieso» vēsturi, par to, ka «viss īstenībā bija savādāk» un tādā garā. Bet. Nilam Ušakovam un viņa līdzskrējējiem vajadzētu iegaumēt – tāda ir latviešu izpratne par vēsturi. Tāda ir pieredze. Latvieši ar valodu nejoko. Tā ir izcīnīta smagā un grūtā cīņā gadsimta garumā, pārdzīvojot un aktīvi veicinot vairāku impēriju sabrukumu.

Vienīgā vieta uz pasaules, kur to sargāt un kopt kā vienīgo valsts valodu, ir mazā Latvija. Nesalīdzināmi mazāka par neaptverami milzīgo Krievzemi krievu valodai. Vai tiešām vienreiz nevarētu likt to mierā?

Vai tiešām nevar likt mierā arī skaisto un bagāto krievu valodu? Tā patiešām ir brīnišķīga, un latvieši to vienmēr ir novērtējuši. Vai nav pienācis laiks vairs to neizmantot kā lētu politisko spekulāciju objektu? Vai nav beidzot pienācis laiks beigt izmantot Latvijas krievus kā ķīlniekus Kremļa apšaubāmajām ģeopolitiskajām spēlītēm?

Avoti:

(1) Palmers Alans. «Baltijas jūras valstu un tautu vēsture». 260. lpp. Apgāds «Atēna» 2007.

(2) Volfarte Kristīne, Oberlanders Ervīns. «Katram bija sava Rīga». 33. lpp. Izdevniecība AGB.

(3) Palmers Alans. «Baltijas jūras valstu un tautu vēsture». 264. lpp. Apgāds «Atēna» 2007.

Uz augšu