Pēdējam uzvalkam kabatu nav (16)

Politikā ārsts Jānis Zaržeckis ienāca vienlaikus ar Aināru Šleseru, kad dibinājās Jaunā partija. Zaržeckis stāsta, ka līdzdarboties viņu esot uzaicinājis Jānis Krūmiņš, kas savā ziņā organizējis un koordinējis Jaunās partijas veidošanu. Vēlāk sekoja Jaunā kristīgā partija, kas savulaik tapa kā mēģinājums glābt Šlesera pirmo izjukušo "politisko pajumti", un tad jau likumsakarīgi sekoja arī Latvijas Pirmā partija. Veiksmīgs plastiskais ķirurgs, viens no Ādažu privātklīnikas veidotājiem, četrdesmit piecus gadus vecais Jānis Zaržeckis sarunā atstāj tik pretrunīgu iespaidu, ka neviļus jājautā — vai viņš ir ideālists vai ciniķis un vai tiešām tic paša teiktajam, ka viens cilvēks var iespaidot partijas un tās vadītāju nostāju kādā jautājumā? Varbūt tā notiek tāpēc, ka intervijas laikā Jānis Zaržeckis, nosēdies pie loga, pa kuru stipri spīd saule, neļaujot tā īsti redzēt sarunas biedra acis, visu laiku smaida, it kā stāstītu kaut ko pavisam jautru. Neatstāj sajūta, ka sarunas biedrs nepavisam nav tik vienkāršs un naivi atklāts, kā pirmajā brīdī varētu likties.

Kāpēc jūs uzskatījāt, ka cietumsods ārstam Auderam nav samērojams ar viņa nodarīto?

Uzskatu, ka tiesu praksē viens no principiem ir samērības princips. Protams, ja ir pārkāpums, sodam jābūt neizbēgamam, bet arī samērīgam. Ja palūkojamies, kāds ir ārsta Audera nodarījums un kāds ir pieprasītais sods, tad tomēr rodas disonanse ar to, kas vispār notiek tiesu praksē. Tikko varēja lasīt ziņu, ka cilvēks, kurš izdarījis pasūtījuma slepkavību — un tas ir pierādīts, — saņēma nosacītu sodu. Man ir arī jautājums, cik narkotiku izplatītāju sēž cietumā? Vai pie tādas tiesu prakses Auderam ir jāsaņem cietumsods? Tās ir pārāk skarbas konsekvences, kas izriet no šāda sprieduma. Ārstu lielākajai daļai prakse ir tieši tāda pati kā Auderam, viņiem vienīgi nav kvīšu par saņemto naudu, jo ārsti to vienkārši ieliek savās kabatās. Ja pret ārstiem, kas par savu darbu saņem atlīdzību, ierosinās lietas, tad viņiem atliks tikai padomāt, vai nekļūt, piemēram, par narkotiku izplatītājiem. Kāpēc jāstrādā par ārstu? Saprotu, ka tas izklausās absurdi, bet es vienkārši gribu parādīt, cik paradoksāla ir situācija.

Piekrītu, ka Auders nav rīkojies korekti — viņš savu privātpraksi uzturēja valsts slimnīcā, izmantojot visus resursus un par tiem nemaksājot. Tomēr parasti ārsta un pacienta vienošanās par atlīdzību jeb pateicību ir mutiska, bet Auders gribēja būt godīgāks, viņš to visu uzlika uz papīra. Viņa kolēģi Lasmani, bijušo Onkoloģijas centra vadītāju, kurš darbojās ar daudz lielākām naudas summām, neviens pat negrasās likt cietumā. Runājot par ārstiem, es pat nezinu, kurš ir godīgāks — tas, kurš skaidri pasaka, cik grib saņemt par savu darbu, vai tas, kurš dod mājienus, runā "caur puķēm" par to, ka kaut ko vajadzētu. Manuprāt, šādi mājieni pazemo gan pacientu, gan ārstu. Iedomājieties, jūs ieejat veikalā, paņemat maizi vai pienu, un kasiere dod jums neskaidrus mājienus par to, cik tad vajadzētu maksāt. Absurds, vai ne? Visur viss notiek konkrēti, izņemot medicīnu, kur tiek spēlētas "aklās vistiņas".

Vai, jūsuprāt, pašlaik Latvijas medicīnā kaut kas mainās?

Mainās. Uz slikto pusi. Protams, ar tik ārkārtīgi niecīgu budžetu veselības aprūpei ir grūti kaut ko izdarīt. Ja kādā nozarē ilgstoši nekas netiek investēts un tiek dzīvots uz "veciem taukiem", tad nozare sāk dilt, kļūst vārgāka. Pagājušajā gadā ir nomiruši 260 praktizējošie ārsti — viņi strādā, kamēr mirst, jo nevar atļauties aiziet pensijā. Uz ārzemēm ir aizbraukuši kādi 280. Pēc reģistra datiem, lielākā daļa ārstu ir tuvu pensijas vecumam, par mani jaunāku ir ļoti maz. Tikko augstskolu beigušo, kuriem pagaidām vēl ir tikai teorētiskas zināšanas, ir aptuveni piecdesmit. Ir gaidāma liela bedre. Globāli skatoties, domāju, ka viss ir sācies ar to, ka sabiedrība neuzticējās valstij. Cilvēku izpratnē — tajā brīdī, kad viņi samaksā nodokļus, viņi redz savu naudu pēdējo reizi, vairs nekad to neieraudzīs un ar viņiem tai nav un nebūs nekāda sakara. Ja cilvēki būtu ticējuši valstij, tad pieņemu, ka viņi pat būtu ar mieru maksāt lielākus nodokļus, jo zinātu, ka varēs iet pie ārsta un nekas papildus nebūs jāmaksā.

Un tomēr — varbūt problēma slēpjas nevis cilvēku neuzticībā, bet lielākās sabiedrības daļas nabadzībā, un tādēļ veselības aprūpei naudas nepietiek?

Mūsu nabadzība ir mīts. Liela daļa cilvēku, manuprāt, ir nepamatoti norūpējušies par savu labklājību, un vēl to nav pamanījuši. Jā, ir cilvēki, kuriem ir bezgala grūti un kuri ir uz izmisuma robežas — piemēram, pensionāri.

Kas, jūsuprāt, ir labklājība?

Labklājība ir situācija, kad cilvēks nav limitēts savu pamatvēlmju īstenošanā — viņam ir, kur dzīvot, viņš var paēst un viņam ir automašīna. Paskatieties CSDD reģistrā — Latvijā ir 800 tūkstoši automašīnu. Es saprotu, ka šī definīcija ir ļoti aptuvena, jo vienam, lai justos komfortabli, pietiek ar nelielu summu, un cilvēks jūtas ar dzīvi apmierināts. Otram varbūt pieder visai daudz, bet viņš ir nelaimīgs. Tomēr vairumā gadījumu cilvēkiem labklājība jau ir, bet viņi drudžaini turpina pelnīt naudu un gaužas par problēmām. Ja runājam par veselības aprūpei paredzēto naudu, tad daudzi cilvēki uzskata, ka labāk to nesamaksāt nodokļos, bet turēt kabatā un krāt ar domu, ka viņi droši vien neslimos, bet, ja nu tā notiks, tad viņi izvilks naudu no kabatas un samaksās. Ilgu laiku šis princips darbojās, bet šobrīd mēs jau esam ļoti tuvu situācijai, ka varēs no kabatas izvilkt ļoti lielu aploksni, bet nebūs vairs, kam to iedot.

Vai tā nav jūsu ilūzija, ka cilvēki Latvijā dzīvo labklājībā? Jūs ikdienā — ne privātklīnikā, ne arī Rīgas Domē, kur esat deputāts, — nesaskaraties ar cilvēkiem, kuriem vislielākā problēma ir izdzīvot.

Varbūt es dzīvoju ilūzijās. Jā, man ir palaimējies, ka strādāju privātklīnikā un par savu darbu saņemu nopelnīto, nevis valsts atmestus grašus. Bet tas bija neticami smagi. Agrāk es strādāju Gaiļezerā, mikroķirurģijas centrā, kur bija izcili speciālisti, interesants darbs, bet maza alga. Pienāca brīdis, kad vairs nevarēju nopirkt pienu, jo tantīte, no kuras pirku, sacīja, ka cena augusi. Apsvēru, vai neaiziet no medicīnas, bija dažādas idejas — arī pavisam trakas —, ko darīt, lai uzturētu savus bērnus. Tomēr medicīnā biju ieguldījis tik daudz laika un darba, ka bija žēl to visu pamest. Tad izdomāju, ka valsts sistēmai blakus jābūvē cita, privāta sistēma. Tāpēc var teikt, ka tā ir arī laimīga sagadīšanās, tomēr nevar dzīvot ilūzijās, ka atliek sēdēt un gaidīt un tad viss notiks. Man daudzi teica, ka esmu traks, ja taisu privātklīniku. Nav jau nekā vienkāršāka, kā sēdēt valsts slimnīcā, kur ir samaksāts par elektrību, telpām, zālēm un visu pārējo. Valsts visu ir ielikusi rokās, vari mierīgi strādāt, ņemt aploksnes, nemaksāt nekādus nodokļus un justies laimīgs (smejas). Vai ne?

Labi, mēs esam tur, kur mēs esam. Ko darīt?

Patiesībā viss sākas nevis ar valdību un birokrātiem, kas veido spēles noteikumus, bet ar sabiedrību. Vissvarīgākais ir likt sabiedrībai saprast, ka veselības aprūpes sistēmā pienācis laiks investēt naudu. Medicīna ir tik ļoti dārga, ka mēs nekad nevarēsim panākt brīdi, kad slimie spēs samaksāt par savu ārstēšanu. Visās pasaules valstīs slimie tiek ārstēti uz veselo rēķina. Tas ir tā dēvētais solidaritātes princips. Ja veselie procesā nepiedalās, tad slimos nevar izārstēt. Tādēļ vajag cilvēkiem atvērt acis un pateikt, ka ir krīze. Līdz šim veselības aprūpe daļēji un ļoti mazliet tika finansēta no nodokļiem, bet pārējā nauda glabājās cilvēku kabatās, kuri gaidīja, kad to izvilkt un samaksāt. Tagad tuvojas bankrots, tādēļ no tās kabatas katru mēnesi vajag izvilt kaut vai "piečuku", lai samaksātu veselības aprūpes sistēmai. Otra lieta, kas, manuprāt, ir darāma — noteikt, lai medicīnas pakalpojuma cenu nosaka tā sniedzējs. Nez kādēļ visu laiku cenu nosaka pircējs. Ir valsts pasūtījums, kas cenu rēķina nevis pēc patiesajām izmaksām, bet pēc tā, cik naudas ir valsts makā. Kad tiks noteikta reālā medicīnisko pakalpojumu cena, valsts redzēs, cik var atļauties apmaksāt, un ārsti saņems par savu darbu normālu atalgojumu. Baidos, ka tad, kad sistēma sabruks un nāks saprašana par to, ka kaut kas jāmaina, būs par vēlu. Ārstu vairs nebūs. Lai ārstu sagatavotu, ir vajadzīgi desmit gadi un pēc tam jaunajam ārstam vēl pieci seši gadi ir jānostrādā, lai viņš spētu saprast, no kuras puses cilvēkam pieiet. Pašlaik medicīnas nozarē augstskolā nav konkursa, bet tas nozīmē, ka tur studēt aiziet tie, kas izkrīt citur un kam patiesībā nav intereses par medicīnu. Vai tie būs profesionāli ārsti, kas kvalitatīvi ārstēs manus bērnus?

Trešā lieta, ko vajadzētu darīt, ir motivēt jauniešus studēt medicīnu: pašlaik skaidri zināms, ka stipendija ir ļoti maza vai arī pašam vēl jāpiemaksā. Pēc tam ir ordinatūra, kurā alga ir lati astoņdesmit, kamēr vienaudži jau būs beiguši augstskolas, pelnīs un sāks iekārtot savu dzīvi. To vēl varētu pieņemt, bet, ja nākotnes vīzija pēc desmit, piecpadsmit nostrādātiem gadiem labākajā gadījumā ir divsimt piecdesmit latu... Tas nozīmē, ka apmaksas sistēma ir jādiferencē. Labi, jauns ārsts nevar saņemt tikpat, cik vecāks kolēģis, bet ir jābūt iespējai augt, virzīties uz priekšu. Privātklīnikas ir viena no tādām iespējām. Lai sākumā ārsts strādā Universitātes klīnikā par mazāku algu, bet viņam ir jābūt pārliecinātam, ka četrdesmit gados viņš varēs nopelnīt labu algu un varēs uzturēt ģimeni. Tas nozīmē, ka valsts pasūtījumi ir jāsaņem arī privātklīnikām, ja tās var piedāvāt labus pakalpojuma izpildes noteikumus.

Tātad rūpējaties par sevi...

Ādažos ir privātklīnika, bet viss notiek ar lielām diskusijām. Es uzskatu, ka valstij ir jāatbalsta tas, lai privāto slimnīcu būtu vairāk. Valsts finansējumam ir jāseko līdzi arī uz privāto slimnīcu. Iznāk, ka tiem, kas izvēlas privātklīniku, viss ir jāmaksā divreiz — viņi ir samaksājuši nodokļus un otrreiz maksā privātajam ārstam. Pašlaik situācija uzlabojas, pacients maksā starpību par uzlaboto servisu, bet pamatfinansējums seko pacientam. Būtu normāli, ja valsts slimnīcas konkurētu ar privātklīnikām. Man lielākā diskusija ar ierēdņiem ir par to, ka, viņuprāt, medicīnā nedrīkst pieļaut konkurenci. Man tam ir grūti piekrist, jo mēs dzīvojam pašu izvēlētās tirgus ekonomikas apstākļos. Konkurence ir vienīgais, kas nodrošina normālas cenas. Tagad medicīnā ir sākusies "bruņošanās sacensība" aparatūras iegādē. Paradokss ir tas, ka lielāks piedāvājums rada nepamatoti lielu pieprasījumu. Agrāk bija ārsts, viņa zināšanas, medicīnas grāmatas un stetoskops. Viņš izmeklēja pacientu, domāja un noteica diagnozi. Tagad uzreiz sūta uz datortomogrāfu, kas maksā lielu naudu un rada rindas. Labs ārsts no slikta atšķiras ar to, ka diagnozi uzstāda pirms visiem izmeklējumiem, kas diagnozi tikai apstiprina. Fenomenāla parādība ir dubultizmeklēšana. Ģimenes ārsts ir izdarījis visus izmeklējumus, bet valsts slimnīcā viss tiek darīts otrreiz. Tātad tā ir papildu nauda un vismaz nedēļa nodaļā, piemēram, pirms operācijas. Privātklīnikā mēs uzticamies izmeklējumiem, ko norīkojis ģimenes ārsts, un pacients uz slimnīcu atnāk operācijas dienā. Es iedevu valstij salīdzināt datus — vienas un tās pašas slimības ārstēšana privātklīnikā izmaksā par septiņdesmit latiem lētāk. Agrāk valsts slimnīcās bija princips paturēt cilvēku ilgāk, lai dabūtu kaut kādu naudiņu vairāk. Bieži vien cilvēki izrakstījās, bet slimnīcas dokumentos viņi vēl tur skaitījās. Tagad, kad jāmaksā par katru dienu, vairs tā nevar. Pagājušā gada novembrī izrādījās, ka valsts ietaupījusi vairākus miljonus latu, jo tagad vairs nevar saņemt naudu par neesošiem pacientiem. Man ar lielām pūlēm izdevās vienoties, ka mūsu privātklīnikai turpināsies valsts pasūtījums, bet tas būs kā pilotprojekts, lai noskaidrotu, kāpēc privātā slimnīcā ārstēšana iznāk lētāk.

Katrā valstī ir atšķirīgs veselības aprūpes modelis un īsti labs it kā nav neviens. Tādēļ mums ir jāmeklē jauns finansēšanas modelis, kas būtu veiksmīgs mūsu valstī. Ir skaidrs, ka noteikti ir jābūt valsts un arī privātajai apdrošināšanai. Un patiesībā labā ziņa par cilvēku veselību ir tā, ka nemaz tik slimīgi jau viņi nav. Apmēram astoņdesmit procentu no slimībām pāriet pašas — slimībai ir ieprogrammēta saslimšana, saasinājums un neatkarīgi no tā, ko dara ārsts, tai ir paredzēta izveseļošanās. Atlikušajos divdesmit procentos slimību ir ieprogrammēts pavisam cits iznākums — vai nu invaliditāte vai kapu kopiņa, ja ārsts neiejaucas.

Vai vismaz teorētiski ir tāds veselības aprūpes modelis, kas Latvijā varētu veiksmīgi strādāt? Lai gan uzskatāt, ka dzīvojam labklājībā, esam otra nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts.

Varētu piekrist, ka nederēs nekāds modelis, jo vispirms ir jāpanāk, lai tie, kas var atļauties, maksātu par tiem, kuriem naudas nav. Kas notiek pašlaik? Vai mēs visi maksājam vai mazliet arī "ziedojam" aploksnēs? Varbūt vajag gan nodokļus, gan turīgo cilvēku ziedojumus veselības aprūpes sistēmai?

Klausoties jūsu teiktajā, gribas vaicāt — vai esat ideālists vai spožs ciniķis?

Visi ārsti lielākā vai mazākā mērā ir ciniķi, jo viņiem jāsakaras ar skarbām lietām. No otras puses, es esmu arī nelabojams ideālists, vissliktākajā situācijā esmu varbūt pat nepamatoti liels optimists. Manus tuviniekus tas bieži kaitina (smejas).

Vai esat ticīgs cilvēks?

Jā, es esmu ļoti ticīgs cilvēks. Ir grūti dzīvot, ja nekam netici. Mana filozofija: ir kāds, kas mūs sargā. Ārsta praksē esmu pieredzējis lietas, kuras nekādi nevar izskaidrot. Liela nozīme ir pateicībai — mums būtu jābūt pateicīgiem Dievam par to, ko viņš mums devis. Bet ar mums jau ir kā ar bērniem — viens par savu dāvanu ir bezgala priecīgs, bet otrs to nobāž stūrī vai aizmet. Kuram jums būs prieks dāvināt vēl? Protams, tam, kurš ir pateicīgs un priecīgs par dāvanu. Starp citu, tā ir viena no veiksmes formulām — ir jābūt par visu pateicīgam.

Kādēļ nonācāt politikā?

Viss dzīvē notiek nejauši. Jānis Krūmiņš man sacīja — ja negribi, lai politika nodarbojas ar tevi, tev ir jānodarbojas ar politiku. Man tā bija jauna pieredze, un tā arī visu laiku esmu turējies tai komandai līdzi. Man reizēm jautā, kāpēc esmu tieši Pirmajā partijā. Būsim godīgi un atzīsim, ka partijas ir neticami līdzīgas, strādā pēc vienas formulas. Partijas nepārstāv ideālus, bet intereses, kuras tiek īstenotas ar politiskās varas palīdzību. Partijas var stāstīt, ko vien tās grib, — ideoloģija vienmēr ir viena, bet ideju īstenošana — cita lieta. Kāpēc neesmu aizgājis no politikas? Patiesībā politiskos procesus var ļoti daudz ietekmēt. Mēdz sacīt, ka politikā nav īstas vērtību sistēmas, bet es tam gluži nepiekrītu. Iepriekšējās vēlēšanās, kad es biju partijas valdē, man zvanīja privātpersonas ar dažādiem piedāvājumiem. Piemēram, man piedāvāja nopirkt savai partijai augstākus reitingus un par papildu samaksu zemākus reitingus konkurentiem. Es zvanīju Šleseram un jautāju, ko viņš par to domā, un viņš atteica, lai pērk citi, ja grib. Nopietni — tā bija. Līdzīgi notika arī ar kompromata piedāvājumiem — par zināmu summu tika piedāvāts publicēt sagatavoto kompromitējošo materiālu par konkurentiem. Protams, neviens nav ideāls, un katrai partijai ir savi trūkumi. Bet lielajās lietās ideoloģija man ar Šleseru saskan.

Vai baznīca ir jāiesaista politikā, jo ļoti daudzi cilvēki ir ticīgi?

Tas ir diskutabls jautājums. Personīgi es uzskatu, ka tas nav jādara. Satversmē ir ļoti pareizi ierakstīts, ka baznīca ir atdalīta no valsts, šīs lietas nevajag jaukt. Domāju, ka vairums cilvēku nonāk līdz ticībai, bet baznīca nav jājauc ar politiku.

Vai atbalstāt savas partijas uzskatus par seksuālajām minoritātēm un vai bijāt to vidū, kas gāja uz Doma laukumu paust sašutumu par geju gājienu?

Nebiju un nekad nenomētātu viņus ar akmeņiem. Viņi ir tādi paši cilvēki kā pārējie. Es kategoriski iebilstu pret to, ka geji savas intīmās lietas, savu seksuālo orientāciju iznes publiskajā telpā un skaļi par to runā. Nevienam savu guļamistabu nevajag atvērt publiskai apskatei. Seksuālā orientācija ir katra cilvēka personīgā lieta, un to nevajag politizēt. Kļūdās abas puses — gan seksuālo minoritāšu, gan to, kas viņus represē. Viņiem ir jāstāv blakus, neatkarīgi citam no cita, un nevajag karot.

Protams, tagad publiski runāt par savu personīgo dzīvi daudziem ir gandrīz vai prestiža lieta, neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Cilvēki vispār taču ir tik neticami interesanti! Paskatieties, kas ir noticis ar civilizācijām — tās sasniedz savu lielāko spožumu un tad iet bojā — gan inki, acteki, gan Romas impērija. Varbūt tas notiek tad, kad labklājības ir par daudz, jo visa ir pārāk daudz un nekam vairs nav vērtības. Kurā vilnī esam mēs? Bijām dziļā bedrē, kad paaudzes tika plosījis karš, bet tagad ceļamies uz augšu. Tāpēc jau saku, ka mēs nemanām savu labklājību. Ja mēs paraudzītos, kā cilvēki dzīvo daudzās pasaules valstīs, pat tepat blakus, Krievijā, tad varētu salīdzināt. Laikam jau cilvēki ir tā būvēti, ka viņiem nemitīgi jārisina problēmas. Ja to nav, tās tiek radītas un pēc tam ar milzīgu gandarījumu atrisinātas.

Vairākas reizes sarunas laikā sacījāt, ka politikā var ietekmēt daudzas lietas un jūs to esat izdarījis. Ko esat ietekmējis?

Laikā, kopš esmu ievēlēts, man ir izdevies izdarīt to, ko gribēju. Esmu Sociālo lietu komitejā, kur nodarbojos ar medicīnas jautājumiem, un Transporta komitejā. Tā kā esmu satiksmes dalībnieks un labi redzu ačgārnības, tad ir projekts un ir pārvietotas diezgan daudzas ceļa zīmes, kuru novietojums bija muļķīgs un radīja sastrēgumus. Krastmalā ir mainīts satiksmes joslu sadalījums. Sociālo lietu komitejā bija daudzi projekti, kuri izdevīgi tikai tiem, kas viņus īsteno, un nevis rīdziniekiem. Viens no tiem bija telemedicīnas projekts — bija radīts telemedicīnas centrs, kurš solīja ārstiem sniegt pakalpojumus ar interneta palīdzību. Pensionāriem trūkst naudas zālēm, bet šajā pasākumā bija iecerēts investēt pāris miljonus. Ar grūtībām man izdevās šo projektu likvidēt un ietaupīto naudu izlietot citādi — novirzīt rīdziniekiem veselības aprūpei. Tās ir lietas, kuras var mainīt, ja grib redzēt un pēc tam darīt. Starp citu — par miljoniem, kas virza dzīvi. Ziniet, miljonāri, manuprāt, nemaz nav apskaužamā situācijā, jo nav pamanījuši, ka ir tik daudz naudas, kuru viņi nemaz nevarēs iztērēt — pēdējam uzvalkam jau kabatu nav (smejas).