9. sērija. Augusta mācība

FOTO: AFI

Disidenti – no pirmajiem līdz pēdējiem. 3. daļa

Pēc 23. augusta jezgas, mācoties no kļūdām, 18. novembri partija un prese jau sagaidīja ar savlaicīgu kampaņu, kas vērsta pret «nacionālistiskajiem ekstrēmistiem». Lai kādam neienāktu prātā atkal iet pie Brīvības pieminekļa, Strēlnieku laukumā tika sarīkots mītiņš pret iejaukšanos Padomju Latvijas iekšējās lietās – tajā izteikts protests ASV Kongresa rezolūcijai, kurā Baltija atzīta par okupētu. Mītiņā piedalījās 10 000 cilvēku, viss centrs bija slēgts it kā lai nodrošinātu kārtību pasākuma laikā. Naktī gan Rīgā šur tur pastkastītēs bija iemestas nacionālistiska satura skrejlapas, taču par masveida akciju to nevarētu saukt. Beigās avīzes varēja atviegloti uzelpot: «Plašā provokatīvā akcija, kuras scenāriju bija izstrādājuši aizokeāna speciālie dienesti, cieta pilnīgu sakāvi.»

Daudzos darba kolektīvos tika sarīkotas sapulces amerikāņu imperiālisma nosodījumam. Piemēram, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē ar kvēlām runām, nosodot «aizokeāna likumdevēju rupjo izlēcienu», uzstājās profesors Juris Bojārs un 4. kursa students, vēlākais Saeimas juridiskā dienesta vadītājs Gunārs Kusiņš. Avīze Padomju Students šo sapulci aprakstīja īsi: «1918. gada 18. novembris ir latviešu tautai sveša diena. Tā atnesa tikai neskaitāmas represijas pret iedzīvotāju progresīvo daļu un revolucionārās kustības dalībniekiem, ciešanas un kapitāla jūgu darba tautai.»

Interesanti, ka «Latvijas darbaļaudis» bija arī deleģējuši trīs darba kolektīvu pārstāvjus uz Maskavu, lai viņi ASV sūtnim iesniegtu oficiālu protestu. Nekas prātīgs gan no šīs ieceres neiznāca: delegātiem nācies 40 minūtes dirnēt ārā salā, līdz saņemta atbilde, ka vēstniekam nav laika ar delegāciju tikties. Kāds no vēstniecības sekretāriem gan kaut kad varot ar viņiem tikties, taču tikai kā ar privātpersonām, nevis neatzītās LPSR delegāciju.

Nākamajā gadā trači ap piemiņas dienām jau acīmredzami gāja mazumā. Tā 1988. gada 14. jūnijs jau aizritēja bez represijām, un varas iestādes pat sankcionēja mītiņu pie Kongresu nama, kur ar runām par Staļina represijām uzstājas Vides aizsardzības kluba pārstāvis Valdis Turins, Padomju Jaunatnes galvenais redaktors Andrejs Cīrulis un pat vēl pavisam nesen par buržuāzisko nacionālistu lamātais mācītājs Juris Rubenis. Tiesa, mītiņot pie Brīvības pieminekļa gan todien vēl nebija ļauts. Tomēr arī oficiāli aizliegt to vairs tā īsti nedrīkstēja, tādēļ varas iestādes izlīdzējās ar alternatīva pasākuma sarīkošanu pie pieminekļa – gar to veda steigā sarīkotā velobrauciena Rīga 88 maršruts, tādēļ vienlaikus vēl kādu masu pasākumu rīkot tur nevarēja. Nu, bet vēl pēc gada – 1989. gada 25. martā – staļinisko represiju upurus pieminēt ar ziediem pie Brīvības pieminekļa jau devās visa Latvijas kompartijas «spice».

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Uz augšu