Audera apetīte augusi pamazām (24)

Pēc vairāku cietušo liecībām, kuri pie Ā. Audera ārstējušies ap 2000. gadu, var secināt, ka sākotnēji Ā. Auders, no pacientiem prasot maksu par operāciju, nav noteicis konkrētu summu, tikai uzstājis, ka tā nedrīkst būt mazāka par 100 latiem. Parasti pacienti izvēlējušies mazāko taksi un ārstam devuši 100 latu, tikai daži norādīja, ka samaksājuši 300 latu. Vairākums cietušo atbildēja apstiprinoši uz prokurora Māra Lejas jautājumu, vai viņi būtu maksājuši Ā. Auderam naudu, zinot, ka par operāciju samaksājusi valsts. Tomēr gandrīz visi no viņiem uzsvēra, ka būtu maksājuši mazāku summu.

Tikai ar laiku Ā. Auders izraudzījies ienesīgāku taktiku – pacientiem rādīt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) oficiālo maksas operāciju cenrādi. Pieprasot no pacientiem samaksu, kura saskanēja ar TOS oficiālo cenrādi, Ā. Auders faktiski panāca, ka pacienti viņam maksā fiksētu summu, kas vairākumā gadījumu nebija mazāka par 500 latiem. No cietušo liecībām var noprast – daudziem galvu sajaucis tieši tas, ka Ā. Auders par saņemto naudu izsniedzis kvītis. Tas radījis priekšstatu, ka maksāta tiek nevis Latvijā ierastā "pateicība" par ārsta darbu, bet oficiāls maksājums par medicīnisko palīdzību, arī operāciju.

Bijušā ķirurga advokāts Oskars Rode dažiem lieciniekiem uzdeva jautājumu, vai, pēc viņu domām, Ā. Auders nav ar savām darbībām centies legalizēt pacientu maksājumus. Praktiski visi tiesā līdz šim liecinājušie ārsti atzina, ka pacientu pateicības pieņem, bet neviens neatzina, ka pieprasa fiksētas summas, bet dažs uzsvēra, ka dāvanu pieņem tikai konsultācijas beigās vai pēc operācijas.

Uz Ā. Audera jautājumu: "75% no aptaujātajiem ārstiem ņem naudu no pacientiem. Vai jums nešķiet paradoksāli, ka tie 25%, kas neņem, visi strādā tieši TOS?" viņa bijušais padotais ķirurgs Andris Pūce tiesā atbildēja: "Ir atšķirība starp prasīšanu un ņemšanu. Es, kā likums, ņemu konsultācijas beigās un nekad nenosaucu summu." Citam Ā. Audera bijušajam kolēģim ķirurgam Kasparam Rukam advokāts O. Rode tiesā pajautāja, vai viņš ir pieprasījis no pacientiem samaksu un atrunājis pateicības naudas apmēru, uz ko K. Ruks atbildēja noliedzoši.

A. Pūce tiesā liecināja, ka Ā. Auders savulaik ar viņu pārrunājis iespēju iekasēt honorāru no privātprakses pacientiem un ka tas būtu juridiski korekti, tomēr A. Pūce atteicies piedalīties šādā shēmā. Viņam neesot zināms, ka līdzīgi rīkojies vēl kāds kolēģis. Savukārt pirmstiesas izmeklēšanas liecībā A. Pūce liecinājis, ka Ā. Auders viņam ne tikai piedāvājis piedalīties šajā shēmā, bet atzinis, ka "ņem lielas naudas summas no privātprakses pacientiem".

No jautājumiem, kurus apsūdzētā advokāts O. Rode tiesā uzdod cietušajiem, noprotams, ka aizstāvības puse šos maksājumus vēlas traktēt nevis kā izkrāptu naudu, bet kā honorāru par Ā. Audera īpašiem medicīnas pakalpojumiem. Tas ir pretrunā ar vairākuma pacientu liecināto, ka vienīgais pakalpojums, kuru viņi no Ā. Audera saņēmuši, ir veiktā operācija. Pie vairākuma pacientu Ā. Auders pēc operācijas vispār nav pienācis, un saņemto pakalpojumu klāsts aprobežojies ar rentgena uzņēmumu aplūkošanu, dažkārt nosūtīšanu uz datortomogrāfijas izmeklējumiem, naudas pieprasīšanu un operāciju. Tiesa uz pacientiem izsniegtajām kvītīm Ā. Auders kā naudas saņemšanas pamatojumu rakstījis "par ārstniecības kursu".

Ar vairāku uzaicināto ķirurgu liecībām aizstāvības puse mēģināja radīt priekšstatu, ka medicīnā jēdziens "ārstniecības kurss" saprotams ļoti dažādi atkarībā no konkrēta pacienta un var aprobežoties vienīgi ar operāciju, kuru Ā. Auderam maksājušie pacienti ir saņēmuši. Piemēram, ķirurgs Jānis Zaržeckis, no vienas puses, liecināja, ka, pēc viņa domām, ārstēšanas kurss ir daudz plašāks jēdziens par tikai operāciju, bet, no otras puses, skaidroja, ka šāds formulējums pacientiem izsniegtajā kvītī, iespējams, ietver sīkāk neatšifrētus papildu pakalpojumus. TOS ķirurgs Egīls Strauss norādīja, ka ārstniecības kurss var ilgt gadiem un beidzas tad, kad pacientam novērstas visas nevēlamās pēcoperācijas blakusparādības. Privāti praktizējošais ķirurgs Juris Puriņš pauda uzskatu, ka ārstniecības kursā, kuru pacientam sniedz ārsts, ieskaitāms pat mediķa studiju periods.