Vai aktieru pāri spēj būt ilgi kopā? (2)

"Profesionāli skanētu - plusu un mīnusu skaits būs arī atkarīgs no privātās loģikas, proti, cik daudz ir pozitīvās pieredzes par šādām attiecībām ģimenē. Var būt tā, ka dinastijās ir izvēlēta viena un tā pati profesija vai kopā strādāšanas modelis, piemēram, privātā biznesā, un šādas darba un personiskās dzīves attiecības ir ļoti augstu vērtētas. Var būt situācijas, ka aktieru bērni saka - aktiera profesiju neizvēlēsies, jo atceras, ka mammas un tēta bieži nebija mājās," skaidroja Inna Rezgale, bet savā ziņā bija pārliecināta, ka šādās attiecībās plusu noteikti ir vairāk nekā mīnusu. Kāpēc?

"Visbiežāk šo pāru attiecībās izskan apgalvojums - viņš mani saprot no pusvārda. Tas ir objektīvi, jo abi jau runā vienā, piemēram, mākslas valodā. Ir kopīgs un pazīstams humors, izteicieni, apzīmējumi, arī emocijas. Izrunāšanās, dalīšanās radošiem cilvēkiem ir īpaši svarīga," sprieda Inna un norādīja, ka ierasti vienas profesijas pāri jau arī labi saprot, ka ir brīži, kad vienam no otra mazliet jāatkāpjas, jāiedod iespēja uzelpot.

"Visierastāk šo jautājumu pāri atrisina, kad katram ārpus darba ir sava aizraušanās. Jā, pietiek ar to, ja sieva zina, ka viņai vajadzīga vientulības deva adot, bet vīrs aiziet ar draugiem uzspēlēt hokeju. Labi pēc iespējas mazāk darbu nest mājās. Ir jau arī psihoterapeitu pāri, un viņi stāsta: panākam vienošanos - mājās svītra pāri darba sarunām," tā Inna un atceras, ka attiecību krīžu brīžos gan ir labāk, ja vīrs un sieva no rīta var doties katrs uz savu pilsētas galu.

"Krīzes gadās visās partnerattiecībās. Bieži ir tā - aizeju uz darbu, prom no mājas, no tā, kas tajā brīdī kaitina, un pārdomāju. Iespējams, jau vakarā uz situāciju izdodas raudzīties citādi. Vai tas izdodas, ja tā otra pusīte atnāk līdzi uz darbu, ir acu priekšā? Domāju, ka tad ir grūtāk," tā Inna Rezgale, bet piebilda, ka daudzām ģimenēm tas izdodas. Arī aktieru pāriem, kuri šodien darbā un mājās atzīmē Starptautisko teātra dienu.

Vairākām Valmieras teātra aktrisēm "Druva" jautāja, vai vēlētos būt kopā ar otru pusīti teātrī, tātad arī uz skatuves dažādās lomās, un dzīvē. Patiesībā, vai viņi gribētu, lai dzīvesbiedrs ir aktieris?
"Paldies Dievam, ka man tā nav. Man taču vispār nevajag katru dienu kādu mājās blakus. Diviem cilvēkiem ir nepieciešams vienam pēc otra ilgoties," sacīja viena no populārākajām Valmieras teātra aktrisēm Dace Eversa. Daci pāris stundas pirms izrādes satikām grimētavā. Dace adīja zeķi un noskaņojās darbam. "Man ļoti vajadzīga arī vientulība. Man tiešām nepatiktu ar savu vīru iet vakarā uz skatuves, bet no rīta pa virtuvi šļūkt čībās garām. Tas būtu par traku."

Pirms izrādes "Līdz pavasarim" uzrunājām arī aktrisi Ilzi Pukinsku. Žēl, ja nezināt Ilzi kā brīnišķīgu teātra aktrisi, tad jāpasaka priekšā - Ilze spēlē arī seriālā "UgunsGrēks" un atveido Silviju.
"Ja cilvēki ir aizņemti ar vienu lietu, tad tā arī tur kopā. Ko tad vēlas vīrietis, kurš nezina šādu dzīvesveidu? Viņš priecājas, ja sieva sešos vakarā ir mājās, galdā ir vakariņas. Nevis, ka viņa atnāk vienpadsmitos naktī, nogurusi, iztukšota, emocionāla - kašķīga vai pagalam priecīga. Šādi vēlos teikt, ka vīrs aktieris ir pat ērts, jo viņš saprot šo dzīvesveidu," tā Ilze Pukinska un pajokoja, ka viņa gadu gadiem ģimenē bijusi kopā ar izciliem māksliniekiem. "Tagad mājās esam palikušas divas aktrises - Velta un es," tā Ilze, kas ir izcilās aktrises Veltas Līnes vedekla.

Nevilšus iezogas jautājums - kā ir dzīvot zem viena jumta ar pieredzes bagātu teātra un kino cilvēku?
"Viņa nekad nekritizē un arī sajūsmā neslavē. Ne mani, ne kādu citu. Viņa, redzot aktieri lomā, saka: man viņš šķita interesants vai mazāk interesants," tā Ilze un pasvieda vēl kādu viedokli: "Vēl man liekas, ka aktrisēm labi der ārsti. Viņi uz cilvēkiem raugās ar tādu klīnisku skatienu. Vīrieši ārsti, manuprāt, ir ļoti toleranti pret dažādām un atšķirīgām cilvēku izpausmēm."

Spēlētu pāri komēdijā

Latvijā ir leģendāri aktieru pāri - Harijs Liepiņš un Mudīte Šneidere, Vija Artmane un Arturs Dimiters, Velta Līne un Gunārs Cilinskis, Ēvalds Valters un Vera Gribača, Elza Radziņa un Oļģerts Šalkonis. Ir bijuši leģendāri aktieri, kā Eduards Pāvuls, kurš vislabāk juties ģimenes lokā, un viņa sieva Lilija nav tuvu skatuvei stāvējusi.
Ļoti labi zināmi vidējās paaudzes aktieru pāri, kuri arī spēlējuši uz vienas skatuves, kā Jānis Paukštello un Akvelīna Līvmane, bet dzīvē šķīrušies.
Uzskaitījumu var turpināt, jo jaunās paaudzes aktieri atkal mīl dzīvē un teātrī. Kurš gan nezina Ilzi Ķuzuli un Artūru Skrastiņu, Ditu Lūriņu un Mārtiņu Eglienu?

Šeit rakstītajam nav pētnieciskas nozīmes, bet "Druva", dodoties uz cēsniekiem ģeogrāfiski tuvāko un reizēm arī sirdī mīļāko Valmieras Drāmas teātri, pamanīja to pašu. Aktieru pāri Skaidrīte Putniņa un Rihards Rudāks, Lelde Kalēja un Agris Māsēns, Ieva Puķe un Krišjānis Salmiņš, Ilze Lieckalniņa un Imants Strads. Ir vēl. Pašķīrušies pāri, oficiāli neprecējušies pāri. Ko viņi domā par dzīvi, kopā dzīvošanu darbā un mājās?

Rīdzinieki Ilze Lieckalniņa un Imants Strads satikušies, studējot aktiermākslu Liepājas Pedagoģiskās augstskolas teātra fakultātē. Tagad viņi saka, ka tas bijis ļoti sen.
"Mēs kopā dzimām un augām. Kā aktieri, protams," smejoties stāsta Ilze Lieckalniņa un tūlīt norāda, ka saskatījušies abi esot pēc studijām. Imants jau tolaik atnācis strādāt uz Valmieras teātri, viņa vēl brīdi palikusi Liepājā.
"Kopā esam pilnus deviņus gadus. Imants ilgāk ir teātrī, jo es kādu laiku vispār nebiju manāma. Mums piedzima meitiņa," stāstīja Ilze, bet Imants bija pārliecināts, ka toreiz, pirms gandrīz 11 gadiem atnākdams uz Valmieras teātri, darījis pareizi.
"Patika. Uzreiz. Un bija daudz darba. Jaunam aktierim nav nekā svarīgāka, kā augt savā profesijā. Ne tikai studējot teoriju, bet praksē. Domāju, ka arī Ilzei teātrī un pilsētā bija vieglāk iedzīvoties, jo es jau biju priekšā," tā Imants Strads. Viņu meita Paula jau iet skolā Valmierā, mācās 2. klasē. "Mēs esam vidzemnieki. Kad kaut kur dodamies, atgriežoties šajā pusē, mēs uzelpojam. Valmiera ir mūsu mājas, te jūtamies labi," tā Ilze, bet Imants atkal pasmejas: "Darbs, dzīvoklis, kredīts. Viss Valmierā. Jā, vienīgais, kas mums šajā pilsētā nepatīk, un tas nepatīk daudziem, ka karš to izpostīja, ka te ir pēckara arhitektūra. Kad šāda viendabība apnīk, tad senatnīgo aizbraucam apskatīt Cēsīs. Ir reizes, kad dodamies kopā vienkārši pa Cēsīm izstaigāties."
Kā tad ir ar to kopā būšanu - darbā, mājās? "Nezinu, kā būtu, ja Imants nebūtu aktieris. Droši vien tāpēc, ka esam vienā profesijā, mums tomēr ir vieglāk vienam otru saprast," tā Ilze, Imants piekrīt: "Ja es strādātu Šķiedrā… Man būtu grūtāk izprast, ko Ilze dara."
Abiem aktieriem arī pašlaik ir daudz darba - izrādes un mēģinājumi. Imants visus aicina uz samērā jauno, nesen repertuārā ienākušo izrādi "Vīns un nezāles," kur viņš spēlē Leonu, un saka: "Tas ir labais!" - bet Ilze nupat tikusi pāri pirmizrādes lampu drudzim, no sirds izspēlējoties "No saldenās pudeles".

Mums nav iespēju mājās nerunāt par darbu. Mums ir maz kopīgu izrāžu, maz esam vienā ansamblī, tāpēc varam ieplānot arī laiku vienam bez otra. Taču tas tiek atdots meitai. Viņai viss interesē - skola, dejošana, mākslas skola. Jāizvadā. Ja dienā neesmu bijis darbā, bet Ilze bijusi, runājam par teātri. Tā ir mūsu dzīve.

Ilze gan neslēpj, ka ir reizes, kad viņai nepieciešama vientulības deva.
"Man pietiek ar dienu. Vienu dienu," smejas Ilze un saka, ka viens otra dzīvi, vēlmes un vajadzības gana labi izprot, tāpēc, kopā būdami, nenogurst, bet iegūst, dalās pieredzē.

"Man tagad laikam beidzot gribētos spēlēt ar Imantu vienā izrādē. Varbūt pat pāri, bet laikam tādu komisku pāri," smaida Ilze. Kāpēc? "Nezinu, vai mums labi izdotos mīlas pāris uz skatuves. Mums vajag kaut ko citādu, bet es gribētu pamēģināt," koķeti Imanta virzienā raudzījās Ilze, bet viņš neteica ne jā, ne nē. Aktieru kopā būšanu uz skatuves, protams, izlemj režisors, bet Imantam bija citi argumenti: "Mēs esam ļoti paškritiski, stingri viens pret otru. Man liekas, mums būtu ļoti grūti lielas lomas spēlēt kopā. "Marionetēs" bija tikai viens skats, un bijām ļoti stingri. Savējam jau arī nebūtu normāli teikt - kaut kā sanāca, ir labi! Gribētos vēl un vēl, labāk un labāk. Tas jau nav slikti, bet grūti gan."