Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uz kāda dzīvokļa palodzes Daugavpilī ieraudzīju nelielu krūmiņu, kura zari bija pilni ar mandarīniem, daži bija pat apelsīna lielumā. Skats tik ļoti kontrastēja ar sniegu un salu, kas bija aiz loga.
Esmu brīnījies par mājas apstākļos izaudzētiem citroniem. Pašlaik lielveikalos ir nopērkami dažādi eksotiski un mazpazīstami augļi. Bet te – īsti mandarīni. Nolēmu apciemot dzīvokļa saimnieci Imantas ielā – viesmīlīgo un komunikablo pensionāri Allu Erdeju, kura pastāstīja par brīnumaino augli.
Kopā ar saimnieci nolēmām, ka brīnumu sauksim par mandarīnu krūmu, jo pēc koka tas neizskatījās. Īsto nosaukumu sieviete nezina, iespējams, tāda nemaz nav. Pirms sešiem gadiem mandarīnu uzdāvināja Allas Erdejas attāla radiniece, kura pārcēlās uz Krieviju. Savukārt viņai to uzdāvinājis pazīstams bioloģijas skolotājs, kurš strādāja vienā no Daugavpils skolām. Viņš to ilgi audzēja no potzariem un guva lieliskus rezultātus, iespējams, tie būtu pelnījuši pat zinātnieku ievērību. Mazais krūmiņš briedināja ierasta lieluma augļus. Pēc tam krūms vairs neražoja, bet pēc dažiem gadiem atkal sāka ienākties augļi, vienīgi tie bija dažāda lieluma. Daži nokrita, bet citi izauga tik lieli kā apelsīni un bija ar ļoti biezu mizu.
Augs zied pavasarī, visu istabu piepildot ar jauku smaržu. Mandarīni ienākas tieši pirms Jaunā gada. Tā esot kā dāvana un sagādā lielu prieku.
Augļi nogatavojas gandrīz gadu, jo mazais kociņš aug nevis saulainajos dienvidos, bet Latvijā ar tās vēso un kaprīzo klimatu, turklāt dzīvoklī. Mūsu tikšanās dienā krūmiņu rotāja astoņi lieli augļi, bet četrus jau bija norāvis un apēdis A. Erdejas mazdēls Žanis. "Mums ir veikalā pirktie mandarīni, tie ir saldāki par mājās izaugušajiem. Taču viņam labāk patīk noraut augli pašam ar savām rokām un apēst."
Saimniece norāva no krūmiņa lielu augli un piedāvāja man daiviņu nogaršot. Auglis ir ļoti sulīgs, taču ir nedaudz rūgtens un pēc garšas atgādina greipfrūtu. Taču tas ir sīkums, jo mājās augušajam mandarīnam ir dabīga krāsa, tas nav ķīmiski apstrādāts.
Aizpērn augļi bija mazi, daži nobira. Kad tie sāk augt, saimniece mazos mandarīniņus norauj, lai pārējie izaugtu lieli. Daži pēc formas atgādina citronu. Jautāju saimniecei, vai šim brīnumaugam nepieciešama īpaša kopšana? "Nekā tamlīdzīga. Izmantoju parasto veikalos nopērkamo komplekso mēslojumu un laistāmajam ūdenim pievienoju ar mēru," apgalvo Alla.
Reiz Alla Erdeja satikusi biologu, kurš šo kociņu izaudzēja, un jautājusi, vai viņš nav izaudzējis sev jaunu augu? Biologs paskaidrojis, ka izmēģinājis dažādus paņēmienus, bet nekas nav sanācis, līdz tam visam atmetis ar roku. "Iespējams, pie mums aug vienīgais mandarīna krūma eksemplārs, tāpēc tam nav nosaukuma. Vai spējat iedomāties, cik tas mums ir dārgs?"
Kāds varētu būt vietējā mičurinieša neveiksmīgo eksperimentu iemesls? Iespējams, gan augļi, gan ziedi ir ļoti prasīgi un jutīgi pret dzīvokļa iemītnieku attiecībām. Šajā ģimenē ir miers, saskaņa un savstarpēja sapratne.