Deviņi absolūti baisākie medicīniskie eksperimenti vēsturē

Trīs identiski svešinieki

Lai sīkāk uzzinātu par to, kā audzināšana iespaido cilvēka vēlāko uzvedību, psihologi 20. gadsimta 60. un 70. gados veica slepenu eksperimentu, kura laikā viens no otra tika nošķirti dvīņi un trīnīši un nodoti adopcijai kā individuāli bērni. Runā, ka šo eksperimentu daļēji finansēja Nacionālais garīgās veselības institūts. Tas atklājās pēc tam, kad visi trīs identiskie trīnīši 1980. gadā viens otru nejauši atrada. Neviens no viņiem nezināja par brāļu eksistenci.

«Kā var kaut ko tādu izdarīt ar saviem bērniem? Ar maziem, nevainīgiem zīdaiņiem. Atraut tos vienu no otra – tas ir neiedomājami nežēlīgi,» 1997. gada intervijā teica viens no brāļiem Roberts Šafrans (Robert Shafran).

Roberta brālis Deivids Kelmans (David Kellman) jutās tikpat nikns: «Mūs nolaupīja un 20 gadus turēja šķirti,» viņš teica. Savukārt trešais brālis Edvards Geilands (Edward Galland) 1995. gadā izdarīja pašnāvību, atstājot sievu un meitu.

Bērnu psihiatri, kuri vadīja šo eksperimentu, neizrādīja nekādu nožēlu un teica, ka domājuši darām labu šiem bērniem, proti, nošķirot vienu no otra, tiem tika dota iespēja attīstīt savas individuālās personības.

Ko pētnieki rezultātā secināja, nav zināms, jo pētījums ir aizzīmogots un to drīkstēs atvērt tikai 2066. gadā.

Nacistu medicīniskie eksperimenti

Iespējams, pasaulē šaušalīgākie medicīniskie eksperimenti bija tie, kurus Aušvicē veica nacistu ārsts un pētnieks Jozefs Mengele jeb «nāves eņģelis». Mengele, piemēram, pārmeklēja nometnē ienākošos ieslodzīto vilcienus, lai atrastu dvīņus, ar kuriem veikt eksperimentus. Viņš cerēja pierādīt, ka ārieši patiesi ir labākas rases pārstāvji nekā citi. Daudzi šajos eksperimentos gāja bojā. Turklāt Mengele mēdza kolekcionēt savu mirušo pacientu acis.

Holokausta muzejos atrodamie materiāli vēsta, ka nacisti arī izmantoja ieslodzītos, lai pārbaudītu medikamentus pret dažādām infekcijām un ķīmiskajiem ieročiem. Savukārt citi tika sagrūsti telpās, kurās bija ļoti zema gaisa temperatūra vai zems spiediens, lai varētu veikt ar aviāciju saistītus eksperimentus. Neskaitāmi ieslodzītie tika nolemti eksperimentālām sterilizācijas procedūrām. Kādai sievietei esot nosietas krūtis, lai varētu redzēt, cik ilgā laikā zīdainis nomirs badā.

Daži no šiem ārstiem vēlāk stājās tribunāla priekšā, tomēr «nāves eņģelim» izdevās aizbēgt uz Dienvidameriku un nodzīvot tur mierā līdz pat savai nāvei 1979. gadā.

731. Japānas vienība

20. gadsimta 30. un 40. gados Japānas Impērijas armija veica virkni bioloģisko ieroču un medikamentu pārbaužu ar civiliedzīvotājiem, lielākoties ķīniešiem. Nav zināms, cik daudz civiliedzīvotāju gāja bojā šo nežēlīgo eksperimentu rezultātā, tomēr ne mazāk kā 200 tūkstoši, 1995. gadā aplēsa izdevums «New York Times».

Starp japāņu paveiktajām zvērībām bija dzeramā ūdens aku inficēšana ar holeru un vēdertīfu vai ar mēri inficētas blusas, kas tika palaistas ķīniešu pilsētās. Ieslodzītajiem bija jāsoļo lielā salā, lai pēc tam varētu noskaidrot labāko līdzekli pret apsaldējumiem. Bijušie armijnieki medijiem atklāja, ka ieslodzītie tika ievietoti augsta spiediena kambaros un turēti tur, līdz tiem izsprāga acis.

Pēc kara ASV valdība palīdzēja slēpt patiesību par šiem eksperimentiem, jo aukstā kara laikā vēlējās labas attiecības ar Japānu, raksta «Times».

«Briesmīgais pētījums»

1939. gadā Aiovas Universitāte sāka pētījumus, lai pierādītu teoriju, ka stostīšanās bērniem rodas tāpēc, ka tie baidās runāt. Tiesa, veids, kādā pētnieki centās to pierādīt, bija visai neveiksmīgs, proti, tika atlasīti bāreņi, kuriem pētnieki centās izraisīt stostīšanos, pastāstot, ka viņi ir nolemti stostīties nākotnē.

Eksperimentā visiem bāreņiem tika atklāts, ka tie stostās, tāpēc nedrīkst runāt, pirms nav pārliecināti, ka runās pareizi. Patiesībā neviens no bērniem nestostījās, tomēr tas padarīja iepriekš veselos bērnus bailīgus un klusus. 2007. gadā Aiovas Universitātei tika piespriesta gandrīz miljons dolāru liela soda nauda.

Slepkavības zinātnes vārdā

Līdz 1830. gadiem vienīgie legāli pieejamie līķi anatomiem sekciju veikšanai bija par slepkavībām uz nāvi notiesāto ķermeņi. Tomēr to nebija pietiekami, tāpēc daudzi anatomi maksāja kapu izlaupītājiem, lai tie sagādātu ķermeņus, vai arī līķus kapos izraka paši.

Edinburgas pansijas īpašnieks Viljams Hāre ar draugu Viljamu Burki šo «biznesu» pacēla jaunā līmenī, proti, no 1827. līdz 1828. gadam abi vīri pamanījās anatomiem sagādāt vairāk nekā duci līķu. Tiesa, tie vis nenāca no kapiem, bet gan bija Hāres pansijas iemītnieki, kurus abi darboņi noslepkavoja.

Burke vēlāk par saviem noziegumiem tika pakārts, bet Lielbritānijas valdība sāka pārskatīt stingros likumus par līķu pieejamību secēšanai.

Vergi zem ķirurga naža

Modernās ginekoloģijas tēva Džeimsa Mariona Simsa panākumu pamatā noteikti ir eksperimentālās operācijas vergu sievietēm (dažreiz vienai vairākas). Simss līdz pat mūsdienām ir visai kontroversiāla figūra, jo kaite (vezikovaginālā fistula), ko viņš ārstēja, sievietēm izraisīja šaušalīgas ciešanas.

Simss ķirurģisko iejaukšanos veica bez anestēzijas – daļēji tāpēc, ka tā tikai nesen bija atklāta, bet arī tāpēc, ka Simss neuzskatīja šo procedūru par gana sāpīgu, lai anestēzija būtu nepieciešama.

Eksperti joprojām strīdas, vai Simsa eksperimentu pacientes tika piespiestas ar varu gulties zem skalpeļa, vai arī to darīja no brīvas gribas.

Gvatemalas sifilisa pētījums

Starp 1946. un 1948. gadu ASV un Gvatemalas valdība noslēdza līgumu, kura laikā bija plānots apzināti inficēt Gvatemalas ieslodzītos un garīgi slimos klīnikas pacientus ar sifilisu. Pētījumā bija plānots pārbaudīt ķimikāliju ietekmi uz slimības izplatību. Pētnieki eksperimenta dalībniekus centās inficēt, gan samaksājot tiem par to, lai tie izmantotu inficētu prostitūtu pakalpojumus, gan iepilinot mākslīgi radītas sifilisa baktērijas brūcēs.

Tie, kuri saslima ar sifilisu, tika ārstēti ar penicilīnu. 2010. gadā ASV valdība publiski atvainojās par šiem eksperimentiem.

Tuskegī sifilisa eksperimenti

Slavenākais medicīnas ētikas pārkāpums ASV ilga 40 gadus. 1932. gadā ASV Sabiedriskās veselības organizācija sāka pētījumu, lai noskaidrotu neārstēta sifilisa ietekmi uz cilvēka veselību. Vienīgais veids, kā to novērot, bija – dažiem pacientiem sifilisu neārstēt.

Pētnieki novēroja slimības progresiju 399 afroamerikāņu vīriešos, sakot, ka viņi tiks ārstēti. Patiesībā neviens no viņiem nesaņēma adekvātu medicīnisko palīdzību. Pat 1947. gadā, kad tika izgudrots penicilīns, šiem slimajiem tas netika piedāvāts. Tikai 1972. gadā šis eksperiments tapa zināms plašākai sabiedrībai un tika slēgts.

Stenfordas cietuma eksperiments

1971. gadā Stenforda Universitātes profesors Filips Zimbardo (Philip Zimbardo) nolēma pārbaudīt cilvēka dabu un atbildēt uz jautājumu, kas notiek, ja labu cilvēku ievieto ļaunās situācijās. Tas, ko viņš paveica, lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, pēc daudzu domām, ir pilnīgi neētiski.

Viņš izveidoja cietuma kameru, samaksāja studentiem, lai tie tēlotu cietumniekus un sargus, kuri vēlāk pārvērtās cietsirdīgos sargos un histēriskos cietumniekos. Divu nedēļu eksperiments tika slēgts jau pēc sešām dienām, jo sargi kļuva arvien sadistiskāki, bet cietumnieki depresīvāki un izrādīja ārkārtīgi liela stresa pazīmes.

Sargi pret cietumniekiem izturējās ļoti nejauki – tiem lika izģērbties, apsmidzināja tos ar ķīmiskām vielām un nemitīgi aizvainoja.

2018. gada jūnijā atklājās, ka sargi nekļuva agresīvi paši, bet gan tika Zimbardo iedrošināti un manipulēti. Turklāt daži no cietumniekiem savas histērijas un nervu sabrukumus simulēja, lai ātrāk tiktu vaļā no eksperimenta un varētu mācīties eksāmeniem.

Neskatoties uz to, šis eksperiments atklāja, kā reizēm pilnīgi veseli cilvēki attiecīgās situācijās un apstākļos var pilnīgi mainīt savu uzvedību.