Vienkāršākais veids, kā iekarot valsti (7)

Es izmantošu iespēju, man ir tuvs žanrs zinātniskā fantastika, vai jūs varētu aprakstīt tādu distopisku ainiņu - kā sākas jaunās paaudzes digitālais uzbrukums, piemēram, no vienas valsts citai valstij? Kas notiktu ikdienas dzīvē?

Ikdienas dzīvē, es teiktu, valsts nav jāiekaro pat ar militāru spēku, vienkāršākais ir nopirkt. Latvijas gadījumā - izpirkt visus uzņēmumus un kontrolēt pēc būtības visu ekonomiku, tas ir kapeikas salīdzinājumā ar kaimiņvalsts budžetu. Un, ja mēs paskatāmies, tad ir pietiekami daudz uzņēmumu, kas jau ir citu valstu kontrolē.

Otrais svarīgais ir - pārņemt cilvēku prātus.

Ja cilvēki netic savai valstij, tad tas ir tiešais ceļš, kā to pazaudēt.

Jo, ja, piemēram, iedomāsimies, militārais spēks diezin vai nāks, bet, nu, iedomāsimies, ja nāktu. Nesen laikam igaunis, igauņu komandieris pateica, ka krievi var aiziet uz Tallinu divās dienās, bet, nu, tur viņi arī mirs. Kas notiks Latvijā, ja cilvēku prāti ir pārņemti ar neticību, vai ir pārliecība, ka mēs varēsim kaut kā vienoti nostāties vai aizsargāt? Bet, ja mēs paši nesargāsim savu valsti, kāda jēga vispār citām valstīm sargāt valsti, kuras iedzīvotāji savu valsti nesargā? Nu kāda? Kāda velna pēc viņiem tur līst, aizstāvēt tos, kuri vispār neko negrib darīt?

Šajā ziņā es sekoju līdzi, ir tāds blogs varabungas.wordpress.com un tur ir alternatīvi viedokļi, diskusijas, tur ir iesaistītas arī militārās personas. Un tur var ļoti labi redzēt, ka Aizsardzības ministrija mēģina piepušķot situāciju, lai uz papīra viss izskatās labāk nekā īstenībā. Un problēma var būt tā, ka viņi stāsta, stāsta, mēs visi domājam, jā, viss kārtībā, nav nekādu problēmu, mēs visu varam izdarīt, bet reālā dzīvē izrādās, ka tas ir uz papīra. Uz papīra un dzīvē - tās ir divas dažādas lietas. Tāpēc nedrīkst ticēt vienkārši uz vārda, nu, diemžēl tā ir. Ja cilvēks ir, nu, tas vairāk par politiķiem un ministriem, vienmēr jāmēģina savākt kaut kādus papildfaktus un tad izdomāt, kam var ticēt, kam nevar ticēt. Ja cilvēks ilgstošā laikā ir pierādījis sevi, ka viņš ir vīrs un vārds, tad, protams, katram avotam ir jāpieliek tāds kā ticamības indekss, kas ir atkarīgs, ko cilvēks līdz tam ir teicis vai melojis, un tad arī skatīties tālāk.

Dažādos NATO tikšanās kontekstos reizi pa reizei parādās arī doma, ka vajadzētu attīstīt arī ofensīvās kiberuzbrukuma spējas, ne tikai defensīvās, bet arī ofensīvās. Kā jums šķiet, vai Latvijai to vajadzētu darīt papildus?

Es teiktu, ka sākumā jākoncentrējas aizsardzības spējām, bet uzbrukums dažreiz ir labākā aizsardzība. Es domāju, ne tādā ziņā, ka tagad mums kaut kam preventīvi jāuzbrūk, nē. Mums jābūt tādām spējām, lai potenciālais uzbrucējs, lai kas viņš arī būtu, saprastu: ja viņš uzbrūk, tad mēs varam, piemēram, izslēgt visu elektrību lielā apgabalā, kas viņiem rada ekonomiskus zaudējumus.

Principā jebkurš karš ir par to, kurš ir ekonomiski spēcīgāks, kuram ir lielāki resursi.

Ja zaudējumi no tavas darbības ir nepiedodami lieli, tad tu vienkārši to darbību izbeidz. Tas nozīmē, ka šādas spējas nodarīt kaitējumu uzbrucēja infrastruktūrai, kas varbūt īstenībā neaprobežotos tikai ar kiberuzbrukumu, tas arī ir viens no iespējamiem aizsardzības paņēmieniem. Uzbrucējs zina: ja viņš uzbruks, tad viņš dabūs pa mizu tur, tur un tur. Un viņa zaudējumi būs nepiedodami lieli.

Vairāk lasi šeit