Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2019/02/27/11827758t1hfba3.jpg)
/nginx/o/2018/07/27/11039884t1h4b82.jpg)
Jaunu valstu dzimšana mūsdienu pasaulē ir reta parādība, jo tā var notikt tikai uz citu valstu rēķina. Tomēr iespējamība pastāv vienmēr. Portāls TVNET apkopojis piecas potenciālās kandidātes, kuru pievienošanās pasaules valstu saimei varētu notikt nākotnē.
Skotija
Kopš 2016.g. 23. jūnijā notikušā «Brexit» referenduma Skotijā vēl arvien norisinās skaļas diskusijas par atdalīšanos no Lielbritānijas. Skotijas neatkarības piekritēji uzsver, ka Londonas lēmums pamest Eiropas Savienību nav savienojams ar skotu interesēm, kuri vēlas turpināt piekļūt ES vienotajam tirgum un baudīt citas bloka priekšrocības.
Neatkarības pasludināšanas gadījumā Skotijai potenciāli būtu pietiekams daudzums Ziemeļjūrā esošo naftas resursu, lai nodrošinātu tās ekonomisko izaugsmi. Šie resursi varētu papildināt Skotijas spēcīgās lauksaimniecības un pakalpojumu nozares. Tāpat jau esošo autonomo attiecību ar Londonu ietvaros Skotijai ir piešķirta sava teritorija, iekšējās drošības spēki, administrācija un citi pilnvērtīgai valsts funkcionēšanai nepieciešamie instrumenti.
Tomēr Skotijas atdalīšanās no Lielbritānijas tuvākajos gados nav gaidāma. Eiropas Savienība neuzņemtu Skotiju savā paspārnē, jo bloka valstis baidās, ka tādā gadījumā Skotijas scenāriju varētu atkārtot arī citi autonomi reģioni. Līdz ar to, skoti neriskētu spert tik drosmīgu soli. Tāpat Skotijas lielākais tirdzniecības partneris ir Lielbritānija, nevis Eiropas Savienība, un ekonomika, kura lielā mērā ir balstīta uz naftas resursiem nebūtu ilgtspējīga.
Izveidošanās iespējamība: 2/5
Katalonija
Lai gan pēc 2017. gada oktobrī notikušā neatkarības referenduma Katalonija ir pieņēmusi Spānijas virsvadību un iesaistījusies neatkarības jautājuma risināšanā ar jauno sociālistu valdību, diskusijas par neatkarības pasludināšanu nav norimušas. Katalonijas bijušais līderis Karless Pučdemons ir solījis turpināt cīņu par šī Spānijas autonomā reģiona brīvību.
Tā kā Katalonija ir Spānijas ekonomikas motors, tai potenciāli nebūtu problēmu sevi uzturēt. Līdzīgi kā Skotijas gadījumā, Spānijas valdība arī Kataloniju ir nodrošinājusi ar valsts funkcionēšanai nepieciešamajiem instrumentiem.
Tomēr jau minētais 2017. gadā notikušais referendums, kurš tika rīkots bez Spānijas valdības akcepta, ir sanaidojis pret Kataloniju starptautisko sabiedrību. Šādā situācijā reģiona neatkarību būtu panākt ļoti grūti. It īpaši tāpēc, ka ES varētu izvēlēties pret Kataloniju piemērot preču embargo un apturēt jaundzimušās valsts ekonomisko attīstību. Tādēļ neatkarīga Katalonija tuvākajā laikā paliks neizsapņots sapnis.
Izveidošanās iespējamība: 2/5
Kurdistāna (Irākas)
Vienlaikus ar Katalonijas neatkarības referendumu 2017. gada oktobrī tādu pašu balsojumu noturēja arī Irākas Kurdistāna. Rezultāts bija vēl skarbāks – Bagdādē esošā valdība izmantoja militāru spēku un ar tā palīdzību atņēma Kurdistānai teritorijas, kuras tā bija ieguvusi cīņā pret teroristisko grupējumu «Islāma valsts». Tāpat reģionam tika piemērota transporta blokāde un apkārtējo valstu aizliegums iepirkt tajā saražotos naftas resursus. Ņemot vērā, ka Kurdistānas ekonomika ir atkarīga no naftas pārdošanas, centrālās valdības lēmums draudēja negatīvi ietekmēt tās attīstību. Šo iemeslu dēļ Kurdistānas valdība bija spiesta atzīt Bagdādes virskundzību un atteikties no neatkarības pasludināšanas. Tomēr arī šajā pasaules daļā alkas pēc brīvības nav rimušas.
Salīdzinot ar saviem brāļiem Sīrijā, Irānā un Turcijā, Irākas kurdi ir spējuši izveidot visefektīvāko valsts pārvaldes aparātu. Autonomās teritorijas pastāvēšana ir atzīta arī Irākas konstitūcijā. Lai gan neatkarīgas Kurdistānas ekonomika nebūtu ilgtspējīga un tai būtu jāsamazina atkarība no naftas eksporta, tomēr tās izveidošanās iespējamība ir lielāka nekā Skotijai vai Katalonijai. Iemesls pavisam vienkāršs – Irākas valsts institūciju vājums. Ja valdība Bagdādē nespēs atjaunot postījumus, kuri radušies cīņā pret «Islāma valsti», Irāka pati varētu sadalīties. Šādā gadījumā pat Kurdistānai naidīgajām kaimiņvalstīm būtu jāatzīst tās eksistence.
Izveidošanās iespējamība: 3/5
Somālilenda
Āfrikas ragā esošā Somālilenda savu neatkarību no Somālijas proklamēja 1991. gadā. Valstī notiekošā pilsoņu kara ietvaros centrālā valdība vairs nespēja noturēt pār to kontroli. Par spīti apkārt notiekošajai vardarbībai Somālilenda ir uzskatāma par salīdzinoši drošu vietu. Tajā ir izveidotas efektīvas valsts pārvaldes struktūras, kuras var nodrošināt iedzīvotāju drošību un pamata līmenī arī citus pakalpojumus. Somālilendas ekonomika ir samērā vāji attīstīta un balstās uz lauksaimniecību, kā arī ārzemēs esošās diasporas sūtītajiem naudas līdzekļiem. Tomēr tai nenoliedzami ir izaugsmes iespējas un atsevišķi investori jau ir izrādījuši interesi.
Atšķirībā no Irākas, Somālijas valsts jau ir pilnībā sadalījusies, tāpēc vienīgais šķērslis pilnvērtīgai neatkarībai ir politisks – starptautiskā atzīšana. Somālilenda cer, ka Āfrikas savienība varētu būt celmlauzis un pirmā atzīt tās eksistenci. Tomēr organizācijas dalībvalstis baidās, ka šāda darbība varētu veicināt arī citu autonomu teritoriju atdalīšanos Āfrikā (piemēram Rietumsahāras vai Biafras).
Izveidošanās iespējamība: 4/5
Austrumlībija
Kopš prezidenta Muamara Kadafi gāšanas 2011. gadā Lībija ir sašķēlusies divās lielās nometnēs – Rietumos un Austrumos. Lai gan Lībijas starptautiski atzītā valdība atrodas Rietumu lielākajā pilsētā Tripolē, Austrumos esošā valdība ar ietekmīgā ģenerāļa Halifa Haftara atbalstu ir atteikusies to atzīt. Austrumlībijā atrodas lielākā daļa no valsts milzīgajām naftas rezervēm, kura ir uzskatāma par Lībijas lielāko bagātību. Lai gan dzīvošana no naftas eksporta nav ilgtermiņa risinājums, valstij būtu starta kapitāls, lai šo atkarību mazinātu. Tāpat Austrumlībijai ir pakļauti vairākums valsts bruņoto spēku. Eksistē arī pilnībā funkcionējošas valsts pārvaldes struktūras (tai skaitā Centrālā banka, kura printē savu valūtu). ANO ir aktīvi iesaistījusies mēģinājumos apvienot Lībijas Rietumu un Austrumu valdības, taču šie mēģinājumi līdz šim nav nesusi rezultātus. Līdzīgi kā Somālilendas gadījumā, vienīgais šķērslis Austrumlībijas valstiskumam ir starptautiskā atzīšana.
Izveidošanās iespējamība: 4/5