Vieni ziņo par to kā ambiciozs blēžu atmaskotājs pats ir „shēmojis kopā ar Sprūdu“, rafinēts nelietis ar „jumtiņa tecēšanas problēmu“, bet citi redz partijas kā „kanalizācijas tvertnes“, kurās „visi sūdi saplūst kopā“, jo „ja tur ies V, tad būs liela moka“, kur nu vēl jaunā „partija ar geju pie stūres“.

Ar provinciālu tvērienu konkurējošo partiju „ideju smēdes“, „reklāmas aģentūras“ un „cehi“ nenogurst katru no pretendentiem devalvēt, aplejot ar verbālas vircas spaini. Vai tas iederas normālas demokrātijas valstī? Nē, tā nepieklājas darīt. Publiskajās attiecībās eksistē sava tālredzīgas pieklājības loģika. Tā pieprasa respektēt konkurentus, sabiedrību un aizliedz apzināti kūdīt publisko telpu pret saviem konkurentiem, radot iespaidu, ka dzīvojam vienīgi blēžu, avantūristu un kretīnu vidū.

Klani un mafijas

Roberto Saviano savos darbos labi aprakstījis šādu kriminālo organizāciju darbību Neapolē un kopš 2006. gada tāpēc spiests dzīvot, slēpjoties no uzpirktiem slepkavām, tieši tāpat kā Salmans Rušdī bēguļo savu „Sātana vārsmu“ publicējuma dēļ. Pie mums Latvijā līdzīgu atmaskojumu publicistikas formā nav. Tāpēc pašmāju mafiju krusttēvi un krustmātes turpina diriģēt notikumu attīstību ar vircas spaiņa aktivitāšu palīdzību no malas, izmantojot Staļina un čekistu lozungu par to, ka katram var atrast „kompromatu“ vai „līķi skapī“. Tāpēc konkurentus (jeb tos, kas nepatīk) uzreiz nežēlīgi var noslīcināt apmelojumos kā dīķī, no kura neviens dzīvs vairs ārā neizrāpjas.

Sabiedrības acīs attiecīgā persona šādi būs ieguvusi negatīvu reputāciju un no apmelojumiem nomazgāties vairs nespēs. Loģiski tā tiks novākta un karjerai būs „mirusi“. Šāda vulgārā cinisma pieeja sabiedrībai sovjetistu stilā, kurā visi cilvēki ir mēsli un dažas cūkas vienlīdzīgākas par pārējām cūkām, ir raksturīga šodienas Latvijas melu fabrikām. Apmelotāju „cehiem“ nerūp, vai upuris ir saņēmis vircas spaini pelnīti vai nepelnīti. Galvenais, ka tas ir kompromitēts un sabiedrības acīs godu vairs atgūt nespēj.

Tas nozīmē, ka process, kuru šodien novērojam informatīvajā telpā, ir karš, kurā nogalināto skaitā ir liels nepamatoti „likvidētu“ personību daudzums. Bez tam šo upuru vienīgā vaina ir šāda: „Ja neesi ar mums, tad esi pret mums!“

Šādi samazgās var noslīcināt arī godīgus un sabiedrībai vajadzīgus cilvēkus, kuru vienīgā kļūda ir tā, ka viņi nav attiecīgā klubiņa, komandas, grupējuma, partijas biedri vai draudzes locekļi un nekalpo „krusttēvam“ vai „krustmāmiņai“ piramīdas augšgalā.

Daudzi, iespējams, iebildīs. Norādīs uz priekšvēlēšanu kaujām ASV un Lielbritānijā, uzsverot turienes politisko dueļu nežēlību un bezkompromisa loģiku. Taču aina nav tik vienkārša, jo vēji visas atvērtās durvis nevirina vienādi trokšņaini.

Divpartiju vai daudzpartiju modelis

Mūsu politiskajā telpā nedominē anglosakšiem raksturīgais divpartiju modelis, kad priekšvēlēšanu mačs ir boksa cīņa starp diviem pretiniekiem ar „vai nu vai“ loģisko iznākumu. Latvijā jārēķinās ar vairāku partiju koalīciju, tāpēc nav vēlams priekšvēlēšanu cīņu laikā nākamos politiķus savstarpēji emocionāli sakūdīt tik tālu, ka produktīvas iespējas sadarbībai Saeimas komisiju un sēžu laikā kļūst neiespējamas savstarpējo antipātiju dēļ.

Jāpiezīmē, ka Latvijā ir ievazāts tieši šis anglosakšu jeb ASV „asiņaino priekšvēlēšanu“ kampaņu modelis.

Partijas apkaro savus pretiniekus nežēlīgi, kompromitējot ikvienu, kas varētu pretendēt uz vietu, kas „pienākas man“. Šo lielo atšķirību starp Eiropas valstij raksturīgo toleranto priekšvēlēšanu sacensību starp partijām un ASV „asiņaino maču“ starp „ēzeļiem un ziloņiem“, būtu jāņem vērā un jāatsakās no frontālās plūkšanās, kura savulaik tika ievazāta Andra Šķēles kādreizējo kampaņu laikā. Protams, ka atbildība par nevajadzīgās nežēlības klātbūtni jāuzņemas ne tikai pašiem kampaņu rīkotājiem, bet arī masu medijiem un sociālo mediju verbālajiem aktīvistiem. Tiem pašiem, kas savu grupas polarizēto viedokli tiražē tālāk informatīvajās kaskādēs, neiztiekot bez privātiem apvainojumiem un apmelojumiem „ienaidniekiem“ un „tiem, kas man nepatīk“.

Jāpiezīmē, ka daudz partiju modeļa priekšvēlēšanu kampaņa vecajā kontinentā mēdz būt analītiska. Tā kā piedāvājumu aktuālo problēmu risinājumā nodrošina vairāki politiskie spēki, tad vēlētājam ir tiesības iedziļināties dažādo partiju konkrēto risinājumu spektrā. Loģiski, ka politiski radniecīgajām partijām būs līdzīgi priekšlikumi valsts aktuālāko problēmu izvērtējumā un nākamās politiskās koalīcijas aprises būs pamanāmas jau pirms oktobra balsojuma.

Vājā valsts un spēcīgie dresētāji

Neredzu nekādu starpību starp īpašuma sabojāšanu un apzinātu, mērķtiecīgu kādas nevainīgas personības autoritātes apzinātu devalvēšanu. Abos gadījumos tiek pārkāptas civilizētas sabiedrības savstarpējas cieņas normas. Tāpēc normālu, demokrātisku valstu akadēmiskajās mācību grāmatās pie sadaļas „publisko attiecību žanri“ nav atrodama sadaļa „melnais PR“, turpretī Krievijā izdotajās mācību grāmatās šāds „žanrs“ (diemžēl) eksistē. Nav izslēgts, ka šo praksi esam apguvuši austrumos (pārprotot anglosakšu priekšvēlēšanu kauju loģiku) un izmantojam nekritiski boļševiku ievazātos paņēmienus cīņās paši ar savām demokrātiskās valsts konkurējošajām partijām.

Paskatieties visapkārt - pa labi no mums „shēmotāji“ ar „jumtiņa tecēšanas problēmu“, pa kreisi „posts un nelaime P“ personas veidolā un „lakatiņu tirgotāja“ atvadās pati. Kāda te var būt runa par mediju slikto, negatīvo ziņu iespaidu uz latviešu tautas rīta optimismu, ja visi (kas no mūsu vidus uz kaut ko pretendē) ir tikai nekam nederīgi cilvēki un finālā publiskajā telpā komiski airējas smirdošas vircas bedrē? Vai patīkama sabiedrība tomēr nesākas ar savstarpējo cieņu arī konkurences un savstarpējās sacensības apstākļos? Galu galā pat cīņas sportā ir pieņemts pēc kaujas apskaut savu pretinieku un pateikties par godīgu cīņu, nevis klupināt vai iebirdināt sāncenša ūdens glāzē indi.

Pa labi un pa kreisi no mums var dzirdēt balsis, kas apgalvo, ka Latvija ir jauka zeme, tikai valsts esot slikta. Diemžēl šie sirēnu saucieni ir nelāga zīme, jo vāja un nedemokrātiska valsts paver ceļu vadoņu egoismam un varas ļaunumam pret saviem iedzīvotājiem.

Pagājušais gadsimts bija traģisks laiks, kurā kaujās un konfliktos gāja bojā ap 170 miljoniem iedzīvotāju. No tiem 2 miljoni mira demokrātiskajā pasaulē kara apstākļos, bet pārējie aizgāja viņsaulē boļševiku un komunistu valstīs (110 miljoni upuru). Nacistiskajā Vācijā dzīvību zaudēja 21 miljons. Politiskais terors, vajāšanas, masu slepkavības un nāves nometnes vienpartijas valstī bija norma. Tāpēc mums tagad ir daudz partiju un vēlēšanas, kurās šīs partijas varam izvēlēties paši. Brīdī, kad „kāds“ atkal aicinās atpakaļ pie vienpartijas valsts un vēlēšanām „uz papīra“, atcerēsimies pagājušā gadsimta upurus un toreizējo klanu teroru. Ja valsts demokrātiskā kārtība sagrīļosies, tad atsāksies terors, atriebības, naids un privāts vadoņu kults. Stipra demokrātiska valsts ir mūsu brīvības priekšnosacījums, Lai to nodrošinātu, ir vajadzīga daudzpartiju politiskā pārvaldība, kas mums joprojām pieder.

Protams, visi Saeimas deputātu amatu kandidāti var nebūt visiem simpātiski un atbilst ikviena vēlētāja gaumei.