Pieci iespējamie valstu apvienošanās gadījumi pasaulē (1)

Koreja

(Ziemeļkoreja + Dienvidkoreja)

Diskusijas par Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas apvienošanu ir norisinājušās jau kopš Korejas kara (1950-1953) beigām. Valsts vienīgais sadalījuma iemesls ir bijusi piederība atšķirīgām ideoloģijām (komunisms Ziemeļkorejā, bet kapitālisms Dienvidkorejā) un piederība atšķirīgām politiskām nometnēm Aukstā kara laikā. Lai gan minētais politiski militārais konflikts jau sen ir beidzies un Ziemeļkorejas starptautiskais patrons – PSRS ir sabrukusi, valdošais komunistiskais režīms ir saglabājis savu varu. Pastāv versija, ka Kima Čenuna un viņa padoto krišanas gadījumā, Ziemeļkoreja varētu izvēlēties pievienoties saviem dienvidu brāļiem un kļūt par jaunās apvienotās Korejas valsts daļu. Tomēr jāņem vērā, ka šis apvienošanās process varētu nebūt tik vienkāršs un tam varētu būt pretestība arī pašas Dienvidkorejas pusē. Galvenie pretargumenti – nepieciešams ieguldīt milzīgus ekonomiskus līdzekļus valsts ziemeļu daļas modernizācijā un totalitārismā dzīvojošas sabiedrības iekļaušanā kapitālistu sistēmā. Tāpat par spīti piemērotajām starptautiskajām sankcijām, Kima režīms ir palicis salīdzinoši stabils un atstāt Ziemeļkorejas politisko skatuvi negrasās. Līdzīgi arī ASV, kura vēlas ar Kimu noslēgt vienošanos par atteikšanos no kodolieročiem, nevēlas veicināt režīma maiņu.

Apvienošanās iespējamība: 2/5

Arābija

(Eģipte + Jordānija + Sīrija + Irāka + Palestīnas pašpārvalde + Libāna + Kuveita + Saūda Arābija + Omāna + Katara + Bahreina + AAE + Jemena + Sudāna + Maroka + Alžīrija + Tunisija + Lībija + Somālija + Mauritānija + Džibutija + Komoru Salu Savienība)

Aktīvi mēģinājumi apvienot daudzās arābu valstis vienotā politiskā veselumā aktīvi norisinājās pagājušā gadsimta 50. un 60. gados Ēģiptes arābu nacionālista Gamāla Abdela Nāsera un citu arābu līderu vadībā. Lai gan tika izveidoti atsevišķi valstu projekti (piemēram, Apvienotā Arābu Republika), tie nebija ilglaicīgi un ātri sabruka. Galvenais iemesls bija saistīts ar Nāsera vēlēšanos Ēģiptei šajos projektos būt par noteicēju un liegt ietekmi sabiedrotajiem no citām arābu zemēm. Lai gan kopš sešu dienu kara (1967) aktīva apvienošanās darbība ir pierimusi, diskusijas par vienotas arābu valsts izveidi nav beigušās. 

Tomēr ir jāņem vērā, ka daudzas no minētajām valstīm nav arī etniski homogēnas. Piemēram, Sīrijā un Irākā dzīvo ievērojams daudzums kurdu, Marokā, Alžīrijā un Tunisijā berberu kopienas, bet Sudānā, Mauritānijā, Džibutijā un Komoru Salu Savienībā arī Āfrikas vidienes un dienvidu reģioniem radniecīgi etniskie pārstāvji. Pastāv risks, ka apvienošanās arābu vienotības vārdā varētu darīt tos tramīgus un izraisīt etniska rakstura vardarbību. Tāpat dažas no šīm valstīm (piemēram, Somālija, Mauritānija, Maroka, Alžīrija, Tunisija, Džibutija, Komoru Salu Savienība un Lībija) neidentificējas ar arābu pasauli pilnībā un uzskata, ka tās vienlaicīgi ir piederīgas arī Āfrikas identitātei. Vēl viena problēma varētu būt milzīgās ekonomiskās atšķirības. To ietvaros bagātajām Persijas līča valstīm būtu jāfinansē ekonomiskie atpalikušie arābu pasaules reģioni, kas būtu salīdzinoši nepopulārs solis šajās valstīs dzīvojošo iedzīvotāju vidū. Tāpat ir milzīgs jautājums kuri no šajās valstīs esošajiem politiskajiem līderiem atteiksies no savas varas un nodos to citai autoritātei. Tāpat ir jautājums kura no šīm valstīm uzņemsies apvienošanās vadīšanas lomu un ko par to teiks starptautiskā sabiedrība. Jāņem vērā, ka Arābijā dzīvotu aptuveni 380 miljoni iedzīvotāju (aptuveni 6% no visa pasaules iedzīvotāju skaita) un tā kontrolētu jūras ceļus uz Āziju. Šāda situācija varētu izraisīt tramīgumu ASV un citām lielvarām, kuras redzētu Arābijas izveidi kā izaicinājumu ietekmei pasaulē. 

Apvienošanās iespējamība: 1/5

Vienotā Rumānija

(Moldova + Rumānija)

Kopš PSRS sabrukuma 1991. gadā un Moldovas neatkarības iegūšanas, ir aktivizējušās sarunas par nepieciešamību abas valstis atkārtoti apvienot. Īpaši tādēļ, ka Moldova pirms Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas 1939. gadā un PSRS okupācijas jau bija Rumānijas sastāvā un bija pazīstama kā šīs valsts Besarābijas un Ziemeļbukovinas provinces. Moldova arī redz Rumāniju kā vienu no saviem tuvākajiem starptautiskajiem sabiedrotajiem un kā vārtus uz Eiropas Savienību. Tomēr apvienošanās idejai ir arī ļoti liela pretestība. Tiek uzsvērts, ka Rumānijas ekonomika ir daudz attīstītāka par Moldovas un apvienošanās gadījumā Bukarestei nāktos sniegt ievērojamus naudas līdzekļus šīs valsts modernizācijai. Ņemot vērā pašas Rumānijas ekonomiskās problēmas, šādu soli būtu ļoti grūti pamatot sabiedrībai.

Tāpat Moldovas pievienošanās Rumānijai nozīmētu arī minētās valsts pievienošanos Eiropas Savienībai (Rumānija ir ES dalībvalsts). Tomēr pārējās organizācijas dalībvalstis tas nebūt neiepriecinātu, jo Moldovas ekonomiskais vājums radītu problēmas tās kopējā ekonomikā. Tāpat nedrīkst aizmirst Krievijas faktoru. Ņemot vērā, ka Rumānija ir arī NATO dalībvalsts, Maskava varētu protestēt pret alianses kārtējo ekspansiju uz Moldovas rēķina. Visbeidzot, situāciju apgrūtina arī Piedņestras konflikts. Ja Rumānija izvēlētos apvienoties ar Moldovu, tā būtu spiesta pārņemt Kišiņevas atbildību pār šo jautājumu. Piedņestras iedzīvotāji arī varētu sākt atkārtoti protestēt, jo bailes no Moldovas pievienošanās Rumānijai bija viens no konflikta cēloņiem.

Apvienošanās iespējamība: 2/5

Vienotā Ķīna

(Ķīnas Tautas Republika + Taivāna (Ķīnas Republika)

Vēl divas teritorijas šajā sarakstā, kuras vēsturiski ir šķīrušas ideoloģijas – komunisms un kapitālisms. Notiekošās komunistiskās revolūcijas Ķīnā (1946-1949) ietvaros tās oficiāli atzītā valdība bija spiesta atkāpties uz Taivānas salu Austrumķīnas jūrā un nogaidīt iespēju atgriezties komunistu kontrolētajā teritorijā. Tomēr šī nogaidīšana ir ievilkusies līdz pat šodienai. Neskatoties uz to, ka lielākā daļa no pārējās pasaules aktīvi sadarbojas ar komunistu režīmu gan ekonomiski, gan politiski, Taivānā esošā valdība turpina uzsvērt, ka tikai tā pārstāv Ķīnas valsts intereses. Principā var apgalvot, ka Ķīnā notiekošais pilsoņu karš nav noslēdzies vēl arvien.

Tomēr Taivānas pozīcijas starptautiskajā vidē paliek arvien vājākas un praktiski neviena valsts nav gatava likt uz kārts savas attiecības ar Pekinu, lai izdabātu Taivānas prasībām atbalstīt tās cīņu pret komunismu. Tāpat Taivānas ekonomika paliek arvien vairāk sasaistīta ar komunistu Ķīnu. Daudzi teritorijas uzņēmumi ir pārcēluši savu ražošanas infrastruktūru uz Pekinu, Gvangžū un citām lielākajām Ķīnas pilsētām. Tāpat daudzi Taivānas iedzīvotāji pārvietojas uz komunistu kontrolēto teritoriju darba nolūkos. Pekinas valdības globālajai politiskajai ietekmei un ekonomikai turpinot augt, Taivānas padošanās varētu būt neizbēgama.

Apvienošanās iespējamība: 3.5/5

Vienotā Kipra

(Kipras Republika + Ziemeļkipras Turku Republika)

Kipra ir sadalīta divās daļās jau kopš 1974. gada, kad Turcija šīs valsts ziemeļu daļā ieveda karaspēku un šo teritoriju okupēja. Starptautiskā sabiedrība ir vairākas reizes mēģinājusi palīdzēt veidot dialogu starp dienvidos dzīvojošajiem grieķu etniskās grupas pārstāvjiem un ziemeļos dzīvojošajiem turku pārstāvjiem. Tomēr šie mediācijas mēģinājumi nav nesuši jūtamus rezultātus. Viens no neveiksmju galvenajiem iemesliem ir nacionālistiski noskaņotu politisku spēku eksistence abās nometnēs, kuri redzētu apvienošanos kā sakāves atzīšanu. Spilgts piemērs ir 2004. gadā ierosinātais ANO Ģenerālsekretāra Kofi Annana miera plāns, kurš paredzēja vienotas federālas Kipras izveidi. Plāna ietvaros bija paredzēts sniegt vienlīdz plašas pilnvaras gan grieķiem, gan turkiem, taču šajā gadā notiekošā referenduma ietvaros, grieķi apvienošanās plānu neatbalstīja. Viens no galvenajiem pretestības iemesliem bija Dienvidkipras prezidenta aicinājums pretoties ANO ierosinājumam.

Abas Kipras daļas arī nav ekonomiski sasaistītas un tās fokusējas uz atšķirīgiem ārējās sadarbības partneriem. Ziemeļkipra ir veiksmīgi iekļāvusies Turcijas finanšu un ekonomikas sistēmā, bet Dienvidkipra ir ES dalībvalsts un pauda organizācijas brīvā tirgus priekšrocības.

Apvienošanās iespējamība: 1.5/5