Kā tiekat galā ar Ziemassvētku dāvanu meklējumiem?

Māksliniece, trīs dēlu māmiņa Indra Sproģe:

- Šogad esmu pacentusies un uztaisījusi dāvanu visiem saviem draugiem. Tā ir grāmatiņa "O+O ir bezgalība", kur bilžu ir vairāk nekā teksta. Tai klāt pievienotas manis zīmētās kārtis, jo man gribas, lai mākslas darbus cilvēki dod cits citam, lai draugi savstarpēji komunicē ar manas mākslas palīdzību. Grāmatiņa tiks atvērta manas personālizstādes atklāšanā 21. decembrī plkst. 17 Konventa sētā, galerijā "Māksla XO".

Bet mājās mums nāk tas īstais Ziemassvētku vecītis, pāri kalnam viņš nāk, un dāvanas ir viņam maisā. Bērni jau iepriekš ir rakstījuši viņam vēstules, un vēlmes vienmēr tiek izpildītas. Jaunākais dēliņš Filips šogad uzzīmēja krāsainus balonus, un vēl viņš vēloties fingerbordu. Es pati vēstules nerakstu, jo... paļaujos uz domu spēku. Tas jau vairākkārt sevi pierādījis. Piemēram, reiz es galerijā "Čiris" skatījos uz zilu tirkīza kaklarotu un to ļoti vēlējos, bet nevienam, nu nevienam pašam to neteicu. Un tā atradās Ziemassvētku vecīša maisā!!! Vīra (plastiskās ķirurģijas speciālists Jānis Zaržeckis – aut.) vēlēšanās jāmēģina ar telepātijas palīdzību nolasīt... Reizēm esmu savu gleznu dāvājusi, tā ir ļoti personiska dāvana.

Santa Didžus, aktrise

- Dāvanu izvēle notiek tā – skatos, kas patīk man pašai, un salīdzinu to ar apdāvināmā vajadzībām. Esmu secinājusi, ka dāvanas patiešām jāpērk pēdējā brīdī, tad steigšus jāsaiņo un jābāž zem egles, jo, ja nopirkšu laikus, nespēšu noturēties pretī kārdinājumam uzdāvināt tūlīt pat. Mani bērni vēl Ziemassvētku vecītim savas vēlmes nedara zināmas, tāpēc viņiem dāvanas meklējam, izsecinot, kas tobrīd visvairāk vajadzīgs. Faktiski jau bērni paši pasaka priekšā. Mazais puika tagad bungo visur, kur tiek klāt, tātad skaidrs, ko dāvināt. Un, lai vecākais bērns neapvainotos, šī dāvana jāreizina ar divi.

Gundega Lināre, ainavu arhitekte:

- Saviem draugiem parasti nopērku dāvanu karti viņiem tuvākajā lielveikalā vai Jāņa Rozes grāmatnīcā. Ja man prasa, ko dāvināt, es saku, lai neskrien un nemeklē, bet uzreiz dodas uz Rozes grāmatveikalu, jo tur ir lieliski izdevumi ainavu arhitektūrā, un man nevar būt lielāka gandarījuma kā jauna grāmata manā specialitātē. Tās daudzās, mazās, visvisādās dāvaniņas jau ir dikti mīļas, taču cilvēka dzīves telpa ir ierobežota, un, kad nāk jau pāri sešdesmit, ir jāsāk domāt, vai tur vēl kaut ko var un vai vajag ievietot.

Ojārs Spārītis, Melngalvju nama direktors:

- Ziemassvētkos man gribas dāvināt nepraktiskas lietas, tādas, kuras pārējā gada laikā netiek dāvinātas. Manā ģimenē ir dāmu pārsvars, tāpēc dāvanai bieži izvēlos rotaslietas, greznumlietas sevis lutināšanai – tā var būt skaista galvassega, lakats, šalle. Meitai ir dāvinātas dārgas attēlu grāmatas, arhitektūras albumi, kas viņai kā arhitektūras studentei pašlaik ir ļoti noderīgas. Pats sevi es vienmēr esmu atstājis ēnā, man nav pasūtījumu... Vislabākās dāvanas esmu saņēmis no savas meitas Līgas, kura allaž centusies pati kaut ko izgatavot, uzrakstīt, uzgleznot, papildināt kādu pirktu lietu, padarot to mīļu un oriģinālu.

Andris Kivičs, mūziķis:

- Dzīvoju netālu no t/c "Spice" un šonedēļ plānoju doties dāvanu meklējumos. Es uzskatu, Ziemassvētkos naudu nevajag žēlot! Ja ieraudzīts kas skaists, par ko noteikti zināms – cilvēkam tas patiks, taupība jāatliek otrajā plānā. Esmu jau izdomājis, ko dāvināšu sev mīļajiem cilvēkiem. Nezinu tikai vēl, ko nopirkt mazulim (Andra dēliņam Kristoferam ir trīs mēneši – aut.), jo viņam nekā netrūkst. Es pats vislabāk atceros dāvanu, ko saņēmu bērnībā – spēli "Za ruļom", tad gan bija liels prieks! Bet vispār man Ziemassvētkos visvairāk patīk nevis tās dāvanas, bet gan īpašā sajūta, kopā būšana ar mīļajiem. Tas ir tāds savā ziņā intīms brīdis.