Būt vai nebūt — tāds ir jautājums

Mazais princis, dāņu karaļzemes cerība, nāca pasaulē sestdien, 15. oktobrī, un kā drīz pēc tam paziņoja dāņu tautai, māte un jaundzimušais jūtoties labi. Par to, kā jutās tētis, oficiālie dokumenti neziņoja, kaut arī daudzi būtu vēlējušies uzzināt, ko par to visu domā Dānijas kroņprincis Frederiks (37), agrākais dauzoņa, avantūrists un glītu meiteņu cienītājs, kurš pēdējos pāris gados kļuvis nopietns, mierīgs un mīlošs — par to paldies jāsaka Tasmānijā dzimušajai Mērijai Elizabetei Donaldsonei (33). Nu jau pusotru gadu dāņiem ir sava kroņprincese, eleganta, izglītota, šarmanta un gudra, kura, iznākot no slimnīcas ar pāris dienu vecu mazuli uz rokām, atzina, ka nespējot pat iedomāties, kā būtu iztikusi bez vīra palīdzības. Pats kroņprincis, kurš bija klāt dzemdībās, vēlāk presei atzinās, ka tas bijis lielākais pārdzīvojums viņa mūžā un ka viņš esot apbrīnas pilns par savu sievu. Dāņi visā Dānijā priecīgo notikumu atzīmēja, pēc vikingu tradīcijām sakurot milzu ugunskurus, bet tasmānieši savam aristokrātiskajam radiniekam sagatavoja dāvanu, kas būšot kā radīta nākotnes karalim, proti, Tasmānijas velnu pāri, kurš turpmāk dzīvos Kopenhāgenas zooloģiskajā dārzā. Mazajam princim jau ir aizrunāts pirmais darbiņš — viņam kopā ar vecākiem būs jāpozē māksliniekam, kurš veidos jauno Dānijas pastmarku. Daļu ienākumu Dānijas pasts pēc tradīcijas ziedos labdarības mērķiem. Markas ar Margrētes II un viņas mātes, tolaik vēl kroņprinceses Ingridas attēlu 1941. gadā tika veiksmīgi pārdotas un izlaistas atkārtoti, bet ienākumi ziedoti Bērnu fondam. 1969. gadā marku rotāja pusotru gadu vecā kroņprinča Frederika un abu viņa vecāku attēls, bet labdarības summu savā kontā saņēma Dānijas Sarkanais Krusts. Frederiks un Mērija jau skaidri likuši saprast, ka viņi savus bērnus audzinās citādi, nevis kā karaliene un princis Henriks audzināja Frederiku un Joakimu, jau no mazotnes atstājot viņus aukles gādībai un tēva siksnas pārmācībai. Viņi savus bērnus audzināšot paši mīlot un iedrošinot. Kristians, Frederiks, Kristians… To, kā tad sauks mazo princi, pavisam skaidri uzzināsim viņa kristībās pēc pāris mēnešiem, bet jau tagad klīst runas, ka viņam tikšot vārds Kristians. Iemesls ir tradicionāls — Dānijas līdzšinējie karaļi, sākot ar 1513. gadu, kad tronī sēdās Kristians II, ir bijuši vai nu Kristians, vai Frederiks. Te nu vietā būtu neliels atskats pēdējo piecu gadsimtu vēsturē. Dānija ir viena no vecākajām joprojām dzīvajām karalistēm pasaulē un otra vecākā (pēc Japānas), ja rēķina pēc vienas dinastijas karaļu valdīšanas laika. Lai arī ziņas par pirmajiem dāņu karaļiem sniedzas jau kopš 899. gada, no 1448. gada sāka valdīt pirmā no ilglaicīgajām — Oldenburgu dinastija; 1863. gadā to nomainīja Gliksborgu dinastija, no kuras cēlusies arī pašreizējā karaliene Margrēte II (65 g.), mīlēta un cienīta savā valstī un ārpus tās robežām. Margrēte kļuva par Dānijas karalieni pēc sava tēva karaļa Frederika IX nāves 1972. gadā, un viņa ir pirmā sieviete, kurai ticis gods atrasties Dānijas karalistes vadībā. Par to jāpateicas 1953. gadā pieņemtajam likumam, kurš noteica, ka turpmāk par troņmantnieci var kļūt arī sieviete. Margrēte II ir karaliene valstī, kurā pastāv konstitucionāla monarhija, un tas nozīmē, ka viņas valdīšana ir tikai simboliska — viņa ar savu parakstu apstiprina jaunos likumus, pēc vēlēšanām visvairāk balsu ieguvušās partijas pārstāvim uztic jaunās valdības veidošanu; pārstāv savu valsti ārzemēs un uzņem ārzemju diplomātus, kad tie ierodas Dānijā. Pati viņa politikā nepiedalās un publiski nekādus politiska rakstura viedokļus nepauž. Konservatīvi radošā Margrēte II Viņas majestāte karaliene Margrēte II ir studējusi arhitektūru Kembridžā, politiku Orhusā un Sorbonnā, bet daudz labāk (un arī plašāk) pasaulē viņu pazīst kā Dānijas karalieni — mākslinieci. Kā gleznotāju, akvarelisti, gobelēnisti, grāmatu ilustratori (viņa ilustrējusi Dž. R. R. Tolkīna Gredzenu pavēlnieka dāņu izdevumus 1977. un 2000. gadā), scenogrāfi, kostīmu mākslinieci un grāmatu tulkotāju no franču valodas uz dāņu. Par spīti viņas izteikti radošajam garam, dāņu tautā par viņu radies priekšstats kā par ārkārtīgi konservatīvu dāmu, kura strikti turas pie tradīcijām. Vismaz vienu likumu viņa ievēroja strikti — proti, viņai bija jāatzīst savu dēlu izraudzītās līgavas par piemērotām. Pretējā gadījumā, saskaņā ar likumu, nepaklausīgais troņmantnieks zaudētu tiesības uz troni. Pēdējos gados viņas tradicionāli konservatīvais kāršu namiņš gan ir manāmi sašķobījies. Par laimi, tas ir arī padarījis viņu tuvāku un saprotamāku tautai — runa ir par skandāliem viņas ģimenē, kas sākās ar baumām par viņas franču izcelsmes vīra, Viņa karaliskās augstības prinča Henrika (71 g.) pastāvīgo depresiju. Karalis aizvien mazāk laika pavadīja Dānijā, karalienes ēnas loma bija viņu nogurdinājusi, tāpēc glābiņu viņš meklēja citās jomās — bieži devās burāt, spēlēt golfu vai apraudzīt savus vīna dārzus Francijā Chateau de Caix, kur top pasaulē iecienīti vīni. Šajā pilī mēdz atpūsties arī citi viņa ģimenes locekļi — piemēram, Frederiks un Mērija tur pagājušovasar baudīja savu pēdējo atvaļinājumu bez rūpēm par bērnu. No idilles — ellē Margrētes II vecākais dēls Frederiks ilgus gadus likās pārāk nenopietns savam vecumam. Turklāt viņš bieži tika manīts glītu jaunu sieviešu sabiedrībā, bet neviena no tām Margrētei nešķita gana laba. Viena bija veļas modele, otra tika pieķerta puskaila sauļojamies. Tad Frederiks izšķīrās par vēl nepieredzētu soli — 2000. gadā viņš nolēma piedalīties četru mēnešu ilgā un 2795 km garā ekspedīcijā Sirius 2000, suņu pajūgos apbraucot Dānijai piederošā pašpārvaldes apgabala Grenlandes ziemeļaustrumu un ziemeļu robežu. Šajā rajonā, kur sals mēdz sasniegt mīnus 60 grādus, ik gadu tiek glābtas 25 līdz 30 ekspedīcijas, tāpēc dāņiem šis kroņprinča lēmums likās vieglprātīgs. Frederiks ar kakla siksniņā iekārtu leduslāča nagu šo braucienu veica sekmīgi, galu galā iekarojot grenlandiešu un arī dāņu cieņu. Viņš bija pierādījis, ka nav nekāds vējgrābslis, bet ir kārtīgs vīrs, kurš kādreiz varēs sēsties Dānijas karaļtronī. Kamēr Frederiks mētājās pa dzīvi, Margrētei II vienīgo prieku sagādāja jaunākais dēls Joakims (36), kurš 1995. gadā bija apņēmis sievu Aleksandru (41) no Honkongas, un viņiem bija divi dēli — Nikolajs un Fēlikss (šobrīd sešus un trīs gadus veci). Viņu dzīve līdzinājās idillei. Tad pēkšņi situācija mainījās — Frederiks tika bieži manīts patīkamās austrālietes Mērijas sabiedrībā, bet Joakima laulībā sāka parādīties pirmās plaisas. Frederiks bija izdauzījies jau puiša gados, bet Joakims, kurš līdz tam bija paklausīgs un ieturēts, centās atgūt iekavēto un piepeši tika manīts sabiedrībā pamatīgā reibonī, svešu sieviešu sabiedrībā vai mežonīgā ātrumā traucamies pa Dānijas ceļiem. Šogad aprīlī pēc sešu mēnešu apdomāšanās laika viņu laulība tika šķirta. Dāņu vairākums bija Aleksandras pusē, nosodot Joakimu par viņa nepiedienīgo uzvedību. Joakims uzdzīvo aizvien negantāk, bet Aleksandrai jāmācās sadzīvot ar bijušās vīramātes kategoriskajiem un konservatīvajiem lēmumiem. Viņa nedrīkst kopā ar dēliem pārcelties uz dzīvi kādā citā valstī — piemēram, uz dzimto Honkongu. Pati — jā, bet puikām jāpaliek Dānijā, kaut arī rindā uz troni viņiem būtu jāgaida ilgi — pēc Margrētes II, Frederika, viņa un Mērijas tikko jaundzimušā dēla un visbeidzot pēc sava tēva Joakima. Viņa arī zaudētu savas privilēģijas, ja apprecētos ar kādu citu vīrieti. Aleksandra nedzīvo mūķenes dzīvi — pielūdzēju viņai netrūkst. Viņa gan ir ļoti izvēlīga un šobrīd ir visai bieži manāma kāda gados krietni vien jaunāka vīrieša, profesionāla operatora Martina Jergensena (27) sabiedrībā, kurš lieliski saprototies gan ar Aleksandru, gan abiem zēniem. Ko par to domā puikas, grūti pateikt — īpaši jau tāpēc, ka pāris nedēļu pirms ziņas par mammu un Martinu kādā dāņu bulvāržurnālā parādījās fotogrāfijas, kur viņi ir redzami kopā ar tēti un viņa jauno franču draudzeni draudzīgi atpūšamies… Reālistisko sapņotāju nācija Dāņi ir reālisti. Viņi mīl savu karalieni un visu karalisko ģimeni, bet atšķirībā, piemēram, no britiem nav fanātiķi. Kādā TV pārraidē drīz pēc karalienes mātes aiziešanas aizsaulē kāda angļu kundze izmisusi piesauca divas lielākās katastrofas savas tautas dzīvē — lēdijas Diānas un Anglijas karalienes mātes nāvi, paziņojot, ka nu viņa saprotot, kā Amerika jutusies 11. septembrī. No dāņa mutes tādu paziņojumu nesagaidīsiet. Pēdējos divdesmit gados rojālistu pārsvars pār republikāņiem ir pieaudzis (no 60 uz 80 procentiem visu aptaujāto). Par to nav jābrīnās — Margrēte II ir pratusi noturēt savu ģimeni rāmjos, par spīti nelieliem skandāliņiem, kādi rodas katrā ģimenē. Dānijas karaliskā ģimene prot sevi pasniegt arī citur pasaulē, un tā ir laba reklāma Dānijai kā valstij. Šobrīd vairāk nekā jebkad ir svarīgi, lai Dānijas karaliskā ģimene neapkaunotu savu tautu — tas skan pompozi, bet tā tas ir. Galu galā mēs dzīvojam vispārējas globalizācijas laikmetā, un, jo internacionālāki kļūstam, jo vairāk interesējamies par savu nacionālo identitāti — to atzinis arī Kopenhāgenas universitātes vēsturnieks Sebastians Oldens-Jergensens. Dānijai kā mazai, bet bagātai valstij ir nepieciešams saglabāt savu nacionālo identitāti, un pēdējos pārdesmit gados tas ir kļuvis īpaši aktuāli. Karaliskā ģimene pieder pie šīs identitātes kompleksa, un tā palīdz dāņiem izcelties uz citu fona, par spīti nievām no skeptiķu aprindām, kas apgalvo, ka, piemēram, Frederika un Mērijas mīlasstāsts esot kļuvis par valsts sponsorētu realitātes šovu. Kad Dānija 1864. gadā cieta smagu militāru sakāvi cīņā ar Prūsiju, zaudējot zemes dienvidos, dāņiem jau likās, ka viņi kā tauta ir lemta iznīcībai. Tad karalis Kristians IX un viņa enerģiskā sieva Luīse strikti uzstāja, ka karaliste izdzīvos. Šis emocionālais žests lika dāņiem noticēt, ka viņu valsts nepazudīs un ka tai būs vieta citu mazu un lielu valstu vidū. Kā tagad — maza valsts, kuras balss starptautiskajā korī ir labi sadzirdama.