Ivanu Haritonovu notiesāja 1998. gada 29. maijā, atzīstot par vainīgu izspiešanā organizētā grupā. Viņam piesprieda arī mantas konfiskāciju, taču pēc sprieduma pasludināšanas izrādījās, ka Haritonovam nav īpašumu.
Kriminālās pasaules leģenda Ivans Haritonovs (34)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uzņēmumu kapitāla daļas bija pārdevusi viņa sieva, bet visi atlikušie īpašumi bija noformēti uz radinieku vai uzticības personu vārda. Līdz ar to tiesas izpildītājiem dzīvoklī Maskavas ielā 89 vairs nebija ko aprakstīt. Krimināllietā bija vairāk nekā 20 sējumu, bet apsūdzības slēdziens aizņēma 150 lapaspuses. Uz apsūdzēto sola sēdēja septiņi cilvēki: Haritonovs, Genadijs Vaļagins, Aleksandrs Korobeiko, Ruslans Burlajs, Sergejs Azjukovskis, Vladimirs Goršanovs un Sergejs Korizno. Seši no haritonoviešiem bija izsludināti meklēšanā. Apsūdzētajiem inkriminēja naudas izspiešanu grupā, lietojot vardarbību, nelikumīgu brīvības atņemšanu, dokumentu viltošanu, liecinieku piespiešanu sniegt nepatiesas liecības un citas pretlikumīgas darbības. Goršanovs liecināja, ka viņa vadītajai firmai kāds Vācijas uzņēmums bija parādā divus miljonus ASV dolāru. Tās pārstāvi, kad viņš ieradās Rīgā, saņēma gūstā grupa, ko vadīja Haritonova līdzdalībnieks Vaļagins. Sagūstīšanā piedalījās arī pats Goršanovs. Galvenais liecinieks nozūd no skatuves Tiesā viens no vērtīgākajiem lieciniekiem bija Genadijs Tovancevs, kas 1993. gadā bija nokļuvis lielās finansiālās grūtībās. Tovancevs vērsās pie bijušā iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera, stāstot, ka mafija grib sagraut viņa biznesu. 1994. gada janvārī viņu apcietināja uz aizdomu pamata par divu miljonu dolāru izspiešanu no SIA "Domeniks" prezidenta Ādolfa Sadauska. Pēc trim mēnešiem cietumā Tovancevs pēc garas sarunas ar prokuratūru piekrita liecināt pret Haritonovu, parakstījās par dzīvesvietas nemainīšanu un izsoļoja brīvībā. Lieta pret Haritonovu tika ierosināta tikai uz Tovanceva liecību pamata. Savukārt svarīgais liecinieks nozuda no savas policijas mobilā pulka apsargātās mājas pagalma 1995. gadā. Toreiz visi izlikās neko nezinām par viņa atrašanās vietu. Tika minēts, ka Tovancevs dzīvo kaut kur laukos vai Budapeštā, vai arī Spānijā. Likumsargi noliedza, ka viņš iesaistīts liecinieku aizsardzības programmā. Zināms, ka vienu brīdi viņš dzīvoja viesnīcā "Rīdzene". Taču pats Tovancevs ieradās uz tiesas prāvu 1998. gadā, lai liecinātu Haritonova lietā. Viņš apliecināja, ka galvenais izspiedējs bijis viens no haritonoviešiem — Viktors Šestakovs jeb Kļešč (Ērce. — Krievu val.), kas katru mēnesi pieprasījis maksāt 10 000 dolāru plus procentus no saņemtajiem kredītiem. Tā tika pierādīta tiesājamo vaina izspiešanā grupā. Pierādīts arī, ka grupējumā bija pienākumu sadale un kopējā kase. Grupējums bija varens Par huligānismu un izvarošanu iepriekš trīskārt tiesātais Haritonovs likumsargu nagos pirmo reizi nokļuva savā 40. dzimšanas dienā, 1994. gada 27. aprīlī. Viņu turēja aizdomās par izspiešanu. Jau 1997. gadā Haritonovu atzina par vainīgu tikai vienā no apsūdzībā uzrādītajām epizodēm un atbrīvoja. Vienīgā epizode bija naudas izspiešana no firmas "Dukāts" prezidenta Vladimira Dukāta, cietušā piespiešana dot nepatiesas liecības un viltotu dokumentu izmantošana, kad Haritonovs izmantojis mātes dzimšanas apliecību, lai nelikumīgi iegūtu Latvijas pilsonību. Pēc prokuratūras protesta lietu skatīja atkārtoti, un 1998. gada maijā Haritonovu atzina par vainīgu izspiešanā organizētā grupā, par ko viņš var pateikties Tovanceva liecībām. Līdz ar Haritonovu ieslodzījumā nonāca arī citi grupējuma dalībnieki — Genadijs Vaļagins, Aleksandrs Korobeiko un Ruslans Burlajs. Korobeiko pakārās cietuma kamerā, bet pārējos palēnām atbrīvoja no ieslodzījuma. Arī reketa karali Ivanu Haritonovu klusi un nemanāmi atbrīvoja no cietuma 2001. gada maija vidū. Viņš bija izcietis trīs ceturtdaļas no piespriestajiem astoņiem gadiem ieslodzījumā. Kad Haritonovs atradās ieslodzījumā Jelgavā (Tas bija 1993. vai 1994. gadā. — I. Z.), viņa mafija vēl bija varena. Pie zonas piebrauca busiņi, izkāpa iespaidīga izskata tēvaiņi ādas jakās un stādināja mašīnas uz Garozas ielas, kas iet tieši gar cietumu. Haritonovieši nobloķēja satiksmi apmēram uz četrdesmit minūtēm. Ja kāds šoferis mēģināja iebilst, viņi piegāja klāt un aprunājās. Policija bija bezspēcīga šajās četrdesmit minūtēs, kurās pār sētu lidoja iekšā viss iespējamais, ieskaitot spirta balonus. Arī cietumā un ārpus tā viņa cilvēkiem bija teikšana. Uzturoties ieslodzījumā, Haritonovs apguva latviešu valodu, datora iemaņas, lasīja un sportoja. Daudz vārdu, daudz versiju Ar Haritonova grupējumu un Dukāta nāvi (1994. gadā, pēc tam, kad viņš bija policijai sniedzis liecības pret Lesinski un Haritonova grupas locekli Aleksandru Kiselu jeb Kisu, mēnesi pēc Haritonova aresta, viņu kopā ar vairākiem citiem cilvēkiem uzspridzināja netālu no Salu tilta Lāčplēša ielā 131, netālu no viņa biroja. — I. Z.) saistāms arī par apdrošināšanas krāpšanas mēģinājumu apsūdzētais "Lolo Pub" un restorāna "Lolo picērija" īpašnieks Karols Lesinskis. Haritonovs un viņa līdzbiedrs Genadijs Vaļagins bija arī līdzdibinātāji firmai "Brih", kuras direktors skaitījās tagadējais Zviedrijas pilsonis Grigorijs Bobovičs. Pēdējo apsūdzēja par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, jo pastāvēja juridiskais strīds jautājumā, vai viņam noilguma termiņa laikā ir uzrādīta apsūdzība vai nav. Tā kā laikā, kad Bobovičs, kad viņam bija ierosināta krimināllieta, bija aizbraucis uz Latviju, viņu izsludināja starptautiskajā meklēšanā. Boboviča firma nodarbojās ar degvielas tirdzniecību un nenomaksāto nodokļu dēļ palika valstij parādā 168 tūkstošus latu. Zviedrija atteicās viņu izdot, jo Bobovičs bija ieguvis Zviedrijas pilsonību, tomēr, cerams, ka līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) likumsargi atcerēsies, ka ES likumi paredz dalībvalstīm izdot starptautiski meklējamus noziedzniekus. "Brih" nebija vienīgais Haritonova uzņēmums — viņam piederēja "Tess AB", "Nova Lada", "AVV" un citi. Kases turētāji Ar Haritonovu cieši saistīts bija kāds Latvijā plaši pazīstams uzņēmējs, kam savulaik pastiprinātu uzmanību pievērsa Pretkorupcijas likuma autors Lagzdiņš. Taču, vai viņš bijis saistīts ar organizēto noziedzību, paliek neatbildēts jautājums, tāpēc viņa vārdu neminēsim. Lai gan par saistību netieši liecina aktivitātes, kas norisinājās 2000. gada 14. janvārī, kad nogalināja uzņēmēju, vienu no "Amstrig" līdzīpašniekiem Valēriju Berlinu, kurš tika dēvēts par Ivana Haritonova vietējās kases turētāju un kriminālajās aprindās atpazīstams ar iesauku Čigāns. Uzņēmējs bija slepeni ticies ar nogalināto K. Valdemāra ielā 75, lai risinātu jautājumus par kopējiem finanšu darījumiem. Darījumi nebija veiksmīgi, tādēļ ar Valēriju Berlinu uzņēmējs bija norēķinājies tikai daļēji, paliekot tobrīd jau nogalinātajam biznesmenim parādā aptuveni 150 000 ASV dolāru. Pēc kāda laika pazīstamais uzņēmējs uzaicinājis uzņēmēja atraitni Olgu Berlinu uz savu biroju un pavēstījis, ka naudu atdevis Jurijam Polkovņikovam, jo arī viņš ir iesaistīts minētajā darījumā. Šis jautājums esot saskaņots ar Ivanu Haritonovu. Berlina gan apšaubīja tādu iespējamību, jo tieši tajā laikā Polkovņikovs bēguļoja no policijas. Iepriekš tiesāto kriminālo autoritāti Berlinu nogalināja piektdienas vakarā ap pulksten deviņiem vakarā pie viņa mājas Imantā. Viņš atgriezās no meitas dzimšanas dienas, nolika savu automašīnu "Grand Cherokee" autostāvvietā un devās uz dzīvokli Kurzemes prospekta 126. namā. Pie deviņstāvu mājas kāpņutelpas kāds vīrietis uz viņu vairākas reizes izšāvis, paņēmis Berlina dokumentus un aizbēdzis. Šis vakars, kad viņš pārvietojās viens, bija liktenīgs izņēmums. Pēdējā laikā viņš sabiedriskās vietas atradās vienīgi miesassargu pavadībā. Otru kases turētāju Viktoru Baluli nogalināja Holandē. Viņš bijis "reketa karaļa" ārzemju kases turētājs. Jurijam Voļvačam, kas arī bija šo aprindu pārstāvis, ar Haritonova grupējuma kasi jeb "obščaku" bijusi visai nosacīta saistība. Katrā ziņā viņa slepkavības motīviem nevarētu būt nekā kopīga ar grupējuma naudu. Nogalinātais Jurijs Voļvačs bija viens no pirmajiem Latvijas organizētās noziedzības pionieriem, kurš Latvijā nevienu īpaši netraucēja. Viņš esot bijis vēl Viktora Abakumova, pirmā Latvijas organizētās noziedzības līdera, brigādē. 1998. gada maijā ar nāves dvesmu saskārās arī citi ar haritonovieši. Mēneša vidū nogalināja "Amstrig" direktoru Oļegu Smirnovu, pēc tam viņa miesassargu Andreju Korpalu, bet maija beigās smagi savainoja "Amstrig" rīkotājdirektoru Aleksandru Dudkinu.