/nginx/o/2018/08/30/11330777t1h9c3c.jpg)
Ja gaidāma kucēnu dzimšana, suņa saimniekiem jāizvērtē, vai barība, ko ēd grūsna kuce, satur visas vajadzīgās barības vielas un vitamīnus, kas nepieciešami kucēnu attīstībai. «Pirmajā grūsnības pusē, tas ir, pirmajā mēnesī, kuce jābaro tāpat kā līdz šim, pārbarot nevajag, jo nevēlams liekais svars var radīt sarežģījumus dzemdībās. Savukārt grūsnības otrajā pusē kucīti vēlams barot ar speciāli grūsnam dzīvniekam domātu gatavo barību, jo tā satur vairāk minerālvielu, vitamīnu, olbaltumvielu un tauku. Šajā periodā drīkst dot tik barības, cik kucīte vēlas, un vienmēr jābūt pieejamam svaigam ūdenim,» iesaka veterinārās klīnikas «Hīrons» veterinārārste Lita Konopore.
Kad mazuļi piedzimuši, kucei turpina dot grūsnam dzīvniekam paredzēto barību neierobežotā daudzumā un papildus – liesu liellopu un putnu gaļu. Jo olbaltumvielas un tauki, nevis ūdens vai ķimeņu un kumelīšu tēja zīdošai kucei ir vajadzīgi piena veidošanā.
«Ja kucēni neizdzīvo vai ir tikai viens kucēns, lai samazinātu piena veidošanos un risku kucei saslimt ar piena dziedzeru iekaisumu – mastītu, ierobežo barības patēriņu, dod vieglu ēdienu un kucei jādzer daudz ūdens,» skaidro veterinārārste. «Kucēniem vajadzētu ļaut saņemt mātes pienu tik ilgi, cik tas ir iespējams – vismaz līdz brīdim, kad mazuļi sasnieguši mēneša vecumu, turklāt bez piebarošanas.«
Mazu kucēnu gremošanas trakts vislabāk pārstrādā mātes pienu, tāpēc pāragra piebarošana var izraisīt caureju, kas mazuļiem ir bīstami. L. Konopore arī norāda, ka nereti suņu saimnieki pieļauj kļūdas, barojot kucēnus ar mātes piena aizstājēju – gribēdami, lai piens būtu barojošāks, iejauc pulverīti vairāk, nekā paredzēts. Rezultātā kucēnam atkal ir caureja. Uz piena aizstājēja pulvera iepakojuma norādītās devas ir jāievēro.
«Kamēr kuce baro kucēnus pati ar savu pienu, mazuļi ir pienācīgi apkopti, jo māte tos rūpīgi mazgā, izmasējot arī vēderiņus un savācot izkārnījumus. Ja kucēni ir pāragri atšķirti no suņu mammas vai tā ir gājusi bojā, nevarīgos kucēnus var barot ar knupīti vai zondi, palūdzot veterinārārstam parādīt, kā to pareizi izdarīt,» iesaka veterinārārste.
Kad sākt piebarošanu?
Kamēr kucēni tikai guļ un ēd mātes pienu, var uzskatīt, ka viņiem nekā netrūkst. Ja mazuļi kļūst nemierīgi, īd un ņerkst, ir pamats domāt par piebarošanas uzsākšanu. L. Konopore iesaka kucēnus sākt pakāpeniski piebarot, kad tie sasnieguši apmēram mēneša vecumu. Vispirms kucēniem var dot mātes piena aizstājēju, kas pagatavojams šķidra dzēriena vai putriņas konsistencē, un pamazām – kucēniem domāto gatavo barību, ievērojot precīzas devas attiecīgā vecuma sunīšiem.
«Kad kucēns pats sācis ēst, viņa ēdienkartē būtu jāiekļauj 1/3 liesas un kvalitatīvas gaļas – vistas, teļa vai zivs filejas, un 2/3 putras, kā arī mazliet dārzeņu,» skaidro veterinārārste. «Pie jauna piebarojuma veida kucēns pieradināms palēnām, lai neciestu viņa gremošanas sistēma. Iegādājoties mazu sunīti, noskaidrojiet, ko un cik daudz tam devis ēst iepriekšējais saimnieks.«
Pieredze
Strazdiņu ģimenē labradora retrīvera kucītei Eirai 25. augustā piedzima seši burvīgi kucēni – trīs dzelteni, trīs melni. «Eira savus mazuļus baroja līdz mēneša vecumam – ap to laiku kucēniem parādījās zobiņi un strauji auga arī nadziņi, tāpēc mātei kļuva sāpīgi viņus barot. Veterinārārste ieteica dot auzu pārslu putru, un kucēni bija laimīgi par šādu pavērsienu! Nesen brīvdienā, kad no rīta pagulējām ilgāk, Eira nevarēja sagaidīt, kad mazajiem došu ēst, un pabaroja viņus atkal pati,» stāsta saimniece.
Tagad mazie suņuki ēd profesionālo kucēniem domāto barību četras reizes dienā. Stāsta saimniece: «Labradori ar prieku apēdīs visu, ko dod! Šīs šķirnes suņiem ir tieksme ātri aptaukoties, tāpēc kucēnus nosveram un dodam viņu vecumam un svaram atbilstošas devas. Speciālajā literatūrā izlasīju, ka liela auguma suņi jābaro tā, lai viņi aug lēnām, tad kucēni neaptaukojas, bet izaug kustīgi un ņipri.» Turklāt saimniece izrēķinājusi, ka profesionālā barība izmaksā lētāk nekā putra, un tajā ir visas kucēnam nepieciešamās uzturvielas.
Visi Eiras kucēni 45. dzīves dienā tika mikročipēti, vakcinēti un katram ir starptautiskā veterinārā grāmatiņa. Pašlaik četri no viņiem jau iepazīst jaunās mājas, bet Amora un Adamss (abi melnā krāsā) vēl gaida piesakāmies savus saimniekus (interesentus zvanīt pa tālr. 9297570 Inārai).
Ievērībai
- No mātes ieteicams atšķirt vismaz 30 līdz 45 dienas vecu kucēnu.
- Astoņu nedēļu vecumā kucēnu ieteicams vakcinēt pret parvovirozi, mēri, infekciozo hepatītu, leptospirozi un parainfluenci. Nākamā vakcīna jāizdara 12 nedēļu vecumā un tā satur visus iepriekšminētos komponentus, kā arī radīs imunitāti pret trakumsērgu.
- Vienu līdz divas nedēļas pēc otrās vakcinācijas kucēnu nevajadzētu laist ārā, jo mazuļa organisms vēl nav izstrādājis pietiekami daudz antivielas pret dažādām slimībām.