Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/30/11333766t1h28cd.jpg)
Zemeslodi mēs savā apziņā parasti sadalām valstīs. Ja dzirdam par kādu notikumu pasaulē, vaicājam: kurā valstī? Tomēr lielākā zemeslodes daļa – okeāni – nepieder nevienai valstij. Ja vides aizsardzības nodrošināšana sauszemē un valstij piederošajā jūras teritorijā vispirms ir tās katras pašas kompetencē, tad neitrālos ūdeņus aizsargā vien starptautiskas vienošanās. Izrādās – pagaidām ļoti nepilnīgas, lai tos tiešām nosargātu.
Būtībā pasaules sabiedrībai kopumā ir jāuzņemas atbildība par okeānu vides aizsardzību. Pasaules okeānos nepārtraukti pieaug naftas un gāzes atradņu meklēšana un iegūšana, bīstamu kravu transports, tomēr vislielākos draudus dziļo ūdeņu ekosistēmām pašlaik rada zvejošana ar traļiem. Sevišķi atbildīgai šai ziņā būtu jājūtas Latvijai, jo mūsu valsts ir viena no tām 11 pasaules valstīm, kuru tāljūras flotes zvejas apjomi 2001.gadā, piemēram, sasniedza 95% no kopējās tāljūras nozvejas. Tomēr līdz šim Latvija ir bijusi visai pasīva starptautiskajās sarunās. Tajā pašā laikā zinātnieki un sabiedriskās organizācijas – Pasaules Dabas fonds, IUCN un «Greenpeace» jau vairākus gadus aicina starptautisko sabiedrību izsludināt moratoriju zvejošanai ar traļiem tāljūrā.
Tūkstošgadīgas koraļļu audzes
Informācija par zemūdens pasauli, kas dziļāk par 200 m, mums šobrīd ir ļoti fragmentāra, jo okeāna dzīles vēl ir maz pētītas. Tomēr pieejamie dati ļauj secināt par ļoti lielu tur sastopamo bioloģisko daudzveidību. Pētnieki to salīdzina pat ar tropiskajiem lietus mežiem vai koraļļu rifiem seklajos ūdeņos. Aptuvenas aplēses rāda, ka dziļajos ūdeņos mīt no 500 tūkstošiem līdz pat 100 miljoniem dažādu sugu. Okeānu dzīlēs, tāpat kā sauszemē, slejas kalni. Bieži vien tieši šie zemūdens kalni izceļas ar ievērojamu bioloģisko daudzveidību, uz tiem aug koraļļu audzes un dzīvo brīnumainas un neizzinātas zivju sugas. Daudzas no tām ir endēmiskas un citur nav sastopamas. Atšķirībā no seklūdens sugām dziļūdens sugas ir ļoti jutīgas un viegli ietekmējamas. Tās sasniedz lielu vecumu un arī vairoties sāk tikai ievērojamā vecumā, tur-klāt to pēcnācēju skaits ir neliels. Dažas zivju sugas dzīvo pat 150 gadu, bet vairoties sāk tikai 30 gadu vecumā! Viegli iedomāties, ka nozveja tās var iznīcināt viens un divi. Savukārt koraļļu veidojumi ir pat tūkstošiem gadu veci. Šeit dzīvo arī komerciāli plaši izmantojamās sugas, piemēram, jūras asari, kalmāri, paltusi, garneles u.c. Attīstoties jaunām zvejošanas tehnoloģijām un paplašinoties noieta tirgum, arvien pieaug šo nepilnīgi izzināto ekosistēmu ekspluatācija. Mūsdienu tehnoloģijas traļiem atļauj nolaist tīklus pat 2 km dziļumā.
Traļu tīkli iznīcina visu
Galvenā traļu radītā problēma ir tīklu nodarītais postījums, tos velkot pa dzelmi. Tīkls ir aptuveni futbola laukuma lielumā. Tā apakšā ir smagas metāla bumbas, bet abās malās – milzīgas, aptuveni piecas tonnas smagas metāla plāksnes. Tās savā ceļā iznīcina visu, arī unikālās senās koraļļu audzes, kuras traļu nodarīto grunts postījumu dēļ tur vairs nevarēs atjaunoties. Tīklos saķeras viss – gan zivis, kuru zvejai saņemta licence, gan arī citu sugu zivis un koraļļi. Šo piezveju vienkārši pārmet pār bortu jeb, precīzāk, izgāž pa īpašu lūku kuģa sānos. Lieki pieminēt, ka šīs zivis lielās spiediena starpības dēļ ir mirušas, jau izceļot no jūras. Jāpiebilst gan, ka traļu tīkli mūsdienās arvien tiek uzlaboti un atsevišķi no tiem, piemēram, garneļu zvejai, ir aprīkoti ar īpašiem režģiem, kas neļauj lielajām zivīm tajos iekļūt. Arī tīklu acis veidotas tā, lai mazās zivtiņas varētu izkļūt laukā. Tomēr tas nepasargā tāljūras dzelmi no iznīcības.
«Greenpeace» apsūdz
Varētu jau domāt – okeāni taču ir tik milzīgi, ka tie daži simti kuģu (aptuveni 300), kas katru dienu pasaulē zvejo ar traļiem, neko lielu izpostīt nevar. Tomēr «Greenpeace» savāktā informācija liecina, ka dažu gadu laikā viens un tas pats kuģis, regulāri zvejojot virs liela zemūdens kalna, ar saviem tīkliem pilnībā noslauka tā virsmu. Tātad – zemūdens meža drīz vien vairs nav. Pētījumi liecina, ka dažu unikālu zemūdens kalnu virsmas jau ir iznīcinātas par 95-98%. Šīs ekosistēmas traļi iznīcina, pirms cilvēki vēl par tām ir uzzinājuši... Bet kuģi tikmēr peld tālāk – uz nākamo kalnu.
Latvija sarunās pasīva
Politiskā jomā patlaban norit debates par vismaz daļēju moratoriju zvejai ar traļiem tāljūrā. Eiropas Padomes darba grupa jūras jautājumos COMAR šā gada martā izskatīja Nīderlandes ierosinājumu izsludināt starptautisku vai nacionālus moratorijus. Tam piekrita arī Zviedrija un Apvienotā Karaliste. Savukārt pretēju viedokli visasāk pārstāvēja Spānija, kuras kompānijām pieder gandrīz puse no tāljūras nozvejas, t.sk. spāņu apkalpes strādā uz daudziem citu valstu kuģiem, arī uz igauņu. Acīmredzot tas izskaidro Igaunijas valdības nostāju atbalstīt Spāniju un nostāties pozīcijā pret šādu moratoriju. Latvija un Lietuva sarunās klusēja... Latviju COMAR pārstāv Satiksmes ministrija, kuras pārstāve vides aizsardzības un praktiskos zvejniecības jautājumos nav kompetenta. Savukārt nedz Vides, nedz Zemkopības ministrija Latvijas pozīciju šai jautājumā vēl nav sagatavojušas.
Karogus maina kā zeķes
Paradoksāli, bet neviens īsti nezina arī patiesos nozvejas apjomus. Nereti ir gadījumi, kad kuģi nenorāda īsto nozveju, pārkāpj atļautos nozvejas limitus, zvejo vietās, kur atļauja nav dota. No 1999. līdz 2003.gadam Ziemeļaustrumu Atlantijas zvejniecības organizācijas teritorijā 66 reizes ir konstatēti vairāku valstu – Belizas, Kipras, Igaunijas, Hondurasas, Japānas, Lietuvas, Latvijas, Sjerraleones, Sentvinsentas un Grenadī, Santomes un Prinsipi, Togo un Dominikas – kuģi. Minētās valstis tajā laikā nebija šīs konvencijas dalībvalstis un tur zvejot nedrīkstēja. Protams, atsevišķus kuģus pieķer un soda, bet tad tiem bieži vien tikai nomaina valsts karogu – sods ir jāmaksā tai valstij, ar kuras karogu kuģis brauc. Līdz ar to kompānijas, kas saimnieko uz kuģa, izvēlas tādu karogu, kas tām tai brīdī ir izdevīgāks. Atsevišķos gadījumos karogu nomaina arī pēc tam, kad kāda valsts pieņēmusi stingrāku likumdošanu zvejas kontrolei.
«Greenpeace» šogad veica kampaņu pret trali «Anuva». Lūk, šā traļa karogu maiņas vēsture:
1963. – uzbūvēts Nīderlandē ar nosaukumu «Elly»; 1980. – pieder Panamai ar tādu pašu nosaukumu; 1993. – pieder Belizai ar nosaukumu «Albri II»; 1995. – izņemts no kuģu reģistra Belizā pēc Kanādas pieprasījuma, kura pamatojums – nelikumīga zveja pie Grenlandes; 1998. – peld ar Sjerraleones karogu, tā nosaukums – «High Sierra»; 1999. – atkal ar Belizas karogu un veco nosaukumu «Albri II»; novērots, zvejojot neatļautā teritorijā; 2000. – atkal Sjerraleones karogs un tas pats nosaukums «Albri II»; 2000. – šoreiz jau Lietuvas karogs un pašreizējais nosaukums – «Anuva».
Visam šim karuselim pa vidu vēl notiek īpašnieka maiņas un kuģa komandas maiņas; kuģis novērots peldam arī bez karoga. Patlaban «Anuvas» apkalpi vada spāņi, strādnieki ir dažādu valstu iedzīvotāji, pārsvarā – melnādainie. Šis piemērs liecina par «saimniekošanas» veidu selgā. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību tāljūras aizsardzībai un protestētu pret tās iznīcināšanu ar traļiem, 2004.gada novembrī «Greenpeace» ieņēma lietuviešu kuģi un vairākas dienas bloķēja tā darbu. «Greenpeace» aktīvisti ievāca arī «Anuvas» piezveju. Tajā bija liels daudzums koraļļu un retu zivju sugu. Viens no iemesliem, kāpēc «Greenpeace» izvēlējās tieši šo kuģi, ir fakts, ka Lietuva pašlaik ir Eiropas Savienības dalībvalsts un ES ir jāuzņemas atbildība par Lietuvas kuģa rīcību.
Bet kā tad ir ar Latvijas tāljūras floti?
Pēc Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes sniegtās informācijas, pašlaik flotē ir pieci traļi, no kuriem trīs zvejo Ziemeļrietumu Atlantijas, viens Ziemeļaustrumu Atlantijas zvejniecības organizāciju teritorijās un viens pie Mauritānijas krastiem. Eiropas Savienība mūsu valstij šogad piešķīrusi kvotas jūras asaru (2133 t), kalmāru (128 t), garneļu (144 t + 490 zvejas die-nas), Grenlandes paltusu (54 t), skumbriju (85 t), matastes (113 t) un strupdeguna garastes (83 t) nozvejai.
Neesot tik traki
Latvija pirmo reizi šogad piedalījās zvejas kuģu kontroles mi-sijā Ziemeļrietumu Atlantijas zonā. Mūsu valsti pārstāvēja Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes vecākais inspektors Eiropas Kopienas ūdeņos Miks Veinbergs, kurš pārbaudīja deviņus kuģus. Viņš, pretēji «Greenpeace» radikāli negatīvajam viedoklim par tāljūras traļu zveju, uzskata, ka ar katru gadu zvejas noteikumus ievēro arvien precīzāk, modernizēti tiek arī tīkli. Turklāt ne visi traļu zvejas veidi iznīcina jūras gultni, piemēram, zvejojot garneles, tīklus ne vienmēr velk pa gultni un arī piezvejas šai gadījumā tikpat kā nav. Arī Latvijas kuģu pārkāpumi neesot visai būtiski, galvenokārt – neuzmanības kļūdas dokumentācijā. Tomēr kopumā traļu zveja apdraud dziļūdens ekosistēmu.
Okeāns mums par tālu
Ekonomiskie labumi no šī neilgtspējīgā zvejas veida Latvijai nav tik būtiski, lai pakļautos dažu kompāniju spiedienam. Tādēļ jājautā, vai Latvija nevarētu aktīvāk piedalīties starptautiskajās sarunās par okeāna dzīļu aizsardzību un moratorija ieviešanu zvejai ar traļiem? Vai šā jautājuma risināšanā aktīvāk nebūtu jāiesaistās arī Vides ministrijai? Zinot pašreizējo situāciju, neizprotama un šokējoša šķiet zemkopības ministra Mārtiņa Rozes pirms gada parakstītā un Normunda Riekstiņa sagatavotā atbilde Eiropas Okeānu direktoram Ksavjeram Pastoram:
«Dārgais Pastora kungs!
Atsaucoties uz Jūsu 2004.gada 22.jūlija vēstuli par ES nostāju par dziļūdens bioloģisko daudzveidību, kuru apdraud zvejošana ar traļiem tāljūrā, Latvija līdz ar šo piekrīt šīm rūpēm par dziļūdens bioloģiskās daudzveidības apdraudētību, ko rada zvejošana tāljūrā.
Šai sakarā Latvija dara zināmu, ka tā nav iesaistīta zvejošanā ar traļiem tāljūrā (izcēlums mans – aut.), bet tai pašā laikā ir gatava sadarboties ar citām ES dalībvalstīm, lai izstrādātu vispiemērotākos paņēmienus zivju un citu jūras resursu aizsardzībai, tādējādi uzturot nākotnē ilgtspējīgu zivsaimniecību.»
Vai šī vēstule jātulko kā «kratieties no mums vaļā, pašiem ko darīt pietiek, un jūs vēl par kaut kādiem okeāniem mums uzbāžaties»? Pārrunājot šo problēmloku ar «Greenpeace» aktīvistu Dimu Litvinovu, kurš organizē «Greenpeace» kampaņu okeānu aizsardzībai un pats piedalījies «Anuvas» un citu traļu bloķēšanā, bija skaidri jūtama viņa nostāja – Latvijai BEIDZOT IR jāuzņemas daļa atbildības par visu Eiropas Savienības īstenoto politiku. Respektīvi – no Latvijas pasivitātes vai aktivitātes starptautiskajās sarunās ir atkarīga ne tikai okeāna dzīļu sugu izmiršana, pirms cilvēki tās vispār atklājuši, bet ļoti daudz kas šai pasaulē.
Rakstā izmantoti «Greenpeace» dati, IUCN (Pasaules Dabas aizsardzības organizācija) materiāli un Valsts Vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes sniegtā informācija.