Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Latvieši vienmēr izdzīvos!

Pirms vairāk kā nedēļas Nacionālajā teātrī izskanēja dziesmu spēles Eslingena pēdējā izrāde. Veltījums lielākajai bēgļu nometnei Vācijā, kur pēc kara patvērumu atrada vairāk nekā 6000 latviešu. Ko mūsu tautai nozīmē Eslingena? Vai trimda ir beigusies? Par to saruna ar Albertu Legzdiņu — leģendāro Čikāgas piecīšu dibinātāju, Eslingenas idejas autoru, libreta un mūzikas līdzautoru.

Jūs esat gandrīz visu Eslingenas dziesmu autors, mūzikas līdzautors, idejas tēvs. Kā šī doma radās? O-o, ar šo ideju esmu staigājis apkārt daudzus, daudzus gadus. Sagadījās, ka Toronto Dziesmu svētkiem vajadzēja lielu uzvedumu. Un man uzreiz ienāca prātā, ka šis ir īstais brīdis — vai nu tagad, vai nekad. Bija finansējums, un mēs atradām vēl ļoti talantīgus cilvēkus no Toronto latviešu skolām, pazinām Ritmaņu ģimeni, kas visi bija ar mieru piedalīties. Bez viņiem tas nebūtu iespējams. Režisors Gunārs Vērenieks arī ir no Eslingenas, tā ka mēs dabūjām tos labākos spēkus, kas bija gatavi celt kalnus. Jūs arī esat bijis Eslingenā? Sešus gadus. 1944. gada novembrī mēs atstājām Kurzemes katlu, bēgām no krieva cauri Polijai, piedzīvojām lielākos gaisa uzlidojumus Berlīnei. Laimīgi palikām dzīvi, tikām Dienvidvācijā, kur sāka vākt kopā bēgļus un pēc nacionalitātēm likt nometnēs. Eslingena, jāsaka, bija laimīgā vieta. 1946. gadā bijām tuvumā un nokļuvām tur. Aptuveni 6000 latviešu. Sabrauca ļoti daudz baletdejotāju, teātrinieku — Nacionālais teātris gandrīz pilnā komplektā. Žurnālisti momentā izdeva avīzi, iespieda grāmatas, bija sarīkojums sarīkojuma galā, skolas un ģimnāzija, vasaras nometnes, sports, daudz jauniešu. Ideāla vieta jauniem cilvēkiem, kur iesākt veidoties. Cik jums toreiz bija gadu? Esmu dzimis 1933. gadā, tātad 13 gadu. Spriežot pēc izrādes, vismaz sākumā latviešu bēgļiem attiecības ar vāciešiem nebija spožas. Vāciešiem pāris dienu laikā bija jāizvācas no priekšpilsētas, kur lika latviešus. Viņi absolūti nepriecājās par to, bija liela rīvēšanās. Bet kaut kā jau sadzīvoja, ar akmeņiem nemētājās. Interesanti, ka tagad tajās pašās ēkās dzīvo turki, tā ka no ārzemniekiem viņi vaļā netiek. Man iekrita acīs divi izrādes varoņi — spekulants Mika un spekulants Fredis. Viņiem ir reāli prototipi? Absolūti. Spekulantu mums bija kaudzēm, vesela organizācija. Nometnes apgādē bija pietiekami kaloriju, bet viss bija vienmuļi. Daudz konservu, konservēti kartupeļi, piena pulveris, olu pulveris. Svaigas mantas — drusku piena, olas — dabūja mazie bērni. Ja kāds gribēja gardāku kumosu, bija jātiek pie vācu zemniekiem. Tos tuvākos zemniekus ātri "nolasīja". Tad spekulanti ar vilcienu brauca tālāk, kur ciemi vēl bija pilni, mainīja mantas, cigaretes, kafiju, pretim dabūjot desas, sivēnus. Brauca pāri visai angļu zonai, koferos vezdami siļķes, kuras žāvēja un nometnē pārdeva. Cilvēki jau Mikā un Fredī sazīmē — o, tas bija mans vecaistēvs! Taču tik reāli viņi tomēr nav. Izrādē ir arī reālas personas? Mums bija ļoti labs nometnes komandants, kuru spēlē Ivars Mičulis. Tas nav izdomāts tēls. Tāpat kaucmindietes no dāmu organizācijas. Un mīlas kaislības? Skaistajā ielejā viss kaut kas notikās. Bija arī tā, ka latviešu karavīrs satuvinājās ar citu meiteni, domādams savu draudzeni palikušu Latvijā, bet tad viņa atbrauca... Izrādē iepinām režisora Vērenieka dzīvesstāstu — viņam atrada asinszīmi (to ietetovēja vācu SS vīriem, un arī latviešu leģionāri bija SS pakļautībā. — aut.), neielaida Amerikā, un viņš tika uz Kanādu. Tā mēs likām visu kopā. Mums bija radošā grupa, kas aizlidoja uz Kaliforniju, nedēļu tur dzīvoja, sēdējām visi pie gara galda un nemitīgi "sviedām" idejas. Ja kāda bija laba, ieskandinājām mazu zvaniņu un pierakstījām. Lido restorāns, kurā pieteicāt bārdāmu priekšnesumu, arī pastāvēja? Reāls, bet maziņš vācu krogs. Varbūt kāda vēderdejotāja parādījās, bet mēs uztaisījām plašāku. Šķita jau, ka latvieši dzīvojuši lustīgi, īpaši izpriecājoties pirms aizbraukšanas tālajā pasaulē. Viens otrs man jau pārmetis — Albert, tu ar rožainām brillēm skaties. Bet tā jau bija, īpaši, kad sākās aizbraukšanas gadi — uzdzīvoja, pēdējo marku nodzēra, jo zināja, ka Amerikā varēs sapelnīt. Šķīrās cits no cita, viens aizbrauca uz Ameriku, otrs uz Brazīliju — kas to lai zina, kad atkal redzēsies. Grūti gāja karavīriem, cilvēkiem ar lielām ģimenēm, tiem, kam bija veci, slimi tuvinieki. Viņus neņēma, amerikāņi īpaši baidījās no tuberkulozes. Mazākais pleķītis plaušās, kaut kāds vecs apkaļķojums — nekur! Man labs draugs bija spiests palikt Eslingenā, kamēr viņa ģimene aizbrauca uz Ameriku. Pēc daudziem gadiem viņš varēja braukt, bet bija apprecējies, apbērnojies un dzīvo ļoti labi vācu apstākļos. Ārzemes nolasīja tos stiprākos un jaunākos. Angļi ņēma ogļračus, arī ar mērķi, lai viņi ieplūstu angļu sabiedrībā, apprecētu anglietes, jo angļiem bija lieli zaudējumi karā. Neviens jau aiz tīras labdarības to nedarīja. Amerikāņu fermeri domāja, ka dabūs lēto darbaspēku, jo melnie tik labi nestrādāja, bet dīpīši, visticamāk, rausies kārtīgi par smieklīgām cenām. Tie, kas aizbrauca uz Dienvidiem, kopā ar melnajiem strādāja kokvilnas laukos un dzīvoja žurku pārpildītās būdās. Vai čekistiem izdevās pierunāt bēgļus braukt mājās? Bija jau pa kādam nelaimīgam cilvēkam, piemēram, bijušajam karavīram, kam visa ģimene palikusi Latvijā. Domāja, ka tiks atpakaļ, bet netika, tādus pa taisno aizveda uz Sibīriju. Amerikāņu zonā gan nevienu nespieda. Angļu zonā izdarīja milzīgu varasdarbu — angļi aizsūtīja uz Krieviju tūkstošiem Donas kazaku ar visām ģimenēm, piekāva, sameta automašīnās, vilcienos. Viņus apšāva vai aizsūtīja uz Sibīriju. Tas ir kauna traips uz angļu sirdsapziņas. Kad atbrauca krievu komisija, no otrā stāva leģionāri uzmeta cilpu čekistam kaklā, nebija tikai gala, kur uzraut viņu augšā. Amerikāņu militārajai policijai bija liels uztraukums, rāva pistoles laukā un dzina viņus prom. Vairāk čekisti nerādījās, bet uztraukums bija. Tu jau nezināji, kas ar tevi var notikt. Citādi mēs dzīvojām mierīgi, visi ballējās, gāja uz sarīkojumiem, spēlēja teātri, dejoja tautas dejas, jaunie satikās un mīlējās. Jūsu ģimenei laimējās aizbraukt uz Ameriku. Jā, mēs bijām māte, es un patēvs. Vecāmāte ar savu māti palika Vācijā, vācu saimniecībā, viņas abas negribēja nekur braukt. Bet vācieši bija ļoti labi pret veciem cilvēkiem, labi aprūpēja un pensijas maksāja. Mēs 1952. gadā iebraucām Ņujorkā, sagaidīja sponsori, kas garantēja mūsu uzturēšanos, bijušie latviešu draugi no Rīgas, kas Amerikā bija ieradušies divus gadus iepriekš. Tad aizbraucām uz Kolombosu Ohaio pavalstī. Kādu gadu nostrādāju metālrūpniecībā, bet man bija dzinulis tikt pie lielākas latviešu sabiedrības. Kolombosā bija aptuveni 300 tautiešu, bet zināju, ka Čikāga ir pilna ar latviešiem. Aizbraucu uz turieni, spēlēju futbolu pie vācu, vēlāk — poļu klubiem, tā arī savu karjeru sāku un pabeigšu Čikāgā. Pārsteidzoši, ka izrādē ir papilnam latviešu bērnu no aizokeāna, kuri itin labi runā latviski. Šī ir jau trešā un ceturtā paaudze. Viņi visi iet latviešu skolā Toronto, daļa Garezerā (Mičigana, ASV) vasaras ģimnāzijā. Mēs jau arī kuru katru neņēmām, bija liela izlase — vajadzēja dejot, dzeju lasīt, kaut ko nodziedāt, visus fotografēja ar polaroīdu. Kādi divdesmit trīsdesmit palika ārpus svītras, vēl desmit nevarēja braukt, bet momentā desmit citi bija klāt. Nelaimīgā kārtā viens vecāks kungs nomira, nokrita pa trepēm un nositās, tā ka mums ir arī traģēdijas bijušas. Bet tik lielā grupā tā var gadīties — ar visiem tehniskajiem cilvēkiem esam aptuveni 80. Mūzikas līdzautore Lolita Ritmane raksta mūziku Holivudas filmām, jūs arī esat profesionālis. Kā ar pārējiem? Vērenieks ir profesionāls režisors, viņš Monreālas Konkordija universitātē māca aktieru mākslu, Linda Kronberga dzied — viņa ar Igo, ar "piecīšiem" ir dziedājusi, pati māca mūziku. Jūlija Plostniece Amerikā studē mūziku un teātra zinības, grib iekļūt amerikāņu mūziklos. Artūrs Rūsis ir televīzijas šovu producents. Vizma Maksiņa no Toronto ir mūzikas skolotāja un diriģente, tā ka nav visi gluži amatieri. Vai kāds Latvijas pārstāvis arī piedalās? Tamāra Ēķe, horeogrāfe. Atis Zakatistovs ir ar visu savu ģimeni, puisīti, meitu, sievu, viņi pārcēlās uz Rīgu, lai gan ir no Kanādas. Un vēl trīs puiši, amerikāņu karavīri, ir no šejienes (programmā minēti Ģirts Liuziniks un Jānis Vimba, Kultūras akadēmijas aktiermākslas studenti. — aut.). Kā tagad definēt latviešu dzīvi svešumā? Latvija ir neatkarīga, trimda tā kā būtu beigusies. Es teiktu — ir un nav beigusies. Trimda beidzas, kad visi atgriežas mājās, bet ir daudz cilvēku, kas nevar to darīt. Viņiem ir darbs, ģimene, pienākumi, sabiedrība, visi draugi ir tur. Nebija tā, kā domāja — kad Latvija būs brīva, visi kāps kuģī un brauks šurp. Tā nenotika dažādu iemeslu dēļ. Pats esat domājis par iespēju atgriezties? Man daudzreiz ir par to prasīts, bet tur ir mana ģimene — māte, trīs bērni, visa sabiedrība, būtu jāpārdod māja, mašīna un jābrauc šurp. Un ko es te darītu? Man saka — dziedātu. Kur? Doma laukumā, kādās izrādēs? Šeit jau ir pilns ar talantīgiem dziedātājiem, mūziķiem, grupām. Latvija taču ir ļoti maza. Cik bieži braucat uz Latviju? Pēdējā laikā bieži. Martā biju, pēc tam maijā uzstājāmies, ar Armandu Birkenu un manu dēlu Jāņos, Ogrē. Kaut kur jau iespiežamies, bet tādas "piecīšu" turnejas kā agrāk — tie laiki ir cauri. Ko tagad dara Čikāgas piecīši? Es ņemos ar teātri, un Armands ir mājās, mana meita Māra arī piedalās. Mēs drīz dziedāsim dziesmu dienās Garezerā, latviešu lielākajā centrā Amerikā. Vasarās tur ir vidusskola, bērnudārzi, izrādes. Visu laiku jau kaut kas notiek, kaut kas jādara. Kāds jums iespaids par Latviju? Satieku interesantus cilvēkus, redzu labus sarīkojumus, teātrus, pats kaut ko piemetu kultūras dzīvei klāt. Mans iespaids ir labs, lai gan zinu, ka zem tā slēpjas trūkumi un nepareizības, politikas īsredzība un Krievijas draudi, Eiropas apvienības žņaugi, korupcija un daudz kas cits. Bet tā ir arī citur pasaulē. Ar amerikāņiem jums kādreiz iznāk aprunāties par dzimteni? Viņi nav šausmīgi ieinteresēti par Latviju. Vienīgā reize ir izņēmums, kad es strādāju otrā lielākajā alumīnija fabrikā Amerikā un braucu uz Latviju 1989. gadā ar "piecīšiem". Atgriezies rādīju bildes, video no Mežaparka koncerta, tad viņi mani apsveica, izsauca no galvenās mītnes reportieri un ielika fabrikas avīzē rakstu. Tad amerikāņi dabūja zināt, kur ir Latvija, viņi ar ģeogrāfiju neaizraujas, skolā to māca ļoti maz, galvenais ir Amerika. Tagad gan viņi zina vairāk nekā jebkad, Bušs te bija, Klintons ir bijis. Martā mūs uz Amerikas robežas sāka pratināt, kas tā par Latviju. Teicu, ka prezidents brauks uz Latviju, to nu jums vajadzētu zināt! Ko, ieradies Latvijā, jūs noteikti izdarāt, ko ņemat līdzi aizbraucot? Rupjmaizi, Jāņu sieru, nēģus — mamma ir traka uz nēģiem. Sapērkos grāmatas Valterā un Rapā, paņemu līdzi garīgu ciemkukuli, ko vest mājās. Rīga tomēr ir Latvijas sirds, es te satieku tik daudz pazīstamu cilvēku. Vienmēr braucienā "iespiežu" pāris teātru, tas dod pozitīvu lādiņu. Kad aizbrauc atpakaļ, jūties atkal spēcīgs dzīvot tur. Kas ir pēdējā grāmata, ko esat lasījis no Latvijas? Man uzdāvināja pats autors Juka Rislaki — grāmatu par ģenerāli Krišjāni Berķi. Bijām ciemos pie autora un viņa kundzes Annas Žīgures, Edvarta Virzas mazmeitas. Bijām tāda maza sabiedrība, arī Anna Čakste, pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita. Pēc šādas tikšanās ir ļoti laba sajūta. Mūsu sabiedrība Amerikā ļoti noveco. Vecajiem, kā mēs sakām, jau iet "iesaukšanas" laiks. Jaunā paaudze, kas pēc manis nāk, vēl turas, visu ko organizē un darās. Domāju, vēl desmit divdesmit gadus noturēsies. Palīdz Latvija, cilvēki no Latvijas brauc pie mums par skolotājiem strādāt, piemēram, uz Garezeru. Esmu tomēr optimists, domāju, mēs izdzīvosim. Latvieši vienmēr izdzīvo. *** Eslingenas autori Lolita Ritmane — galvenā komponiste Strādā Holivudā, aranžējusi mūziku 16 filmām, piemēram, Slepenās lietas, Zirnekļcilvēks 2, Robins Huds. Komponējusi mūziku īsfilmām Batman-Superman un lielfilmai Mystery of Batwoman. Septiņas reizes izvirzīta prestižajai Emmy mūzikas balvai, to ieguva 2001. gadā par mūziku seriālam Batman Beyond (Betmens aiz svītras). Andris Ritmanis — libreta līdzautors Atmodas laikā Ievas Akurāteres dziedātās dziesmas Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai vārdu autors, mūziku uzrakstīja viņa meita Brigita. Amerikas rietumu krasta latviešu dziesmu svētku padomes priekšsēdis. Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras kavalieris. Marks Matsons — Eslingenas skaņu režisors Ikdienā kā skaņu režisors sagatavo daudzas Warner Brothers televīzijas programmas. Pašam pieder ierakstu studija. Lolitas Ritmanes vīrs, amerikānis, kurš iemācījies latviski un ģimenē arī runā šajā valodā. Izrādē bērnu lomās piedalās arī viņu atvases Aija, Ilze un Andris. *** Kas bija Eslingena? 1944. un 1945. gadā aptuveni 200 000 cilvēku, bēgot no sarkanā terora, atstāja Latviju. Lielākā daļa nokļuva Vācijā, daļa ar zvejas laivām pārbrauca uz Zviedriju. Vairāki tūkstoši zaudēja dzīvību sabiedroto lidmašīnu uzlidojumos. Latviešu bēgļus Vācijā amerikāņu, angļu un franču zonās izvietoja pārvietoto personu (angliski — displaced persons, saīsinājumā — DP, saukti arī par "dīpīšiem" un Dieva putniņiem) nometnēs, ko aprūpēja Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde. Vācijā patvērās aptuveni 120 000 latviešu. Uz padomju komisāru aicinājumiem atgriezties okupētajā Latvijā, atsaucās nedaudzi. Eslingenā pret šo ierosmi notika liela demonstrācija. Visās nometnēs ritēja spraiga latviešu kultūras, izglītības un reliģiskā dzīve. Bija skolas, notika sporta sacensības, teātra izrādes, koncerti, tieši Eslingena ir slavena ar pirmajiem trimdas dziesmu svētkiem. No bēgļu atmiņām Māris Roberts Zemmers (Eslingenas nometne): "Kopā ar citiem Eslingenas Pamatskolas studentiem noskatījos, kā krievi brauc tieši garām skolai atklātā automobilī. Mēs turējām rokās tintes pudelītes un plānojām tās uzmest komunistiem. Tomēr atturējāmies, jo zinājām, ka mums būs problēmas ar klases audzinātāju Smita jaunkundzi, skolas inspektoru Azaci un direktoru Vinteri. Daži jaunieši manos gados gāja uz ASV pārņemto lidlauku pie Nellingenas un salasīja vecas drēbes, daļas no sašautām lidmašīnām. Tur lēkājām pāri nesprāgušām bumbām, lai parādītu mūsu drošsirdību. ASV militārā policija mēģināja mūs noķert, bet, ja arī tas notika, viņi bija laipni pret dīpīšu jaunekļiem." Gunta Krasts–Voutyras (Eslingena): "Pēc gariem mēnešiem atradām savu vārdu garā sarakstā kopā ar tiem, kuri bija pieņemti izceļošanai. 1949. gada 1. novembrī Hamburgā uzkāpām uz kuģa. Es nopietni domāju, ka sapņoju, kad pirmo vakaru visi gājām kopā ēst ceptu vistu ar kartupeļiem un saknēm. Domāju, ja aiztaisīšu acis, tas viss pazudīs kā sapnī." Ivars Pārums (Filzeka): "Varbūt nosodāma izklaidēšanās bija vāciešu sišana. Stiprākie zēni gāja uz kaimiņu sādžu izkauties. Šīs izdarības mudināja amerikāņu karavīri, jo viņiem patika noskatīties. Tas nebija naids pret vāciešiem, bet atalgojums no amerikāņiem: paciņa Camel cigarešu, kožgumija, kokakola." Biruta Ozols (Hannovere): "Baltiešus izveda no Berlīnes ar smagajām mašīnām cauri krievu zonai ar aplamiem papīriem kā Holandes žīdus. Pie vešanas mums pieteica: ja pa ceļam dziedāsiet Dievs, svētī Latviju, tad mēs turpat jūs atstāsim. Varēja sanākt starptautisks skandāls, ja uzzinātu, ka tiek pārvesti baltieši.

Uz augšu
Back