"Dzimtenes nodevēju" traģēdija

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Viena no traģiskākajām un atjaunotās Latvijas laikā mazāk pētītajām Otrā pasaules kara vēstures lappusēm saistās ar karagūstekņu likteni abu karojošo pušu armijās.

Saskaņā ar padomju tiesvedību nokļūšana ienaidnieka gūstā bija līdzvērtīga "dzimtenes nodevībai", par ko varēja piespriest nāves sodu. Tomēr par spīti padomju propagandai un represijām apmēram 5,2 miljoni (pirmajos kara mēnešos 3,8 miljoni) padomju karavīru dažādu iemeslu dēļ nonāca Vācijas un tās sabiedroto valstu armiju gūstā. Saskaņā ar Hāgas konvencijai (1907) pievienoto nolikumu par sauszemes kara likumiem un paražām karagūstekņi ir pretinieka valdības, nevis atsevišķu personu vai karaspēka daļu varā. Gūstekņus var ievietot speciālās nometnēs un iesaistīt darbos, kam nav sakara ar karadarbību. Pret karagūstekņiem jāizturas humāni neatkarīgi no viņu rases, nacionālās piederības, politiskajiem uzskatiem, reliģijas. Diemžēl šos noteikumus Otrā pasaules kara laikā neievēroja neviena no abām karojošajām totalitārajām lielvarām. PSRS neatsaucās Starptautiskā Sarkanā Krusta piedāvājumam apmainīties ar ienaidnieku ar karagūstekņiem. Sarkanajai armijai vairs nepastāvēja gūstā kritušie cīņu biedri, tie bija kļuvuši par nodevējiem. Arī Vācija noraidīja šāda veida Starptautiskā Sarkanā Krusta priekšlikumus. Ādolfs Hitlers baidījās, ka šī vienošanās mazinās vācu armijas kaujas garu, jo karavīri mazāk baidīsies nonākt padomju gūstā. Rasistiski nepilnvērtīgos, komjauniešus un poļitrukus – nošaušanai Jau 1941. gada jūlija pirmajā pusē visa Latvijas teritorija bija nonākusi uzbrūkošās Vācijas armijas varā. Jūlija vidū sākās karagūstekņu filtrācija – vācieši viņus pamazām pārvietoja uz lielajām pilsētām Rīgu, Jelgavu, Daugavpili un Rēzekni. Vasaras nogalē okupētajā Latvijā sāka pienākt pirmie lielie gūstekņu ešeloni no citām PSRS vietām. Latvijā nonāca vācu armijas grupas "Nord" Igaunijas un Ziemeļkrievijas frontēs gūstā saņemtie karavīri. Padomju karagūstekņi Latvijā atradās "oflagos" (nometnes sagūstītajiem virsniekiem), "dulagos" (pārsūtīšanas jeb tranzīta dažkārt arī pagaidu koncentrācijas nometnes), "štalagos" (stacionāras nometnes kareivjiem un seržantiem) un karagūstekņu "lazaretēs". Rīgā bija izveidots "Štalag – 350" ar sešām nodaļām (no tām lielākā atradās Salaspilī), Daugavpilī –"Štalag – 340", Rēzeknē – "Štalag – 347", Valkā – "Štalag – 351", Jelgavā – "Dulag –110", bet Liepājā – tā saucamā darba nometne. Visām nometnēm bija nodaļas dažādās vietās Latvijas provincē. Līdz 1942. gada pavasarim padomju kara gūstekņi masveidā gāja bojā – vācieši nevarēja un nevēlējās apgādāt miljoniem sarkanarmiešu ar iztikas līdzekļiem. Apsardzības policijas un SD operatīvās grupas saskaņā ar nacistiskās rasu ideoloģijas nostādnēm slepkavoja cilvēkus, kuri nacistiem nebija derīgi politisku iemeslu un rases dēļ. 1941. gadā kopā ar ebrejiem kā rases ziņā nederīgas personas noslepkavoja arī Vidusāzijas un Kaukāza tautu karavīrus. Nacistiskās Vācijas armijas vadība drīz atzina, ka gūstekņus turēt tiešā frontes tuvumā ir bīstami. Tāpēc viņus centās nogādāt uz vācu aizmuguri. Vācu apsardzes divīziju zaldāti gūstā nonākušos padomju karavīrus dzina kājām uz desmitiem kilometru tālo pārsūtīšanas jeb tranzīta nometni – dulagu. Tur notika selekcija – "rasiski mazvērtīgos", "poļitrukus", komjauniešus un komunistus atšķīra no pārējiem un nošāva. Piefrontes joslā gūstekņiem vispār nedeva ēst. Uz tālāku aizmuguri gan vairs nedzina kājām, bet veda pa dzelzceļu. Daudzi tūkstoši karagūstekņu neizturēja briesmīgos transportēšanas apstākļus, karstajā vasarā viņus pārveda cieši noslēgtos un stāvgrūdām pilnos preču vagonos, kur daudzi zaudēja samaņu un nomira. Rīgā centrālā padomju karagūstekņu nometne "Štalag – 350" atradās Grīziņkalnā, Pērnavas ielā. Tās komandants bija majors Zulcbergers, vēlāk – apakšpulkvedis Jarcebeckis. Sākumā šajā nometnē bija tikai divas bijušās kazarmas, kā arī bijušā virsnieku kluba ēka un staļļi. Tā kā gūstekņu lielākajai daļai nācās dzīvot zem klajas debess, viņi mēģināja izrakt seklas zemnīcas. Ziemai sākoties, ātrumā uzcēla desmit neapkurināmas barakas. Nāras uzslēja pat piecos stāvos, tomēr visiem vietas tāpat nepietika. "Krievi sākuši aprīt cits citu" Karagūstekņu nometnes Rīgā atradās arī dažādu fabriku korpusos Krišjāņa Barona, Valdemāra, Daugavgrīvas un Bruņinieku ielā, Krustabaznīcas kazarmās un kazarmās Maskavas ielā, Spilves aerodromā, Eksporta ostā, Mežaparkā, Āgenskalnā un citur. Gūstā sņemtos krievus turēja arī Ziepniekkalnā, Šmerlī, Biķernieku mežā, Dreiliņos, Rumbulā, Salaspilī, Šķirotavā, Spilvē un citur. Visās šajās vietās atrodas milzīgi karagūstekņu masu kapi. Sevišķi liels upuru skaits bija bargajā 1941./1942. gada ziemā, kad mirstība karagūstekņu nometnēs nekur nebija zemāka par trīsdesmit procentiem. Ļoti daudz upuru līdzi paņēma izsituma tīfa epidēmija, kas 1941. gada nogalē izcēlās antisanitāro apstākļu dēļ. Karagūstekņu nometņu administrācija sērgu apkaroja, visus ieslodzītos pilnīgi izolējot no ārpasaules. Daudzreiz nogalināja visus tās barakas iemītniekus, kurā bija konstatēti vairāki saslimšanas gadījumi. Pēc laikabiedru un aculiecinieku ziņām, ilgstošā bada dēļ Rīgā, Salaspilī, Daugavpilī un Rēzeknē bijuši pat kanibālisma gadījumi. Vācijas valsts maršals Hermanis Gērings, sarunā ar Itālijas ārlietu ministru grāfu Galeaco Čiano ciniski atzina: "Karagūstekņu nometnēs krievi sākuši aprīt cits citu pēc tam, kad viņi apēduši visu, ko var, pat kurpju pazoles. Jā, vēl sliktāk, viņi aprijuši vācu sargu." Padomju karagūstekņu nometnes bija pakļautas karagūstekņu priekšniekam pie Ostlandes bruņoto spēku pavēlniecības, kura štābs atradās Rīgā. Laikā no 1941. gada vasaras līdz 1942. gada oktobra beigām karagūstekņu komandieris Ostlandē bija ģenerālis Viktors Gaiserts. Lai gan uz viņa sirdsapziņas ir daudzu tūkstošu karagūstekņu dzīvības, pēc kara viņš nesodīts dzīvoja Rietumvācijā. Pēc V Gaiserta par karagūstekņu komandieri Ostlandē iecēla ģenerāli Bruno (Broņislavu) Pavelu, kuru vēlak – 1946. gada 3. februārī – kopā ar Fridrihu Jekelnu pakāra Rīgā, Uzvaras laukumā. Pavels šajā amatā gan pabija tikai trīs mēnešus. No 1942. gada beigām viņa pēctecis bija ģenerālmajors Ernsts Venings, kurš pēc Otrā pasaules kara mira angļu gūstā. Vērtīgais darbaspēks Padomju karagūstekņu stāvoklis Ostlandē uzlabojās 1942. gada otrajā pusē, kad nacisti pēc pirmajām sakāvēm Austrumu frontē mainīja taktiku. Bezjēdzīgo gūstekņu iznīcināšanu aizstāja viņu totāla izmantošana rūpniecībā. Arī vācu pusē karojošās Andreja Vlasova armijas sastāvā pamatā bija karagūstekņi. 1943. gada 4. oktobrī SD šefs Heinrihs Himlers atzina: ".. toreiz [Vācijas – PSRS kara pirmajā gadā] mēs cilvēku masu vēl nepratām pienācīgi novērtēt kā izejvielu, kā darbaspēku. No spēku izsīkuma un bada gāja bojā desmiti un simti tūkstoši karagūstekņu. Nākotnes skatījumā par to gan nebūtu ko uztraukties, taču pašreizējā situācijā mēs to nožēlojam, jo ar to esam zaudējuši darbaspēku." Arī izdzīvojušo karagūstekņu liktenis bija neapskaužams – pēc kara beigām un atbrīvošanas lielākā daļa no viņiem kā "dzimtenes nodevēji" tūlīt nonāca padomju gulaga nometnēs. Joprojām nav precīzi zināms, cik kopumā padomju karavīru aizgāja bojā nacistu gūstā – iespējams, 2,1 miljons cilvēku (padomju gūstā – aptuveni 1,1 miljons vācu gūstekņu). Saskaņā ar padomju vēstures literatūras datiem, kuri noteikti ir pārspīlēti, Latvijas teritorijā hitlerieši iznīcināja apmēram 330 tūkstošus padomju karagūstekņu. Vēsturniekiem vēl nav izdevies iegūt arī precīzus skaitļus par karagūstekņu kopskaitu Ostlandē ietilpstošajā "Latvijas ģenerālapgabalā".

    Uz augšu