Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/31/11337290t1h6beb.jpg)
Pauls Timrots un "Zebra" jeb "Zebra" un Pauls Timrots – vienots veselums. Jau 11 gadus viņš mūs savā svītraines raidījumā uzrunā, akcentējot ceļu satiksmes drošības jautājumus, lielas skatītāju daļas apziņā kļuvis jau par braukšanas jomas ekspertu. Paula teiktais netiek apšaubīts, bet izdarības raidījumā, spridzinot žigulīšus, taranējot vārtus utt. apjūsmotas.
– Ko domā un kā jūties, braucot pa Latvijas ceļiem un pilsētām?
– Man žēl... Pietiek izbraukt kaut vai cauri Lietuvai pie leišiem, par kuriem ņirdzam, lai saprastu: Latvijā ar ceļiem esam pakaļā! Mēs tiem asfaltu jau gadus 20 esam parādā. Jauns ceļš vietā, kur nekā nav, kilometrā maksā miljonu, uzklāt asfaltu jau esošajam – 60 tūkstošus latu. Nu nav tik briesmīgi. Taču, redzot ceļa malā tās mājas, kas katra maksā tikpat, cik kilometrs jauna ceļa, rodas sajūta: mēs katrs kaut ko priekš sevis esam nospēruši, bet nekādi nesaprotam, ka ceļi gan mums ir kopīgi. Lietuvā, Igaunijā ir citādi – gan ceļi normāli, gan mājas samērīgas. Johaidī, vai tiešām mēs esam stulbāki?! Uz papīra Eiropas Savienībā esam trūcīgākā valsts, lai gan mājas ceļu malās par to neliecina. Pagājušogad Latvijā ir nopirkti vairāk nekā 280 "Toyota Landcruiser" džipi un tikai 80 "Toyota Yaris" – mašīnas, kas ir normāls kompaktklases automobilītis un nemaksā dārgi. Cilvēki, kuri var nopirkt normālu mašīnu, Latvijā ir 80, bet tādu, kuri iegādājas pilnīgi nevajadzīgu lielo džipu, kam pilsētā nav nekādas jēgas, – 280! Kādas te proporcijas starp saprātu, stulbumu, valstisko domāšanu?! Valstī ceļi nav prioritāte, līdz ar to nav ko vainot un nav skaidrības, kā to lietu uzlabot.
– Izklausās gan, ka tagad runā nevis autobraucējs Pauls, bet raidījuma "Zebra" vadītājs. Vai tiešām tu par to visu domā, savā autiņā braucot mājās no darba?
– Godīgi – par ceļu, par kārtību uz tiem domāju daudz vairāk nekā par jaunu mašīnu modeļiem, papildaprīkojumu, cenām.
– Kāpēc?
– Cilvēki mani mēdz uzskatīt par autožurnālistu, bet es no autiņiem neko nesaprotu. Goda vārds! Man patīk vadīt mašīnu, taču ņemties ar modeļiem, kloķīšiem, cik kas maksā – garām. Mašīnai neesmu vairāk pieķēries kā vidusmēra vīrietis.
– Runājot par Latvijas ceļiem, ne ar vārdu nepieminēji braukšanas kultūru.
– Dzīvojot pieķēzītā podjezdā ar benčikiem pie griestiem un ar košļenēm aizlīmētām ventilācijas lūkām – tieši tādi ir mūsu ceļi –, par kādu kultūru var runāt?! Jābūt muļķim, lai pa bedrainu ceļu, kur neviens nav domājis par to, ka tas jāremontē, jāuzliek pareizas zīmes, brauktu kulturāli. Mūsdienu ceļa meistari ir tā izlaidušies! Padomju gados ceļinieki bija kārtīga latviešu veču banda, īsti sava aroda meistari, tagad – ārprāts. Sakar kaut kādas zīmes, kaut ko uz tām saraksta... Ja vadītājs gribētu izpildīt remontētāju izlikto zīmju norādes, mājās neaizbrauktu. Tas ir tikai loģiski, ka, braucot pa ceļu, kur piecas zīmes remonta dēļ liek braukt ar 50 kilometriem, bet remontētājus tur neviens gadus 50 nav redzējis, vadītājs visu piekāš. Tā ka pie mums gan ceļš, gan autovadītāju kultūra ir pilnīgā dimbā. Šausmas te valda.
– Veidojot raidījumu, nepārņem bezcerīgums: tu runā, runā par nebūšanām, bet nekas nemainās?
– Es ļoti uztraucos par to, lai raidījumā nebūtu tukša gānīšanās. Parādot sliktu, cenšamies pretim likt arī labo. Neķeramies klāt jautājumiem: kurš nozaga Ziemeļu vai Dienvidu tiltu? Tas mums ir par lielu. Jēga ir ķerties klāt mazākām lietām, piemēram, krustojumiem, kur cilvēki nesaprot izlikto zīmju prasības un brauc, tās ignorējot. Mēs uztaisām sižetu, zīmes tiek sakārtas pareizi, un viss notiek. No vienas puses – absurdi, es, kurš nav mācījies par ceļu inženieri, televīzijā pamācu tos, kuriem zīmes jāliek. No otras puses – prieks, ka tieku ņemts vērā. Pēc "Zebras" materiāliem daudz kas ir mainījies. Piemēram, daudzu gadus cīnījāmies par to, lai centrālajās Rīgas ielās dienas vidū veikaliem nepievestu preces. Kas tik mums nenāca virsū, apsūdzot centienos ierobežot tirgotāju brīvību. Bet tas nav normāli, ja Čaka iela ir neizbraucama un autiņi sitas tikai tāpēc, ka pie katra veikala stāv buss, no kura trīs košļenes krauj ārā. Tomēr panācām, ka veikaliem preču piegādes laiks tiek noteikts pirms aktīvas transportplūsmas sākumstundām. Ilgi ņēmāmies, brīžiem likās – bezcerīgi, tomēr beigās panācām.
– Panācāt, bet neatminu, ka būtu ar šo sasniegumu lepojušies, pie krūts sitot: "Zebra" to panāca, sakiet mums paldies!
– Ar lepošanos par saviem panākumiem mēs aizpildītu to informācijas telpu, kurā kaut ko noderīgu varētu palaist. Kāda starpība, kurš panāca, galvenais – dienas vidū vairs nekrāmē, neizraisot avārijas, sastrēgumus. Tāpat panācām, ka uz Brīvības ielas notiek normāla satiksmes plūsma, jo vairs nav kreiso pagriezienu, izņemot vienu vietu – Vidzemes pašvaldības ierēdnīši pie Teikas sev paturējuši tiesības no trešās joslas, kas ir ātrā, griezties uz savu ēku...
– Kā gaidīji pēcjāņus ar pirmajām ziņām par avārijām, cietušajiem, upuriem?
– Man nepatika cilvēku uztvere: mums gāja bojā divi, šausmas, re, kādi svētki... Bet situācija bija normāla – divi bojāgājušie ir gandrīz katru dienu, tā ir Latvijas norma. Vajag taču analizēt situāciju! Kas notika uz svētkiem? No Rīgas izbrauca simtiem tūkstošu cilvēku, pilni ceļi ar dundukiem. Bija tādi, kuri Rīgā ar mašīnu nebrauc vai mēneša laikā pirmo reizi sēdēja pie stūres; sasvīduši, pārbijušies, stūrē iekrampējušies, bet kaut kā laimīgi līdz savai dropes vietai nokļuva. Super! Malači! Tikāt galā! Tad uz ceļiem bija vēl vesels bars, kas šos sasvīdušos apdzina, nesās garām. Un arī tie tika laimīgi līdz galam. Uz Rīgu atpakaļ brauca, nū–ū, vispār... Veči pālī un vecenes, kuras ikdienā vīri vispār pie mašīnas vadīšanas nelaiž, nu tik stūrēja. Un laimīgi tika mājās. Stāvoklis svētku dienās uz ceļiem bija daudz kritiskāks nekā ikdienā, un tie divi bojāgājušie... Tā kā šie Jāņi – super, sper, super. Bet... Mani kaitina šī līķu skaitīšana. Ikdienā ir pat vairāk cietušo, bojāgājušo, bet par to neviens nenervozē.
– Kāda ir tava attieksme pret jaunajiem, nepieredzējušajiem autobraucējiem un sievietēm pie stūres? Raksturojot Jāņu braucējus, kaut kā nicinoši šīs kategorijas vadītājus pieminēji.
– Pasarg, Dievs. Vienmēr esmu teicis: vīrietis brauc līdz nākamajam līkumam, sieviete – uz mājām... Kas attiecas uz nepieredzējušajiem, tad ir daudzas dzīves sfēras, kurās katrs esam pilnīgs dunduks, iesācējs, neveiklis. Jā, daļai vadītāju autiņš interesē tikai līmenī: laimīgi nonākt galā, un viņi nebrauc ideāli, bet vai tāpēc dusmoties? Nē. Tāpat kā uz tiem, kuri mācās. Nu respektēsim viņus, pagaidīsim, palaidīsim. Nē, mana attieksme ir pilnīgi normāla bez jelkāda nicinājuma. Vienīgais iebildums – valstij jāstrādā, lai vadītāji nebrauktu lēnāk, nekā zīmes paredz. Pat noteikumos rakstīts: nedrīkst braukt lēni, jāiekļaujas plūsmā. Taču daži brauc tik pārbijušies, ka nav starpības, ar kādu ātrumu viņš brauc, tik un tā nositīsies, jo nespēj kontrolēt autiņu. Otrkārt, pārējiem braucējiem lēnos nākas apdzīt, bet tas ir ļoti bīstams manevrs. Ar radaru strādājošajiem policistiem būtu jānoķer tikpat daudz skrējēju, cik lēnuļu.
– Kā vērtē plašsaziņas līdzekļos šķetināto ceļu satiksmes drošības tematiku?
– Līdzko sākas kāda akcija, visi par to runā, rāda, raksta, taču – bez jēgas. Katru dienu skaitīt bojāgājušos nav liela māksla, toties analizēt situāciju kopumā... Republikas lielākais laikraksts "Diena" pagājušogad pēkšņi sāka skaitīt beigtos: 500 gadā – ārprāts!? Bet kur bijāt, kad gadā bija 900 upuru? Johaidī! Pērn lielākais bojāgājušo skaits bija janvārī un februārī, bet top raksti par gadu kopumā, nepētot konkrētos mēnešus, cēloņus. Tā nedrīkst strādāt. Žurnālisti nevelk līdzi. Jāstrādā ar jēgu, nevis ar diviem vārdiem jāpapildina saņemtā preses relīze. Tad jau katrā "Estonia" bojāejas dienā jāpriecājas: super, šodien bojāgājušo ir mazāk! Tas ir sviests.
– "atpūtai.tv" ne reizi vien jautāts: kāpēc "Zebra" tik vēlu skatāma? Ne tu izvēlies raidlaiku, bet...
– Es uz to skatos plašāk. "Zebra" ēterā gājusi dažādos laikos: 18.00, 20.00, tagad – 22.35. Sešos strādājām bērniem un mājsaimniecēm, tagad – citai auditorijai, bet, kad mūs LTV ielika pretim LNT ziņām, izrādījās, ka varam ar viņiem reitingos pacīnīties. Es par to visu nepārdzīvoju, lai gan dīvaini – daudz kas raidījumā adresēts bērniem, pusaudžiem: par velo, moto braukšanu, ceļa skolām, bet šobrīd bērni to neredz. "Dāvida šovam" par seksu ļauj runāt desmitos vakarā, mums par satiksmes drošību – vienpadsmitos, lai gan "Zebra" nav zoofilu raidījums. Nekas, nāks televīzijā jaunas pārkārtošanās un būs mums cits ētera laiks.
– Vai drusciņ nav piegriezies jau 11 gadus reizi nedēļā revidēt Latvijas haotisko ceļu satiksmes drošību?
– Bez raidījuma veidošanas man ir vēl daudz citu darbiņu, un mierīgi vēl gadus 10 "Zebru" varētu veidot. Mani tas interesē daudz vairāk nekā jaunu mašīnu apskati. Man patīk, ka cilvēki, ieklausoties "Zebrā", saprātīgi pārvietojas, jo arī pašam patīk braukt droši – piesprādzējoties, skaidrā.
***
Pauls TIMROTS
Savulaik Ainara Mielava aicināts, sāka strādāt "Radio SWH"; kopā ar Ufo izveidoja raidījumu "Radiokurbulis" un tad no Ojāra Rubeņa saņēma piedāvājumu producentu grupas "Labvakar" paspārnē veidot TV raidījumu "Zebra". "Ne sapņos, ne murgos nevarēju iedomāties sevi televīzijā, tik augstās domās par sevi nebiju, bet tā nu dzīve iegrozījusies, un man patīk."
Televīzijas darbā arī ievilcis savu jaunāko brāli Ģirtu Timrotu, kurš šobrīd vada informatīvo raidījumu "900 sekundes" LNT. "Manuprāt, Ģirts ir savā vietā. Ziņas lasa tekoši, loģiski, ar pareizām intonācijām, ātri visu spēj aptvert, neapsmejas. Es esmu izklaidīgāks, viņš – loģiskāks, izpildīgāks. Cepuri nost!"
Vairāku animācijas filmu autors, Latvijas Kultūras akadēmijā studējis kinorežiju. "Man šausmīgi patīk multenes. Ik pārgadu cenšos aizskriet Francijā uz Anesi festivālu – pasaulē lielāko, kas ņemas ar multenēm. Sēžu zālē pārlaimē, skatos, un pēc tam pašam gribas ko uztaisīt. Ja būtu vairāk laika precīzāk izstrādāt scenāriju – idejas jau galvā ir, – ar lielāko prieku multeni uztaisītu. Spēles kino mani neinteresē. Man nebūtu ko teikt skatītājiem, lai gan, paskatoties pēdējo gadu latviešu filmas – tādas es arī varētu uzņemt."
Jau daudzus gadus savās mājās netur televizoru. "Es taču visu laiku to skatītos, atrauties nespējot. Turklāt mani tracina tie bliezieni ar "Arielu" vai zobu birsti filmas vidū. Kino vai raidījums ir jāskatās kā veselums, tāds, kādu to iecerējuši autori." Nonācis viesnīcā, Pauls var trīs stundas sēdēt ar TV pulti rokās, braukājot pa kanāliem.