Nobela prēmijas laureāts zinātnē ar savu komandu atklājis smadzeņu šūnu tīklu, kurā glabājas mūsu subjektīvās laika izpratnes noslēpums. Turklāt tas tika izdarīts, izmantojot šokolādi.
Norvēģu zinātnieki noskaidrojuši, kāpēc laiks “skrien” vai “velkas” (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā rakstīts izdevumā “The Local”, Nobela prēmijas laureāts Edvards Mozers un pētnieki Alberts Tsao un Jirgens Sugars uzskata, ka šīs smadzeņu šūnas uztver laiku, sakārtojot cilvēka pieredzi secīgu notikumu virknē. Tas nozīmē, ka mēs esam subjektīvi piesaistīti savu pieredžu laikam, tāpēc reizēm liekas, ka laiks velkas vai skrien.
“Pētījumā mēs noskaidrojām, kā smadzenes apstrādā noteiktu pieredzi un piešķir tai laiku. Tiesa, šis šūnu tīkls neiekodē apziņā laiku kā monotonu vienību, bet gan kā subjektīvu un relatīvu laiku, kas atkarīgs no katra indivīda pieredžu virknes,” preses relīzē atklāja pētnieks Tsao.
Pēdējo divu gadu laikā Tsao kolēģis Sugars nodarbojās tieši ar šīs hipotēzes pētniecību. Viņš veica vairākus eksperimentus, kuru laikā tika novēroti laboratorijas žurku smadzeņu signāli, kad tās meklēja mazus šokolādes gabaliņus. Žurkām tika piedāvātas dažādu pieredžu iespējas, proti, tās varēja brīvi skraidīt apkārt, pētīt un meklēt šokolādes gabaliņus dažādās telpās.
“Laika signāla unikalitāte šajā eksperimentā parādīja, ka žurkām bija ļoti laba laika un notikumu secības izjūta visa divas stundas ilgā eksperimenta laikā. Mēs varējām izmantot šo laika signālu no šūnu tīkla un noskaidrot, kad risinājās dažādie notikumi eksperimenta laikā,” teica Sugars.
Citā eksperimentā žurkas meklēja šokolādes gabaliņus īpašā labirintā.
“Šīs aktivitātes laikā mēs novērojām laika signāla rakstura progresiju no unikāla un secīga modeļa līdz atkārtotam modelim, kas daļēji pārklājas. No otras puses, laika signāls kļuva daudz precīzāks un paredzamāks ar katru paveikto uzdevumu. Tas pierāda, ka žurkas katra uzdevuma laikā arvien labāk izjuta laika plūdumu, tomēr sliktāk to izjuta eksperimenta kopainā,” piebilda Tsao.
Smadzeņu reģions, kas pēc zinātnieku domām uztver pieredzēto laiku, atrodas smadzeņu sānu entorinālajā garozā, kas atrodas blakus reģionam, kas atbild par telpas izpratni.
Balstoties uz šo atklājumu, ka mēs laiku parasti saprotam kā noteiktu notikumu secību, ir saprotams, kāpēc laiks dažreiz “velkas” vai “skrien” atkarībā no mūsu pieņemtajiem lēmumiem.
“Ja mēs izmainām savu darbību, izmainās arī mūsu laika izjūta. Es nerunāju par pulksteņa laiku, bet par mūsu subjektīvo laika uztveri,” teica Mozers.