Merlina Apaļais galds II

)

/../ kā astrologu kungi saskaņo astroloģiju un ticību?

Lorenss L. Kesidijs, katoļu garīdznieks, jezuīts, profesors:

Uz jautājumu — vai cilvēks var būt ticīgs kristietis un tajā paša laikā apzināti pieņemt astroloģisko zinātni vai mākslu? — vienīgā iespējamā atbilde ir — jā.

Taču nepieciešami daži precizējumi. Un tie ir atkarīgi no tā, ko mēs saprotam ar kristietību un astroloģiju.

Protams, pastāv viedoklis, kas noliedz iespēju saskaņot kristietību ar astroloģiju, bet esmu pār­liecināts, ka tam par iemeslu ir vai nu kristietības, vai astroloģijas slikta interpretācija, jo tās abas satur Patiesību, bet Patiesība nevar būt pretrunā pati ar sevi. Neviens no mums nespēj adekvāti atspoguļot otru cilvēku, tāpēc pirmais, ko varu izmantot, ir paša pieredze.

Tāpēc minēšu vairākus iemeslus, kuru dēļ es — katoļu garīdznieks, es — filozofijas profesors un es — cilvēks, kas izzina astroloģiju, nesaskatu šajās trijās lomās nekādu pretrunu.

Pastāv divi jautājumi, ar kuriem neizbēgami saskaras kristietis attieksmē pret astroloģiju (es izlaižu jautājumu par pašas astroloģijas patiesumu, jo uzskatu, ka tas ir pierādīts).

Šie divi jautājumi ir šādi: vai nodošanās astro­loģijai paredz saistību ar citu reliģiju, kas ir pretrunā ar kristietības atklāsmi jūsu sirdī? Un vai astroloģijas traktējums, pie kā jūs pieturaties, paredz gribas brīvību, vai ari tiek uzskatīts, ka cilvēka dzīve ir zvaigžņu determinēta?

Ja vismaz uz vienu no šiem jautājumiem jūs atbildējāt «jā», tad jums starp astro­loģiju un kristietību pastāv nepārvarama plaisa. Bet citādi ne Svētajos Rakstos, ne kristietības tradīcijā nav nekā tāda, kas traucētu to abu mierīgai līdzāspastāvēšanai. Mēģināšu paskaidrot sīkāk.

Astroloģijas sākumi meklējami pirmskristietības un pat pirmsjūdaisma laikos, tie ir vēl dziļākā se­natnē, kas saistāma ar maģismu — reliģisku formu, kura pastāvējusi tūkstošiem gadu pirms Kristus dzimšanas.

Bet kristietībā nekad nav ticis uzskatīts, ka senie ticējumi ir vienkārši maldīgi, gluži pretēji, Baznīca vairākkārt ir uzsvērusi, ka tie satur ļoti vērtīgus elementus, kaut gan — vienmēr ar piebildi, ka tajos iztrūkst pilnības, kas ir Kristus atklāsmē. Senajā Romā planētas Venēra, Marss, Jupiters u. c. tika uzskatītas par dievībām un pielūgtas.

Baznīcas tēvi to pielūgsmi nosodīja kā elkdievību, bet neno­liedza planētu iedarbību uz zemi un cilvēkiem. Zvaigznes, lai kā tās tiktu uztvertas, nevar aizvietot Dievu Tēvu, kas ir visa Radītājs. Zvaigznes pieder pie radības, un, no kristieša viedokļa, to pielūgsme ir māņticība, jo pielūgsme piederas vienīgi Dievam.

Šajā jautājumā Baznīca nekad nav pieļāvusi nekā­dus kompromisus. Starp citu, Baznīcas tēvi tajā ir pieturējušies pie Vecās Derības praviešu tradīcijas, kuri uzskatīja, ka Dievs ir viens un stāv pāri visam.

Ar priekšstatu par Dieva transcendenci ir cieši saistīts priekšstats par cilvēka transcendenci, konkrēti — par cilvēka gara transcendenci. Proti, cil­vēks nav tikai ķermenis starp citiem ķermeņiem, kurš pakļauts fiziskās dabas likumiem. Gara klā­tiene viņam ļauj būt augstākam par jebkuru determināciju un absolūti brīvi sekot Dievam.

Un no tā izriet, ka jebkura astroloģiska teorija, kas uztver garu un matēriju kā vienādi atkarīgus no planētu stāvokļa, ir nesavienojama ar kristietības mācību par transcendento cilvēka gara dabu. Grēkākrišanas dēļ cilvēks ir novirzījies no sākot­nējās slavas, viņš vairs nav tik garīgs un tātad — brīvs, bet būtībā viņš tāds ir joprojām.

Ja cilvēks mūsdienās nav brīvs, tad viņam pēc tā ir jātiecas, un Pestītāja svētība palīdz viņam kļūt par to, par ko viņam jākļūst. Kopumā teologi atzīst, ka cilvēki seko nosliecēm, ko nosaka debesu ķermeņi un citi spēki, bet, līdzīgi astrologam Ptolemajam, apgalvo, ka «viedais valda pār zvaigznēm».

Un tā ir svarīga atšķirība starp garu un miesu. Cilvēka ķermenis ir materiālās dabas daļa, kas pakļauta cēloņseku spēku iedarbībai, tostarp — zvaigžņu iedarbībai.

Ja cilvēks neattīstās, viņa garīgais spēks, kaut ari tas reāli pastāv, izrādās vājš un nespēj pacelties pāri miesas vājumam. Tāpēc natālā (dzimšanas) astro­loģija pilnvērtīgi atspoguļo cilvēka fizisko ārieni un raksturu, tāpat kā iepriekšējo paaudžu mantojumu un apkārtni.

Planētu progresijas un tranzīti ar lielu varbūtību norāda uz to, ko centīsies īstenot cilvēks konkrētajos apstākļos, īpaši — ja viņš nav garīgi attīs­tīta personība. Bet visi šie norādījumi nav absolūti — cilvēks būtībā ir brīvs, bet mēs nekad nevaram pil­nīgi noteikti apgalvot, ka konkrētajā gadījuma viņš neizrādīsies reāli brīvs.

Ikviens cilvēks dažādā mērā spēj īstenot savu potenciālo brīvo gribu. Vieniem ir tendence tai pie­šķirt izšķirīgu nozīmi, citi to noved līdz minimu­mam. Bet tam, kas ir pārliecināts, ka zvaigznes ne­atņem cilvēka brīvo gribu, astroloģija un kristietība ir pilnīgi saskaņojamas. Turklāt man vienmēr ir šķitis, ka zināt, kādas iedarbības iespaidā cilvēks nonāks, ir visdrošākais veids, kā vairot brīvību.

Pēc galveno argumentu izklāsta, kas samierina ticību Kristum un astroloģisko praksi, es atļaušos pievērsties dažiem atzītu autoru darbu fragmen­tiem. Es sākšu ar Akvīnas Tomu — atzītāko no viduslaiku teologiem.

Piemēram, atbildot uz jautājumu, vai debesu ķermeņi ir cēlonis darbībām, kas notiek uz zemes un zemes ķermeņos, minēšu argumentus no viņa pēdējā un vispazīstamākā darba «Teoloģijas summa»1, kuri dod priekšstatu par viduslaiku cilvēkam tipisko loģiku: « /../ dažādība izriet no vienotības. Tam, kas ir nekustīgs, ir tikai viens stāvoklis, turpretī tam, kas ir kustīgs, piemīt daudz dažādu stāvokļu /../

Tātad: jo nekustīgāka ir radība, jo vairāk tā ir par cēloni tam, kas ir kustīgs. Un, tā kā debesu ķermeņi ir nekustīgāki attiecībā pret citiem ķermeņiem, jo to kustību ierobežo viņu trajektorija, tad zemes ķermeņu kustības dažādību var uzlūkot kā izrietošu no debesu ķermeņu kustības.»

Uz otru jautājumu — vai debesu ķermeņi ir cilvē­ka rīcības cēlonis — Akvīnas Toma atbilde uzsver pamatatšķirību starp ķermeni, kura kustība ir deter­minēta, un garu, kas ir brīvs. Viņš teicis: «Jāuzsver, ka cilvēki galvenokārt seko savām kaislībām, kas ir viņu juteklisko vēlmju uzplaiksnījumi un atrodas debesu ķermeņu ietekmē.

Un tikai nedaudzi patiesi viedie stājas šīm kaislībām pretī, tāpēc astrologi vairumā gadījumu spēj pareizi pareģot notikumus, īpaši, ja tie skar cilvēci kopumā. To darīt ir daudz sarežģītāk viena cilvēka liktenim, jo viņu nekas netraucē stāties pretī kaislībām, paužot brīvo gribu. Cilvēks valda par zvaigznēm tieši tik stipri, cik stipri viņš valda pār savām kaislībām.«

Akvīnas Toma skolotājs bija Alberts Lielais, kura spriedumi pa astroloģiju ir izturēti savam laikam tradicionālā garā, un viņš ir pat tuvāks astroloģijai nekā viņa skolnieks. Tā L. Torndaiks savā darbā «Maģijas un eksperimentālās zinātnes vēsture» par Albertu izteicies: «Likums par to, ka dabas un dzīvības pasauli uz Zemes vada zvaigžņu kustība, atkal un atkal atkārtojas Alberta darbos, bet tā patiesums — pat vēl biežāk.»

Pastāv milzum daudz ne tik pazīstamu vidus­laiku autoru, kas astroloģiju neuzskatīja par ne­savienojamu ar kristīgo ticību, bet es minēšu tikai Džonu Dansu Skotusu, kas bija franciskāņu teoloģijas skolas galva un bija iemantojis ne mazāku autoritāti kā Akvīnas Toms. Viņš pret astro­loģiju un arī alķīmiju paudis patiesu godbijību.

Lūk, ko, piemēram, viņš rakstījis: «Es apgalvoju, ka tās [zvaigznes] iedarbojas uz dzīvajām būtnēm, mainot jauktu ķermeņu īpašības tā, ka ķermenis kļūst dvēselei paklausīgs vai ari nonāk ar to nesaskaņā. Tā tās var iedarboties konstruktīvi vai destruktīvi. Tās var saasināt vai traucēt maņu orgānu darbību, iedarboties uz prātu, un mēs to redzam neprātīga­jos un mēnessērdzīgajos, kuru iztēle ir sajukusi. Tādā pašā veidā ari griba var būt daļēji traucēta. Tāpat zvaigznes var traucēt apetītes sajūtu, tā ka cilvēks sāk to apmierināt par spīti saprāta balsij, kaut gan cilvēka griba nevar būt pilnībā apspiesta un spēj pretoties. Un, ja nebūtu gribas — cilvēka, eņģeļu, Dieva gribas, viss notiekošais būtu pilnīgi determinēts un nebūtu nekā nejauša.»

Es vēlos pabeigt ar agrīna kristiešu autora vārdiem, kuru citējis Akvīnas Toms: «Viss, kas ir pa­tiesība, lai kā tas tiktu izteikts, ir Svētā Gara teikts.»

(Pilnu tekstu lasi žurnāla «Astroloģijas Pasaule» pavasara numurā!)