Uz pavasara pusi ne tikai pašvaldību deputātbeņķus iekārojuši ļautiņi, bet arī kaķi sarosās.
Kaķu pavasara trakums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ko padarīsi — daba sauc! Tiesa, atšķirībā no rātskungu goda tīkotājiem, kuri kā apsēsti skraidelē vien vēlēšanu gados, kaķiem dullums uznāk daudz biežāk, turklāt ne tikai pavasara sākumā…
Tā jau ir, ka īstenais laiks, kad vairākums dzīvnieku ķeras pie sugas turpināšanas, ir pavasaris — lai līdz rudenim jaunā paaudze paspētu samācīties izdzīvošanai nepieciešamās gudrības. Taču pie cilvēciska komforta radušie domesticētie ņaudētāji (šoreiz pie tādiem pieskaitāmi viņu sugasbrāļi bomzīši) var atļauties seksot arī biežāk.
Viss saimnieka ziņā«Kaķu laiks ir arī rudens, taču vētraina seksuāla rosība sākas, tuvojoties pavasarim — daba mostas, briest pumpuri un arī šis tas runču ķermenī,» saka Mazo brāļu hospitāļa veterinārārste Daiga Bokvalde. Līdz šim mierīgais un labi audzinātais murka pēkšņi sāk šausmīgā balsī maurot un apslacīt visas pieejamās vietas; ir pat tādi mākslinieki, kuri diennakts laikā pamanās iezīmēt pilnīgi visu dzīvokli. Un tā gadās arī ar istabas kaķiem, kuri dzīvo pat daudzstāvu nama pēdējā stāvā, kur nekādi mīlētieskāru kaķeņu aromāti nav sajūtami. Bet citādi jau nav arī ar kaķenēm…
Ļaut kaut reizumis kaķulim papriecāties? «Tas, ka savu mīluli reizi pa reizei sapārosit, dzīvnieka veselībai neko labu nedos. Tiks vairots vienīgi negribētu dzīvnieku pulks, kurus nāksies ar dažnedažādām viltībām iesmērēt radiem, draugiem un paziņām, nopotēt vai…» uzskata ārste Bokvalde. Ko tad iesākt?
«Var sadzīvot ar dzīvnieka dabas noteikto seksuālo ritmu un ar to saistītajām problēmām. Taču ir iespējams arī lietas labā ko darīt. Metodes ir vairākas, un, protams, tās izvēle ir katra saimnieka paša ziņā. Ja vienkāršāk ir ik pēc noteikta laika maksāt par tabletēm vai injekciju nekā vienreiz aptuveni 20 latus, tad es tur neko iebilst nevaru,» saka ārste Bokvalde. «Taču es esmu sterilizācijas un kastrācijas piekritēja. Veterinārija ir attīstījusies, un mūsdienās kastrācija un jo sevišķi sterilizācija vairs nav saistīta ar lielām rētām un smagu atmošanos no narkozes. Jāpiebilst, ka operācijas cena atkarīga no lietotās narkozes. Arī lētākajā variantā viss ir kārtībā, taču dzīvniekam vieglāk, ja saimnieks izvēlējies dārgāko narkozi.»
Jātaisa čiks?Tātad, lai no nepatīkamiem mirkļiem izvairītos, ārste iesaka runci kastrēt. «Taču, ja cilvēkam dzīvnieka kastrācija nav pieņemama, iespējami citi varianti. Var veikt injekcijas, ar kuru palīdzību pārošanās dullums tiek slāpēts. Taču hormonālās injekcijas nav dzīvniekam nekaitīgas, un visu mūžutādējādi izvairīties no pavasara trakuma nav ieteicams, turklāt injekcijas negarantē simtprocentīgu efektivitāti, un nav zināms, cik ilgi preparāts iedarbosies. Ir runči, kuriem pietiek ar vienu injekciju gadā, taču gadās, ka pirmajā reizē tā ir iedarbīga piecus mēnešus, nākamreiz vien trīs mēnešus, visbeidzot — nieka trīs dienas, un galu galā tik un tā nākas dzīvnieku kastrēt.»
Kaķudāmu problēmasKaķenes sāk meklēties vidēji no pusgada vecuma, taču viņu aktivitātes nebūt nesakrīt tikai ar vispārpieņemtajiem stereotipiem — tas var notikt kaut vasaras vidū, kā arī ziemā un rudenī. Ir kaķītes, kuras alkst runča uzmanības reizi mēnesī, citām šī vēlme raisās reizi trijos mēnešos, bet tad pēkšņi uz pusgadu pieklust. Protams, vispārējā auru laikā ari viņas nespēj būt atturīgas. «Mēdz būt klusas kaķenītes, taču gadās arī tādas, kuras meklēšanās laikā auro tikpat netīkami kā runči (visbiežāk tās ir temperamentīgo šķirņu pārstāves), turklāt turpina to darīt, kamēr nav apaugļotas. Mince ir nervoza, novājē, kažoks kļūst nespodrs…» zina teikt D. Bokvalde.
«Arī kaķenēm kā labāko risinājumu es varu ieteikt sterilizāciju. Un to vajadzētu veikt līdz pirmajai meklēšanās reizei, jo vēlāk nav simtprocentīgas garantijas, ka neradīsies piena dziedzeru audzēji. Ja īstais brīdis nokavēts, vajadzētu nogaidīt, līdz trakums pāriet. Mūsu cilvēki gan ir tā iekārtoti, ka, problēmu nedzirdot, par to aizmirst līdz nākamajai reizei… Protams, var sterilizēt kaķeni arī meklēšanās laikā. Lai gan, šādā laikā veicot operāciju profesionāli, nekādu briesmīgu seku nav, tas tomēr nav ieteicams.»
Protams, ir iespējams gan no ļaudīm netīkamajām meklēšanās izpausmēm, gan sekām (mazuļiem) izvairīties arī bez dzīvnieka sterilizācijas. «Ir veterinārajās aptiekās nopērkamas tabletes, kas kaķenei dodamas reizi nedēļā (tie ir recepšu medikamenti). Kaķene uzvedas kā sterilizēta, kamēr vien saņem savu tableti.
Diemžēl var gadīties, ka mīlule ripiņu nemaz neapēd, bet to pārbaudīt ne vienmēr ir iespējams… Un jāatceras, ka tabletes jādod nepārtraukti, jo, tiklīdz kurss tiek pārtraukts, olnīcas sāk ražot hormonus un sākas meklēšanās. Zināms, ka gadus piecus sešus šāda sistēma var darboties nevainojami, taču es domāju, ka ar šādu terapiju kaķene visu mūžu dzīvot tomēr nevar — agri vai vēlu sāksies dažādas problēmas ar veselību. Turklāt tā iznāk tērēties dubultā — vispirms par zālēm, bet pēc tam tik un tā par sterilizāciju,» saka Daiga.
Lai gan nepopulārs, tomēr iespējams arī cits risinājums — injekcijas. To iedarbība ilgst piecus mēnešus, pēc tam tā jāatkārto. Šai gadījumā noteikti būtu jāpieraksta injicēšanas datums, lai nenokavētu nākamo ārsta apmeklējumu. Ir gan kaķenes, kuras, kārtējo injekciju nesaņēmušas, vēl nesāk meklēties pat gadu, taču var gadīties, ka, nokavējot termiņu, nepatikšanas sākas jau pēc pāris dienām.