Kaut šis murgs ātrāk beigtos!

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Ar iestāšanos ES problēmas rodas ne tikai tautsaimniecībā, bet arī pedagoģijā. Jāievēro bērnu tiesības: nedrīkst bērnu bārt – emocionāli traumēt, piespiest mācīties un kur nu vēl sodīt par nepaklausību. 5000 gadu vecie cilvēku sabiedrībā radītie bērnu audzināšanas principi ir arhaiski, novecojuši, tie jāreformē. To pieprasot bērnu cilvēktiesību deklarācija.

Kā šīs deklarācijas principi pildās internātskolās, 22. februārī arī Cēsu sanatorijas meža skolā (oficiāli internātpamatskolā) pārbaudīt ieradās trīs ierēdnes no Olafa Brūvera vadītā cilvēktiesību biroja. Sākumā domāju, ka Brūvera kungs grib pārliecināties, vai es vēl esmu tādos pat uzskatos kā pirms pāris gadiem, kad atļāvos viņa ierēdņu rīcību vienā Cēsu skolā salīdzināt ar staigāšanu ar netīrām kājām pa pedagoģijas tīro paklāju. Dabūju pretī, bet tomēr paliku pie sava: "Zeme tomēr griežas." Ierēdnes mani pārliecināja, ka viņas brauc pa visām internātskolām. Ja jau tā, tad lūdzu. Pārrunas un aptaujas lapu aizpildīšana notika ar 8. un 9. klašu bērniem grupu audzinātāju klātbūtnē. Pēc tam ierēdnes centās ar skolas administrāciju pārrunāt bērnu sūdzības pret skolas kārtību, piemēram, kāpēc pusdienās vienmēr jāēd zupa? Te es kā anatomijas skolotājs saku, ka mācu par gremošanas sistēmas normālu darbību. Nu, lai tas ārstniecības iestādē arī tā būtu. Kāpēc rītos obligāti jāiet apļi svaigā gaisā? Atkal, nu jau arī kā fiziskās audzināšanas skolotājs skaidroju, ka bez fiziskās norūdīšanās elpošanas orgānu ārstēšana nav iespējama. Atkal – labi, ja tas ārstēšanā nepieciešams. Kāpēc bērniem obligāti jāstrādā? Skaidroju, ka lai pusdienās otro ēdienu varētu ēst, cik grib. Nemēģinu skaidrot, ka bērns jāsagatavo darba dzīvei – grūtību pārvarēšanai. Cikos vakarā jāiet gulēt? Ierēdne skaidro, ka daudzstāvu namos pēc plkst. 23 ir jābūt mājā klusumam. Vai bērnam drīkst atņemt naudu? Labi, ka audzinātāja iejaucās starpā un pateica: "Tev, Artur, to atņēma tāpēc, ka tu kopā ar draugiem no mājām pirmdienā atbraucāt piedzērušies un Jānis pat visu pirmā stāva koridoru pievēma." Pēc pārrunām ar šīm taktiskajām, cienījamām dāmām sapratu, ka viņas no internātskolas dzīves un pedagoģijas ir ļoti, ļoti tālu. Man vienkārši bija žēl, ka viņām jāveic šis nesaprotamais, nepiemērotais darbs. Nodomāju, ka likšos mierā, bet, kad otrā dienā audzinātājas atstāstīja vakarā internātā izbaudītos "saldos augļus", sapratu, ka es nedrīkstu klusēt. Kas tad tik traks notika? Sevišķi traumēta bija 9. klases audzinātāja par to, ka pedagoģiskais darbs, kas tika ieguldīts kopā ar bērnu vecākiem, lai visi pašreizējie 9. klases audzēkņi saņemtu diplomus, ar daļu "smagāko" bērnu ir čupā. Trīspusējās sarunās bija panākts, ka ar skolēnu, kuram robi zināšanās, sestdienās rīta pusē skolotāji nāks papildus strādāt. Pēc šīm "mācībām" "spurainīši" paziņo: "Jums nav tiesību nelaist mani mājās." Šiem pusaudžiem – maksimālistiem ir grūti saprast, ka reizē ar to viņi pavasarī diplomu nesaņems. Mēs, protams, šos "slīkstošos" atkal atgriezīsim pie prāta, bet tas prasīs lielu pedagoģiski – psiholoģisku darbu un izturību. Ierēdņu pamatīgā bērnu tiesību izskaidrošana aizgāja arī līdz 7. klases zēnu ausīm, un viņi tās ņēmās tūliņ realizēt dzīvē. Vakarā, kad plkst. 21.30 visiem jābūt gultās, viņi nolemj negulēt, bet stāvēt pie gultas, vēlāk sēdēt uz krēsla, un tā veselu stundu demonstrēja savas cilvēktiesības. Dežurējošā audzinātāja un nakts aukle tika novestas līdz asarām. Es, protams, viņām "asaras noslaucīju", ne tādas muļķības vien ir pārdzīvotas. Man šodien ir vieglāk savus pedagogus aizstāvēt, jo mūsu skolas pašreizējie bērni un sevišķi mani bijušie audzēkņi, pateicoties laikraksta "Diena" galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei un TV 3 programmas vadības uzaicinājumam, mani tik pamatīgi "nosūdzēja", ka piešķīra pašu vērtīgāko apbalvojumu manā mūžā "Latvijas lepnums 2004" nominācijā "Audzinātājs". Šis augstais paša audzināto apbalvojums uzliek man aizstāvēt arī daudzus jo daudzus pedagogus valstī, kuri atļāvušies savus skolēnus iemīlēt un tamdēļ, pārdzīvojot bērnu neveiksmes, izrāda savu neapmierinātību – baras. Pēc skolas beigšanas visspilgtāk absolventam atmiņā paliek un saņem pateicību tieši tie stingrie, bargie skolotāji. Arī mans kādreizējais delverisAinārs Zariņš, tagad ārsts Gaiļezera slimnīcā, uzzinot, ka man problēmas ar veselību, pēc divām stundām ieradās Cēsīs ar savu auto un uz nedēļu "iespundēja" mani Gaiļezera slimnīcā pie dakteres Birutas Tilgales. Toreiz skolā viņš esot klausījies manī, un no delvera iznāca ārsts; tagad man jāklausa viņš, lai es vēl varētu palīdzēt pašreizējiem skolas delveriem kļūt par sabiedrībā derīgiem cilvēkiem. Ar vislielākām cerībām es gribu vērsties pret LR Izglītības un zinātnes ministriju, kas 15 gados skolas pārvērtusi par tīru izglītojošu sistēmu. Ja parastajās skolās vismaz pilnās ģimenēs bērni tiek arī audzināti un sagatavoti darba dzīvei, tad daļā internātskolu un bērnu namu ražo baltrocīšus, dzīvei nesagatavotus, kas visu turpmāko dzīvi būs uz nodokļu maksātāju kakla. Šo manu domu atzina arī visādi prātīgās dāmas un solījās to palīdzēt risināt. Mēģināju bilst, ka man simpatizē un atbilst manai pedagoģiskajai filozofijai amerikāņu psiholoģijas doktora Dr. Dobsona grāmata "Zēnu audzināšana". Arī tajā es atradu paaudzēs izlolotu domu – ja bērns nav dabūjis pērienu bērnībā, viņš to saņem dzīvē. Tas nav domāts burtisks pēriens. Tas ir saņemtais sods par paša nepareizo rīcību. Tad sekoja ierēdņu noliegums, ka šīs grāmatas idejas nav derīgas Latvijai, jo Amerika nav pievienojusies Bērnu tiesību deklarācijai. Es ar savu lielo dzīves pieredzi pedagoģijā un, būdams arī bioloģijas pasniedzējs, kā arī vienmēr aktīvi darbojoties sabiedriskajā dzīvē un vērojot pasaules civilizācijas procesus, domāju, ka pašreiz uzņemtais eiropeiskais liberālisms jaunās paaudzes augšanā (ne audzināšanā) novedīs pie tā, ka Eiropas civilizācijas telpu tālākā nākotnē pārņems tautas no Austrumiem, kur bērnus stingri audzina un sagatavo darba dzīvei. Man gadījās pārdzīvot izglītības ministrus, sākot ar Vili Samsonu 1957. gadā. Pa vidu bija visādi politiķi, bet viņiem aiz muguras, kamēr viņš vēl nebija ministrs, sēdēja lielisks pedagogs Aldonis Builis. Visu šo okupācijas laiku virs skolām karājās dažādi politiski plakāti, bet zem tiem bija pamatuzdevums – sagatavot darba dzīvei. Internātskolas tika nokomplektētas ar spējīgākiem pedagogiem un nodrošinātas ar darbaudzināšanas bāzi. Kas no tā visa palicis šodien? Kaut šoreiz mūsu Izglītības un zinātnes ministrija, saņemot manu rakstu, vismaz paziņotu, ka tas saņemts, ne tā kā pirms diviem gadiem. Es uzņemos drosmi piedāvāt savus padomus, kādai pēc satura jābūt valsts audzināšanas programmai. Tajā jāparedz ne tikai bērnu izklaides tiesības, bet arī pienākumi un, pats galvenais, atbildība par savu rīcību – bērns jāsagatavo darba dzīvei, grūtību pārvarēšanai. Šodien bērnu audzināšanas darbs kā nekad agrāk jāuzņemas arī skolai, jo valstī ir milzum daudz mitekļu, kuros atrodas bērni, bet to nosaukt par ģimeni nekādi nevaram. Pats lielākais bērnu tiesību pārkāpums ir viņu nesagatavošana dzīvei, grūtību pārvarēšanai. Mana 48 gadu darba pieredze, vadot Cēsu sanatorijas internātskolu, un augstais tautas apbalvojums mani iedrošina izteikt savas domas. Uzaicinu skolu pedagogus, kuri darbu dara no sirds, teikt arī savu vārdu. Egons Bušs, Cēsu sanatorijas internātpamatskolas direktors

Uz augšu