Priekšnieks! Sadzīvot vai aiziet?

Cilvēku lielākā daļa savā darba dzīvē atrodas kāda pakļautībā, jo vadītāju skaits ir krietni vien mazāks par viņu vadībā strādājošo skaitu. Turklāt vadītājs pieder pie tām personām mūsu dzīvē, ar ko ir jāveido labas attiecības.

Ja attiecības sabojājas ar tuviniekiem, izvēlamies citu dzīves vietu, ja attiecības neizveidojas ar partneri — šķiramies, ja neizdodas atrast saskaņu ar priekšnieku, nākas meklēt ci­tu darbu. Tā nu tas ir.

Stratēģija nr. 1 — vajag sadzīvot

Vai mums tas patīk vai nepatīk, ja gribam šai darbā strādāt, ja gribam savam darbam labu novērtējumu, atalgojumu, karjeru, ir jāveido sadarbības attiecības ar priekšnieku. Taču nereti rodas situācija, ka ar vadītāju neveidojas kontakts, ka šis cilvēks jums ir nesimpātisks, reizēm pat pretīgs un, ja jūs strādājat tiešā kontaktā ar viņu, redzoties katru dienu, nākšana uz darbu var kļūt par briesmīgāko mur­gu un sodību.

«Sadzīvošanā ar priekšnie­ku var izšķirt divas pieejas,» secina orga­nizāciju psiholoģe, Rīgas Biznesa Skolas pasniedzēja, «Ešenvaldes organizāciju konsultācijas» vecākā konsultante Inese Ešenvalde. «Vienā variantā cilvēks caur smagām ciešanām, turot sevi grožos, ne­ļaujot emocijām un pārdzīvojumiem va­ļu, maksimāli pārveidosavu uzvedību, lai izpatiktu vadītājam. Šī ir diezgan de­struktīva pieeja, jo pie laba gala neved — cilvēks visu laiku melo gan sev, gan ci­tiem, krāpj, izliekas par to, kas nav, jūtas nomākts, viņam rodas psiholoģisks dis­komforts un beigu galā arī sabojāta vese­lība. Visādā ziņā cena, ko maksā par iz­likšanos, ir ļoti augsta. Cilvēks ir ārpus komforta zonas, un ilgtermiņā tas atsau­cas gan uz veselību, gan uz izskatu, gan uz darba kvalitāti.

Otrā pieeja ir nedaudz rāmāka — cilvēks cenšas strādāt, cik ie­spējams, labi. Angliski tas būtu — do my best. Cilvēks normāli strādā, iztiek bez disciplinārpārkāpumiem, izrāda saprātīgu iniciatīvu, ir pieklājīgs, saprātīgi komuni­cē. Ja konflikti nerodas un darba kvalitā­te no šādām attiecībām necieš, viss ir kārtībā, bet, ja priekšnieks traumē, paze­mo un rada augsni konfliktiem, ir jā­meklē cits darbs.»

Speciāliste uzsver to, ka cilvēkam nav ieteicams ilgstoši sevi mocīt, strādājot kopā ar vadītāju, ar kuru nepārtraukti ro­das konflikti, un šādā gadījumā noteikti ir jāmeklē cita darba vieta. «Ja nevar sa­strādāties ar vadītāju, ir jāiet prom, un tas nav pasaules gals, jo ir citas darba vietas ar tādu pat amatu un varbūt tur vadītājs ir cilvēks, ar ko izveidojas labs kontakts,» saka Inese Ešenvalde. «Uzvedības pamat­likums darbavietā — var ietekmēt tās lie­tas, kas ir ietekmējamas, bet lauzt savu personību, uzskatus un vērtības cilvēks nevar.»

Stratēģija nr. 2 — pazust no acīm

Viens no izejas variantiem cilvēkam, kurš ir lojāls savai darba vietai un kurš vie­nas personas dēļ nevēlas aiziet no tās, ir pāriet uz citu nodaļu šai pašā kompānijā un turpināt savu darbu prom no tā cilvē­ka, ar ko radušās nesaskaņas. Šāds risinā­jums īpašu popularitāti nav ieguvis. «Var pāriet uz citu nodaļu, bet mana pieredze rāda, ka cilvēki īpaši rotēt negrib,» atzīst Inese Ešenvalde. «Viņi ar prieku pāriet uz citu nodaļu tādā gadījumā, ja tiek piedāvāts augstāks amats un lielāks atalgojums, ja ie­spējama hierarhiska izaugsme, bet citādi — reti. Ir gadījumi arī manā praksē, kad at­nāk un saka: es nevaru sadzīvot ar priekš­niecību, arī ar kolēģiem, gribu pāriet uz citu nodaļu. Ja tā atrodas citā ēkā vai citā stāvā, kas ir prom no acīm, tas palīdz atgūt psiholoģisku komfortu. Taču biežāk cilvē­ki izvēlas nomainīt darba vietu.»

Ir nepareizi caur ciešanām pārveidot savu uzvedību, lai izpatiktu vadītājam.

Inese Ešenvalde norāda, ka ļoti svarī­gi ir arī tas, kā uz šo problēmu skatās aug­stākā līmeņa vadība — ja tā uzskata, ka taisnība ir tikai un vienīgi vadītājam, ka darbiniekiem viņam ir jāizdabā, ka darbi­nieks ir zemes rāpulis, tad nekas cits neat­liek, kā pamest šo darbavietu. Ja augstākā vadība ir ar mieru veidot sarunas un dia­logus, lai saglabātu darbinieku, tad jau vei­dojas cita, risināma situācija.

Stratēģija nr. 3 — mierīga līdzāspastāvēšana

Viena no sadzīvošanas pieejām ir dēvē­jama par mierīgu līdzāspastāvēšanu, kad darbinieks apzinīgi pilda savus darba pie­nākumus pat tad, ja priekšnieks viņam neliekas simpātisks, bet pienākumu veik­šanu šī nepatika neietekmē. «Es vienmēr esmu piekritusi apgalvojumam, ka mēs uz darbu nenākam atpūsties, veidot mīlestī­bas vai draudzības attiecības, bet gan strā­dāt,» uzskata Inese Ešenvalde. «Attiecības ir jāmeklē ārpus darba. Priekšnieku var nemīlēt (un tas pat ir labi, ka darbinieks neizjūt pret šo cilvēku īpašas jūtas, piemē­ram, lielu mīlestību), bet ir jābūt tādai komforta zonai, lai varētu sastrādāties. Ja man krīt uz nerviem kaut kādas vadītāja rakstura īpatnības vai komunikācijas para­dumi, tas nav nekas traģisks. Cilvēks var būt nepatīkams, bet, ja šo nepatiku iespē­jams pārvarēt bez pārāk lielas piepūles un tas man netraucē strādāt, viss ir kārtībā. Tas, protams, nav ideāls darba attiecību variants. Ideāls ir gadījumā, ja ar vadītāju iespējams izrunāt visas problēmas, ja nav baiļu sajūtas, ja ir cieņa pret viņu kā per­sonību un kompetentu speciālistu.»

Esmu gudrāka. Ko nu!

Jūs uzsākat darbu kādā organizācijā un pēc kāda laika secināt, ka esat vairākpieredzējusi un kompetentāka par priekšnieku vai priekšnieci. šī ir ļoti kutelīga situācija, jo jūsu tālākajai rīcībai var būt dažādi iz­nākumi, no kuriem ne jau visi var būt jums labvēlīgi. Viens no iespējamiem va­riantiem ir doties pie augstākās vadības un konstruktīvi pierādīt, ka jūs esat šai jomā zinošāka: lūk, te ir mans projekts un te ir mans risinājums, paskatieties un uzticie­ties man.

«Protams, šāds solis prasa sociā­lo drosmi, un man ir aizdomas, ka Latvi­jā lielākā daļa sieviešu to nedarīs, jo viņām ir bail, ka projektu var nepieņemt, ka tas vēlāk kļūs zināms ne tik gudrajai priekš­niecei un tad viņu izēdis no šā darba par vi­siem 100%,» saka Inese Ešenvalde. «šī pa­tiešām ir smaga un grūti risināma situāci­ja, kurā es atkal saskatu to pašu risinājumu — ja nevar legāli un pārliecinoši, ar pierā­dāmiem argumentiem pierādīt savu taisnī­bu, jāmeklē cits darbs.» Var šķist smieklī­ga problēma — ko darīt, ja esmu smukā­ka par priekšnieci, taču nereti tieši šis as­pekts var novest pie tā, ka jūs esat spiesta meklēt citu darba vietu, jo palikt esošajā nav iespējams visdažādāko iemeslu dēļ. «Tā ir izdaudzināta un zināma sieviešu darba kolektīvu problēma — skaistām sie­vietēm dzīvi diemžēl padara neciešamu, un, ja vēl klāt nāk ģimenes vai attiecību as­pekts — ja priekšniecei nav vīra, drauga vai partnera, bērnu, svētkos viņa liek ilgāk strādāt utt. —, tad rodas problēmas,» pie­krīt Inese Ešenvalde.

«Taču atkārtošu atkal un atkal — cilvēku izmainīt nevar. Ja nav pieņemama šāda vadītājas attieksme, ir jā­maina darbavieta, jo priekšnieci nepārvei­dot, bet vērpt intrigas viņas izēšanai no vie­tas ir diezgan bezcerīgi.» Viņa norāda, ka tai pat laikā svarīgi ir savu glīto izskatu ne­padarīt par speciālo kārti savās darba un kar­jeras gaitās. «Ir novērots, ka Latvijā un Austrumeiropā sievietes ar savu izskatu mēģina gūt blakus labumus,» saka Inese. «Ja pārjums sāk runāt, ka ar savām kājām, acīm un vēl nezin ko veidojat karjeru, ir jāsāk domāt, kā no šīs situācijas izkļūt, jo reputāciju sabojāt ir ļoti viegli. Citās val­stīs par šo jautājumu domā nopietni: sie­vietes ļoti rūpējas, lai par viņām darba vie­tā neveidojas šāds uzskats. Protams, tas ne­nozīmē, ka uz darbu jānāk maisā, jo no va­dītāja vīrieša mēs arī prasām, lai viņš būtu vīrišķīgs, un sievietei arī ir jābūt sievišķī­gai, tikai runa ir par to, vai izmanto savu sievišķīgo pievilcību, lai sasniegtu biznesa mērķus.»

Vai priekšnieces atšķiras?

Zināms ir teiciens — kāds suns, tāds saimnieks, un šo atziņu var attiecināt arī uz jebkuru darba kolektīvu. Cilvēkam ir raksturīgi pieņemt to personu uzvedību, uzskatus, paradumus, kas viņiem šķiet at­darināšanas cienīgi. «Tas ir fakts, ka darbi­nieki priekšnieku sāk apzināti vai neapzinā­ti kopēt, un dara to līdz pat sīkumiem — izteicieni, žesti, varas un statusa atribūti (mobilie telefoni, mašīnas), runas maniere, izturēšanas. Ja vadītājs kliedz, ir nesa­valdīgs, nekonstruktīvs, darbinieki kļūst tādi paši. Ja vadītājs ir erudīts, tolerants, veiklā galminieka tips, darbinieki arī ir patī­kamāki saskarsmē,» piekrīt Inese Ešenval­de. Sieviete vadītāja pamatā neatšķiras no vīrieša vadītāja. Valda stereotips, ka sievie­te kā priekšniece ir daudz nesavaldīgāka, emocionālāka, bet vīrieši ir lietišķāki, ar vi­ņiem ir vieglāk risināt biznesa sarunas, ta­ču tas ir un paliek tikai aizspriedums, jo ikdienas dzīve parāda, ka var būt lietišķas, racionālas priekšnieces un nesavaldīgi, emocionāli priekšnieki…

«Tas, ka pasaulē ir tāda dzimumu atšķirība — 80-90% aug­stākā līmeņa vadītāju ir vīrieši, tas laikam tomēr kaut ko izsaka, bet ko — tas nav precīzi zināms,» saka Inese Ešenvalde. «Vai tas nozīmē to, ka sievietes ir sliktas vadī­tājas vai ka tāda ir vēsturiskā nosacītība un akcionāri vadītāja amatam izvēlas vīriešus, vai ka sievietes labprātāk grib būt vietnie­ces… Taču pamatā nav atšķirību starp vie­na un otra dzimuma vadītājiem.» Bet ko darīt galējā situācijā, kad cilvēks nespēj sa­strādāties ne ar vienu priekšnieku? «Tad jāmeklē problēma sevī,» norāda socioloģe. «Priekšnieks nekad nebūs mīļākais vai ra­dinieks, kas mūs mīl ar visiem trūku­miem; ir jārēķinās, ka vienmēr kaut kas mums šai cilvēkā var nepatikt, turklāt arī vadītājs ir jārespektē. Līdz ar to ir jāpieņem lietas, kādas tās ir, jo ne vienmēr darbinie­kiem būs līdz galam skaidra vadītāja rīcī­ba. Priekšniekam būs motīvi, kas zināmi un saprotami tikai viņam. Vadītājs skatās uz problēmu no putna lidojuma, redz visu organizāciju kopumā.

Egija, 30 gadi:

Man darbā bija priekšniece, kura va­rēja trīsreiz likt pārstrādāt kādu doku­mentu vai rakstu darbu, kamēr tas bija, viņasprāt, pareizs. Turklāt brīžiem izska­tījās, ka viņa kaut ko pielaboja tikai prin­cipa pēc, tikai tāpēc, lai aizrādītu. Lai gan viss bija uzrakstīts pareizi, atbilstoši pra­sībām, netika pieļauta ne mazākā radošā doma. Meitenes, kas nesa viņai parakstīt dokumentus, tika nereti novestas līdz asarām, kad trešo reizi nācās pārrakstīt šo papīru.

Zane, 35 gadi:

Jā, tā var kļūt par problēmu, ja tu esi izskatīgāka par priekšnieci. Mums darbā ir vadītāja, kurai ļoti nepatīk, ja tu izska­ties labāk par viņu — tai dienā ne uz kā­du komunicēšanu vari pat necerēt! Tur­klāt priekšnieces draugs strādā ar mums kopā, un tad vēl jo vairāk tiek uzmanīts, kā izskatās pārējās darbinieces, vai viņas neaizēno priekšnieci. Mums laikam vajag katru nakti neizgulēties, nākt uz darbu aizpampušām acīm, neievērot nekādas diētas un slaidās līnijas, nevilkt svārkus virs ceļa, un tad viss būs kārtībā.

Agnese, 32 gadi

Jā, es aizgāju no interesanta darba priekšnieka dēļ. Turklāt it kā strādāju ci­tā nodaļā, taču atradāmies vienā telpā, un viņš uzņēmās šefību arī pār mani, lai gan skaitījos savas nodaļas vadītāja. Sākumā man tas šķita normāli, ka man kā jaunai darbiniecei palīdz iejusties kolektīvā, iz­skaidro darba specifiku un norāda, kas būtu jādara, bet ar laiku šie viņa aizrādī­jumi kļuva, manuprāt, bezjēdzīgi un tika izteikti tikai tāpēc, lai apliecinātu, ka es, lūk, esmu priekšnieks, es te esmu visu zi­nošais un es visu redzu vispareizāk. Sāku izvairīties no tikšanās ar viņu, sēdēju, ie­rāvusies savā kaktā pie datora, bet tās e-pasta vēstules! Gari romāni, no kuriem es tā arī nevarēju izlobīt jēgu — ko es daru nepareizi, kas būtu jāuzlabo utt. Šis pui­sis turklāt bija viens no jaunākajiem dar­biniekiem nodaļā un viņam laikam ļoti gribējās būt un justies gudram, svarīgam, stratēģiski domājošam… Personīgi man bija nepieņemama arī attieksme, ar kādu viņš izturējās pret citiem, gados vecā­kiem, kolēģiem. Es saprotu, ka tu esi priekšnieks, taču cieni cilvēku, kas ir des­mitiem gadu vecāks par tevi!

Atlūgumā skaidri un gaiši ierakstīju, ka no darba aizeju tikai šā cilvēka dēļ, ka man nav pieņemama atmosfēra, kādu viņš rada darba kolektīvā, bet augstākā vadība uz to nekādi nereaģēja. Zinu, ka šā priekšnieka dēļ vēlāk no darba aizgāja vēl viena meitene…