Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Padomju gados uz vispārējā pelēcības fona ar savu ārieni viņa izcēlās kā krāšņs putns, kas nolaidies no citas planētas - filozofe Vija Virtmane vienmēr ir pratusi izcelties un nezaudēt šarmu. Šķiet, šī dāma ir piedzimusi rotaslietās. Bet aiz fasādes dzīvo rimta sieviete, kura jau vairāk nekā desmit gadu strādā ierēdniecībā.
No Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas stratēģijas departamenta direktores viņa nesen kļuvusi par Lībiešu (Līvu) lietu nodaļas vadītāju Īpašu uzdevumu ministrijas integrācijas sekretariātā. - Jūs integrācijas sekretariātā vadāt lībiešu lietu nodaļu, kāds tam sakars ar integrāciju?! - Ja runājam par lībiešiem, jāsaka – tur jau neko nevajag integrēt. Man lībiešu lieta nav sveša - strādājot Kultūras ministrijā, biju darba grupā pie valsts ilgtermiņa mērķprogrammas "Lībieši Latvijā", tagad vadu nodaļu, kas atbildīga par tās īstenošanu. Bet speciāla valsts lēmuma par šīs programmas finansējumu nav... Lībiešu saknes ir rodamas daudzos latviešos, piemēram, Valsts prezidente Vaira-Vīķe Freiberga ir Daugavas lībiete, viņas vectēvs nāk no Doles salas. Savukārt Indulis Emsis un Krišjānis Kariņš ir cēlušies no Vidzemes lībiešiem. Interesanti, bet viena daļa šo apmēram 170 tautības pārstāvju sevi uzskata par lībiešiem, otra – par līviem. Nesaskaņu kārtošanā, radu attiecībās tas traucē. Mani šādas emocionālas saites nesaista, un es lēnām šo tautu iepazīstu arvien labāk. Ļoti negribētos, lai lībieši līdzīgi prūšiem izzustu... Starp citu, Latvijas karogu es pirmoreiz ieraudzīju plīvojam līva rokās - Atmodas laikā to nesa Dainis Stalts. - Vai jūsu darba uzdevumi saskan ar jūsu pasaules uzskatu? - Lielā mērā tā ir, jo darbojos kultūrā. Varbūt jūs mērķējat uz manu aizraušanos ar Austrumiem? Tad gribu atsaukties uz ķīniešiem: Konfūcijs māca, ka dzīvē vissvarīgākais ir robežas ievērošana. Tā ir staigāšana uz naža asmens. - Ko nozīmē sabiedrības integrācija Latvijā, īpaši lielpilsētā – Rīgā? Kur integrācija dabiski risinās vieglāk – Rīgā vai perifērijā? - Perifērijā vieglāk. Rīgā ir jārunā par divām lielām kopienām – viena runā krieviski, bet nav tikai krievi, otra – latviski, bet arī nav tikai latvieši. Šīs ļaužu grupas savstarpēji dzīvo diezgan izolēti. Tās ir paralēlās Latvijas. Bet ikdienā cilvēki saprotas labi. Tikai tad, kad pāri sāk velties politiskās intereses un intrigas, situācija mainās. Aiz katras politikas taču slēpjas nauda un ietekme, nevis ideoloģija. Ko tad mēs gribam integrēt? Es gribētu sacīt vienkārši - katram Latvijā būtu jājūtas kā savas valsts pilsonim. Svarīga ir pilsoniskā integrācija, lai arī krievi varētu lepoties ar to, ka viņi šeit dzīvo. Šobrīd viņiem to ir grūti darīt gan pašu, gan latviešu politikāņu dēļ. Tik daudz viens otram jau ir pateikts un "savārīts", ka abpusēji sakrājies dziļš aizvainojums. Protams, nevar nerēķināties ar vēsturi, jo tās augļus mēs turpinām plūkt. Paaudzes mainās, taču atmiņas, ģimenes stāsti paliek. Atceras to sāpīgo. Neviens prieka mirklis aizvainojumu nespēj izdzēst. Atceros, kā te sabrauca iekšā armija un Dobelē cēla militāristu pilsētiņu. Karavīriem vajadzēja daudz ūdens, veselām cisternām, mazpilsētā jau kanalizācijas nebija - viņi izsūknēja tukšas akas. Nekāda traģēdija tā nebija, bet es to atceros. Varbūt Freids teiktu - psiholoģiska trauma, bet manā ikdienas dzīvē tas bija nepatīkams starpgadījums. Atbrauc armijas cilvēki, it kā ne slikti, pat pasmaida. Viņi jau arī nav vainīgi, tikai izpilda pavēli. Mūsu mājās Dobelē ienāca virsnieku ģimene, un vēlāk mēs sadraudzējamies. Mani vecāki bija emigrējuši no Latgales - viņiem arī nebija savas vides. Tāpēc mana pieredze nav viennozīmīga. Vecāki manī nav ieaudzinājuši negatīvu attieksmi pret cittautībniekiem. Esmu uzaugusi tolerantā atmosfērā - mana vecmāmiņa ar mani runāja puspoliski, pusbaltkrieviski un puskrieviski, bet otra vecmāmiņa - tīrā latgaliešu valodā. Kad mēs ar vīru pirmoreiz aizbraucām atrādīties viņai uz Maltu (Latgalē - aut.), vecmāmiņa latgaliski saka: "Kas, jūs - krievulēns, kai nerunā?" - Jūs esat radoša personība, tāpēc gribas vaicāt – kāds raksturs nepieciešams darbā valsts aparātā? Kāda attieksme pret apkārt notiekošo nepieciešama? - Jāmēģina tomēr saglabāt savu patību, to, kāds esi. Arī ierēdnieciskā vidē. Protams, var jau sevī atklāt slepenas un sev nezināmas lietas. Tu labprāt gribi būt radošs cilvēks, un varbūt šī ierēdnieciskā vide man nepiestāv. Bet, no otras puses, esmu sapratusi, ka man, piemēram, patīk precīzi ievērot laiku, nevis mākslinieciski ļauties dzīves plūdumam. Tad man vēl patīk, kādā kārtībā manā birojā ir dokumenti. Tieksmes uz kārtību manī pašā patiesībā jau nav. Arī man gribētos ļauties, un es ļoti bieži ļaujos notikumiem. Tas ir skaisti! Interesanti, bet zināma režīma ievērošana ir tas režģis, kas ļauj man justies brīvāk. Paradoksāli. Ķīnieši uzskatīja, ka visbrīvāk cilvēks jūtas tad, ja absolūti viss ir pakļauts rituālam. - Jūs pati arī esat rituāla sieviete? - Jā, piemēram, man svarīgs ir rīta rituāls. Tas kalpo kā lielais arguments, lai izvairītos nakšņot svešās mājās. Es vienmēr braucu uz savām. Esmu ārkārtīga egoiste. Man patīk būt noteicējai pār to, ko daru. Bet tas ir iespējams tikai savā vidē. Pretējā gadījumā tu esi iesaistīts citu cilvēku ritmā - tev jāceļas, jāēd, jārunā līdz ar viņiem. Manos rituālos jau nav nekā neparasta, man šķiet - tā dara visi. Piemēram, es no rīta ceļos un tūlīt aiztipinu līdz logam. Var jau te sacīt gudras lietas, bet man ir absolūta vajadzība redzēt, kas notiek ārā, kāda diena mani gaida. Jūtos tik labi, ka visas dienas man šķiet vienlīdz skaistas, kā dāvana. Es to novērtēju. Tajā pašā laikā man ir bijušas grūtas dienas, kad gribas tikai gulēt, nekur neiet un ierakties sevī. - Ja drīkstu jautāt – kāds ir jūsu dzīvesveids, kas to ietekmē? - Mani ietekmē tuvi cilvēki. Ja atskanēs zvans un manam bērnam vai mazbērnam būs vajadzīga palīdzība, es visu atlikšu. Ģimenes dēļ esmu gatava mesties uz ambrazūras. Varbūt vajadzētu piebremzēt, jo kādreiz jāļauj, lai viss iet savu gaitu, un nevajag iejaukties. - Vai jūsu mīlestība pret Ķīnu stipri mainījusi to, kā uztverat lietas? - Esmu eiropeiska sieviete. Savu attieksmi pret Austrumiem es nolasīju Ivanauskaites (Jurga, lietuviešu rakstniece – aut.) grāmatā par Tibetu. Viņa ir dzīvojusi Himalajos, praktizējusi budistu rituālus un tad tur ieraudzījusi mūku, kurš lasa Nabokova "Lolitu". Tajā brīdī Ivanauskaite sajuta sevī neprātīgas ilgas pēc Eiropas kultūras. Arī manī ilgas pēc Austrumu kultūras, citādības pastāv tāpēc, ka esmu no Eiropas. Austrumus vairāk tveru kā filozofe, teorētiski. Tas nekas, ka esmu pabijusi Ķīnā, mājās vāru ķīniešu ēdienu, nēsāju viņu rotaslietas un par šo zemi sapņoju kopš bērnības, kad pirmoreiz kaimiņos, krievu virsnieka mājās, ieraudzīju īstu Ķīnas zīdu, kas bija atvests no Portatūras. Patiesībā esmu pozitīvi virzīta un diezgan ideālistiska atšķirībā no vīra (Andris Virtmanis, fiziķis – aut.), kurš pret visu izturas kritiski. Es tomēr esmu romantiska. Tipisks postpadomju cilvēks, kuru ļoti aizrāvusi filozofija. Kā stikla pērlīšu spēle. Man ir paticis zināt to, ka par lietām var domāt dažādi - kā Šopenhauers, Feierbahs, Kants, Kamī, Dostojevskis un citi. Es to visu aizrautīgi lasīju, tiesa, samērā virspusēji, jo visā iedziļināties nevarēju. Bet es ar to dzīvoju. Tad vienā brīdī mani sāka saistīt reliģijas, iracionālas lietas. Es sapratu, ka dzīvē intelekts nav pats svarīgākais. Man ir pārgājusi vēlme lasīt filozofisku vai reliģisku literatūru un klausīties, piemēram, Rubeņa sprediķus. Mana autoritāte ir pāvests Jānis Pāvils II, esmu pievērsusies katoliskajam rituālam. Vislabāk man patiktu, ja baznīcā viss notiktu kā agrāk – latīniski - un es nevarētu saprast neviena vārda, tikai ļauties iracionālajam. Nav svarīgi vārdi un valoda, kurā mēs runājam - svarīgi ir tas, ko mēs piedzīvojam. No intelektuāla cilvēka esmu nonākusi līdz pārdzīvojuma cilvēkam. Esmu nogurusi no Eiropas racionālisma. Ķīna man devusi iespēju gremdēties bērnišķīgā vienkāršībā un priekā. Tā ir gremdēšanās dzīvē. Šeit un tagad. Caur Ķīnu esmu atgriezusies bērnības stāvoklī. Naivumā. Nevar taču domāt - tikai jaunībā dzīve ir skaista. Citādi jaunība paiet, un tu tikai dziedi: skaista ir jaunība, tā nenāks vairs. Man vēl ļoti daudz kas dzīvē ir priekšā. Atzīšos, būtu laimīga, ja varētu aizbraukt uz Ķīnu un padzīvot tur gadus piecus…