Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Domājot par Latvijas 1905. gada revolūciju, mūsdienu vēsturnieks nonāk dilemmas priekšā, jo ir nenopietni runāt par to tāpat kā agrāk. Mūsu priekšstati ir mainījušies – pat kādreiz skanīgie vārdi – kaujinieks, sociāldemokrāts, baznīcu demonstrācijas, uzbrukumi policijai, muižu graušana – šodien iegūst citu jēgu. No otras puses, būtu aplami un nevēsturiski 1905. gadu pārlieku modernizēt, uztiepjot revolucionāriem mūsu šodienas redzējumu un vērtējumu.
1905. gads aizsāk to revolūciju, mūsu tautas un zemes vēsturisko gaitu loku, kurš tagad ir noslēdzies līdz ar 1988. – 1991. gada "dziesmoto" revolūciju. Manuprāt, ir pienācis laiks šīs abas Latvijai tik nozīmīgās revolūcijas salīdzināt. Gan 1905. gada, gan 80./90. gadu mijas revolūcijas būtiski cēloņi ir nacionālais jūgs un politiskā beztiesība. Abos laikposmos revolūcija Latvijā ir impēriskās lielvalsts revolucionāro notikumu sastāvdaļa, kaut arī ar savu specifiku un lielu autonomiju. Tās pēc rakstura ir demokrātiskas – 1905. gadā revolūcijas uzdevums ir gāzt cara patvaldību, bet "dziesmotā revolūcija" paredz likvidēt komunistisko diktatūru. Centrā – cīņa par tautas tiesībām Gan cara Krievijas, gan arī PSRS Baltijas reģiona (arī Latvijas) pamatiedzīvotāji dzīves līmeņa, tradīciju, kultūras īpatnību ziņā vairāk līdzinās Rietumeiropai. Gan 20. gadsimta sākumā, gan beigās revolūcijas orientējas uz eiropeiskām vērtībām politikā, ideoloģijā, uz eiropeisku valsts iekārtu. Šo abu norišu centrā ir cīņa par cilvēka cienīgu dzīvi, par personas un, protams, arī par tautas tiesībām. Milzīgā iedzīvotāju masu līdzdalība, grandiozās demonstrācijas, mītiņi, gājieni, sapulces, kurās piedalās desmitiem, pat simtiem tūkstoši dalībnieku, ļauj gan 1905. gadu, gan "dziesmoto revolūciju" nosaukt par masu revolūciju. To priekšplānā atrodas ārkārtīgi spēcīgas, ietekmīgas un autoritatīvas sava laika organizācijas – Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija un Latvijas Tautas fronte. Tomēr abas revolūcijas notiek ar vairāk nekā 80 gadu intervālu, dažādos vēsturiskajos apstākļos. 1905. gada notikumos liela loma ir vācu muižniecības faktoram, kas padara dubultu nacionālo jūgu un izpaužas kā vācu muižnieku sociāli ekonomiskās privilēģijas. 1988. – 1991. gadā arī sociālajiem jautājumiem nav tādas nozīmes kā 1905. gadā – tos saista galvenokārt ar cīņu pret partijas un padomju nomenklatūras privilēģijām. Impēriskās lielvalsts faktors, kas 1905. gadā visspilgtāk izpaužas kā nokavētas, nepilnīgas reformas, carisma nevēlēšanās mainīt pastāvošo iekārtu un, no otras puses, kā Krievijas revolucionārās kustības ietekme uz notikumiem Latvijā, 80./90. gadu mijā izpaužas citādi. Nenoliedzama ir pārbūves jeb Mihaila Gorbačova faktora ietekme. Neraugoties uz pretrunīgumu, pārbūves reformas tomēr sekmē demokrātisku institūtu, vārda brīvības, daudzpartiju sistēmas izveidi, ievērojami atvieglojot revolūcijas gaitu. "Dziesmotās revolūcijas" norisi pozitīvi ietekmē un tās iznākumu Latvijā lielā mērā nosaka arī Krievijas atbalsts Latvijas centieniem (Borisa Jeļcina faktors). Vienā – sakāve, otrā – triumfs "Dziesmotā revolūcija" norisinās nesalīdzināmi labvēlīgākā starptautiskā situācijā. Lai gan Rietumos attieksme pret šo revolūciju ir visai neviennozīmīga, tā vismaz iegūst plašas sabiedrības un arī valdošo aprindu morālu atbalstu. 1905. gada norises Latvijā norisinās ciešā kopsakarā ar Krievijas revolūciju, bet Latvijas 80./90. gadu mijas revolucionārie notikumi ir daudz plašāka revolucionārā procesa sastāvdaļa, kas aptver vismaz deviņas valstis – milzīgu Centrālās un Austrumeiropas reģionu. Salīdzinot ar 1905. gadu, "dziesmotās revolūcijas" raksturs ir sarežģītāks un mērķi daudzveidīgāki. Tā nav tikai demokrātiska, bet arī antitotalitāra un antikomunistiska revolūcija. Cīņa par latviešu tautas nacionālo emancipāciju 20. gadsimta sākumā un beigās norisinājās pavisam atšķirīgos apstākļos. 1905. gadā Latvijai pat nebija sava valstiskuma, nebija Latvijas kā vienotas administratīvas vienības. Revolucionāru prasībās dominēja vēlme pēc nacionālas skolas, demokrātiskas vietējās pašpārvaldes un, pats augstākais, pēc diezgan ierobežotas autonomijas. 80./90. gadu mijā Latvijai jau aiz muguras bija neatkarīgās valsts (1918. – 1940.) pieredze un, lai arī ierobežots, formāls, tomēr zināms valstiskums PSRS ietvaros. Kopš 1989. gada jau pavisam noteikti skanēja prasība pēc Latvijas valstiskās neatkarības, masu kustībā dominēja nacionālā simbolika. Atšķirībā no 1905. gada "dziesmotās revolūcijas" laikā jo skaļi izskanēja prasība pārtraukt migrāciju, kā vienu no prioritātēm izvirzot latviešu tautas saglabāšanas problēmu. 1905. gads iezīmējās kā "zemnieku revolūcija". "Dziesmotās revolūcija" laikā noraidošā attieksme pret komunismu vienoja visplašākās tautas masas. 80./90. gadu mijas notikumos ar nelielām atrunām varētu akcentēt inteliģences lomu. Partijas funkcijas realizēja plaša, neformāla sabiedriska organizācija – Latvijas Tautas fronte, kas spēja vienot visdažādākos sabiedrības slāņus un politiskos grupējumus. 1905. gadā jaunās varas institūcijas organizēja tikai pašvaldību līmenī, bet 80./90. gadu mijā jau apsprieda visu līmeņu vēlēto orgānu demokratizāciju, un kopš 1990. gada 4. maija sākās praktiska varas pārņemšana. 1905. gada revolūcija Latvijā iezīmējas ar aktīvu bruņoto cīņu un vardarbību, ko veicināja gan carisma nevēlēšanās un neprasme sabiedriskus jautājumus risināt mierīgiem līdzekļiem, gan arī tas, ka bruņotu cīņu sāka tieši patvaldība, un tālāk tai jau bija sava attīstības loģika. "Dziesmotajai revolūcijai" revolucionārais avantūrisms nebija raksturīgs. Visi vēl labi atceramies, ka tā izvirzīja lozungu "Gara spēks pret karaspēku!" Neraugoties uz militārā spēka demonstrāciju un atsevišķu bruņotu konfliktu provocēšanu, līdz pat 1991. gada augustam arī tā laika PSRS vadība neizšķīrās par revolucionāro procesu izbeigšanu ar bruņotu spēku. To noteica pretrunas PSRS vadībā, Krievijas īpašā pozīcija un bailes no iespējamās pasaules reakcijas. Protams, arī "dziesmotā revolūcija" prasīja upurus, taču tie nekādi nav salīdzināmi ar tūkstošiem bojā gājušo, izsūtīto un trimdinieku 1905. gada norišu laikā. 1905. gada revolūcija cieta sakāvi, bet 1991. gads Latvijai ir triumfs – sabrūk PSRS, Latvija atgūst nacionālo neatkarību un brīvajā valstī paveras ceļš uz demokrātiju, brīvu tirgu, indivīda brīvu attīstību, kā arī valsts pakāpenisku integrāciju starptautiskajās organizācijās un savienībās. Krīze un reforma – mūsdienu burvju vārdi Ārzemju zinātnieki pēdējā laikā, vērtējot 80./90. gadu mijas norises Centrālajā un Austrumeiropā – tātad iekļaujot arī Latvijas pieredzi, diskutē par to, vai tās vispār bija revolūcijas. Atsevišķi pētnieki norāda, ka tās vairāk atgādina reformas. Vairākums autoru tomēr lieto terminu "revolūcija", tomēr tās ir gluži jauna tipa, jo norisinājušās pavisam atšķirīgos vēsturiskos apstākļos. Ir interesanti vērot, kā 20. gadsimta gaitā ir mainījušās revolūcijas un mūsu priekšstati par tām. Zudusi ticība utopiskai pasaules pārkārtošanai. Zīmīgi, ka 80./90. gadu mijas revolūcijas noraida vecās tradīcijas, pašu pasaules revolucionārās pārkārtošanas ideju. Lai gan skan paradoksāli, tās ir antirevolucionāras revolūcijas – to sekas ir augstākā mērā revolucionāras, bet tās noraida revolūciju kā metodi. Starp reformu un revolūciju ir izzudušas atšķirības. Šie divi sabiedrības attīstības ceļi saplūst, un parādās jauns fenomens, kas vienlaikus ir reforma un revolūcija, bet tajā pašā laikā īsti nav ne viens, ne otrs. "Dziesmotā revolūcija" lieliski iederas šajā shēmā. Atšķirībā no iepriekšējām 80./90. gadu mijas revolūcijas nebija vērstas nākotnē, bet gan pagātnē. To uzdevums bija atgriezt Centrālās un Austrumeiropas valstis no neveiksmīgā komunistiskā eksperimenta uz normālu kapitālistiskās attīstības ceļu. Mūsdienu laikmetā revolūcija vairs nav brīnumlīdzeklis. Tagadējie burvju vārdi ir "krīze" un "reforma". Mazliet vienkāršojot, gribu atbildēt arī uz jautājumu, ko šogad, atceroties 1905. gada revolūciju, dažkārt dzirdēju: "Vai iespējams, ka būs jauns 1905. gads?", – acīmredzot ar to saprotot 1905. gada varmācību, haosu, anarhiju, nelikumības. Šķiet, ka pašreizējā mūsu starptautiskajā un iekšējā situācijā tas nebūtu iespējams. Ja vien varas elite saprātīgi un īstā laikā reaģēs uz krīzēm ar reformām.