Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/01/11353383t1h8ac3.jpg)
Kādu dienu 25 gadus vecā Solvita paziņoja, ka dosies strādāt uz Šveici. Uz Šveici! Kā bērni, kā vīrs? Bet sieviete lēmumu bija pieņēmusi, viss jau bija sarunāts – pēc dažām nedēļām viņa uz kādu laiku šo valsti pametīs.
Solvitai ir piecus gadus veca meita un divus gadus vecs dēliņš. Pirmais bērniņš nāca pasaulē, kad Solvitai vēl nebija 20 gadi. Sieviete ar ģimeni dzīvo nelielā Latvijas pilsētā, vīrs strādā mežā. Ģimenes galvas ienākumi ir neregulāri – vienu mēnesi vīrs nopelna vairākus simtus latu, bet citu – alga ir tik niecīga, ka nevar nopirkt pat pienu un maizi. Apnicis dzīvot uz parāda Solvita pēc pirmā bērna piedzimšanas īsu laiku strādāja veikalā par pārdevēju. Nopelnītā alga ģimenes budžetā nebija liels atspaids. Pēc otrā bērniņa piedzimšanas viņa pabeidza datora un menedžmenta kursus, bet tas pārmaiņas neatnesa – darba nebija. Solvitai bija jau apnicis draugiem uzmākties ar jautājumu, vai viņi nezina, kur varētu strādāt. Līdz beidzot kāda paziņa teica: "Es zinu, kas tev vajadzīgs, – brauc strādāt uz ārzemēm." Viņa piekrita. Pavisam drīz viņa jau būs Šveicē, strādās siltumnīcā. Precīzāk par darbu un dzīves apstākļiem sieviete neko nezināja. Apsolītā mēneša peļņa bija 600 latu. Darba devējs par virsstundām solījis piemaksāt. Sieviete mājās būs ap Ziemassvētkiem. Sākumā gan vīrs, gan vecāki centās sievieti atrunāt, sakot – kas gan vien nav dzirdēts par sieviešu strādāšanu ārzemēs. Sākumā sola pieklājīgu darbu un algu, bet, izrādās, par niecīgu samaksu jāsniedz prostitūtas pakalpojumi. Un kā mazie bērneļi šos mēnešus iztiks bez mātes, kas viņus pieskatīs? Solvita paskaidroja, ka apnicis visu laiku dzīvot uz parāda un ka viņa grib nopirkt sev jaunu apģērba gabalu un galu galā kaut vai pa autobusa logu redzēt pasauli. Vīrs sākumā par sievas negaidīto lēmumu bija dikti ērcīgs, bet, tā kā parādi ģimenei ir gana lieli, kāpēc gan sieva nevarētu palīdzēt tos atdot. Savukārt vecvecākiem šāds lēmums nešķita pieņemams – kā var pamest mazus bērnus, vīru un doties uz ārzemēm peļņā! Vecmamma, cik veselība atļaus, šad un tad solījās mazbērnus pieskatīt, savukārt vecaistēvs, kā ierasts, vedīs mazmeitu divas reizes nedēļā uz sākumskolu. Jau iepriekš Solvita bija nolēmusi, ka diendienā bērnus uzraudzīs viņas jaunākais brālis, kurš jau 18 gadu vecumā ir bezdarbnieka statusā. Vecvecāki, apklaušinoties visapkārt, uzzināja, ka arī citās ģimenēs sievietes pieņem līdzīgus lēmumus. Kāda paziņu meita bija nolēmusi doties darbā uz ārzemēm, kad viņas atvasei nebija pat septiņi mēneši! Nāves spriedums ģimenei? Latvijas Lauku sieviešu apvienības padomes priekšsēdētāja Rasma Freimane atzīst, ka pēc Eiropas Savienības robežu atvēršanas stāstus par to, ka jaunas sievietes, pametot vīru un bērnu, dodas peļņā uz ārzemēm, viņa dzirdot vai ik uz soļa. R. Freimane šādu situāciju raksturo kā nenormālu, bet pagaidām risinājuma neredz. Sievietei nav ne darba, ne naudas, un tad uzrodas draudzene – labvēle, kas saka: "Ko tu te mokies, labāk dodamies uz ārzemēm laimi meklēt." Pieņemot šādu lēmumu, sievietes visbiežāk ģimenei paraksta nāves spriedumu, jo daudzas mātes tā arī no ārzemju darbiem neatgriežas, citas atbrauc atpakaļ, bet vīrs viņu ir jau pametis. Ir arī gadījumi, ka abi ģimenes locekļi dodas peļņā. Pēc vairākiem mēnešiem Latvijā atgriežas viens, bet otrs paliek, piemēram, Īrijā, un ar laiku tur izveido jaunu ģimeni. Scenāriji ir dažādi, nevar, protams, izslēgt arī laimīgu ģimeņu piemērus. Lauku sieviešu apvienības pārstāve nevar atbildēt uz jautājumu, cik daudz sieviešu patlaban pamet savus mazuļus, bet viņa spriež, ka tādu esot pat tūkstošiem. Nodarbinātības valsts aģentūras sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Daine paskaidro, ka nav zināms, cik daudz jaunu sieviešu uz īsāku vai ilgāku laiku izbrauc no Latvijas. Bet skaidrs ir viens – laukos jaunu cilvēku kļūst aizvien mazāk. Nereti pašvaldību vadītāji stāstot, ka viņu pagastā dzīvo tikai pensionāri un mazi bērni. Visi darbspējīgie iedzīvotāji ir vai nu devušies uz Rīgu, vai arī meklēt laimi un darbu ārzemēs. Tikmēr mazās atvases labākajā gadījumā tiek uzticētas vecvecākiem. Bērni, protams, mātes aizbraukšanu pārdzīvo – cits vairāk, cits mazāk. Kā traģiskāko piemēru var minēt pirms pusotra gada Cēsu rajonā notikušo gadījumu, kad, pusaudzis nespējis samierināties ar to, ka mamma viņu pametusi, izdarīja pašnāvību. Vienīgais risinājums, ko patlaban redz Lauku sieviešu apvienības pārstāves, ir jaunajām māmiņām dot iespēju strādāt tepat Latvijā un pieklājīgi nopelnīt. Tomēr tas lielā mērā atkarīgs no pašvaldībām. Ne visām sievietēm jābūt uzņēmējām, arī mājsaimnieces bērnu audzināšanu var veiksmīgi apvienot ar pašaustu sedziņu, vilnas zeķu vai tamborētu lellīšu darināšanu. Piemēram, Lietuvā jau tagad lauku sievietes ir atradušas, kur realizēt roku darinājumus. Rasma Freimane: ja šajā jomā tuvākajā laikā netiks pieņemti radikāli lēmumi, laukos vairs nebūs jaunu cilvēku. Jaunu sieviešu masveida aizceļošana ir visas valsts, nevis tikai lauku problēma.