Estonia. Bezvēsts prombūtne. 10 gadi (28)

1994. gada 28. septembrī es, tobrīd ziņu aģentūras Baltic News Service korespondente Saeimā, pusdienlaikā uzzināju, ka ar šo kuģi neilgā izklaides braucienā bija devušās arī divas laikraksta "Labrīt" žurnālistes – Andra Jauce un Inga Helmane. Aptuveni trīs dienas pēc notikušā viņu kolēģi žurnālisti mierināja sevi, ka gan jau būs nostrādājušas prāmja drošības sistēmas un gan jau viņas būs izglābušās. Vēlāk – ka varbūt viņas ir glābtas un atrodas slimnīcā Somijā. Tagad, kad prāmja Estonia bojāejas aina ir skaidra, var skaudri apzināties – izglābšanās varēja būt vienīgi brīnums, nevis uz pašu spējām balstīta likumsakarība. Jautājums – kāpēc varēja notikt traģēdija, kurā izglābās tik maz cilvēku, joprojām ir neatbildēts. Neviena versija nesniedz pilnīgu atbildi uz to. Versija – terora akts Oficiālais kuģa nogrimšanas iemesls, saskaņā ar starptautiskās izmeklēšanas komisijas slēdzienu, ir prāmja priekšējo klāja durvju atraušanās to nepietiekamas nostiprināšanas dēļ. Līdz ar to kravas nodalījumā ieplūdušais ūdens sasvēris kravas un vieglos auto un strauji nogremdējis kuģi. Interesanti, ka trīs valstu – Zviedrijas, Igaunijas un Somijas – valdību veidotā izmeklēšanas komisija (JAIC) par oficiālo nogrimšanas iemeslu atzinusi sākotnējo versiju, kas parādījās presē tūlīt pēc traģēdijas. Lai gan tai pašā laikā parādījās neskaitāmi ekspertu atzinumi, ka šis, lai arī varētu būt viens no traģēdijas iemesliem, tad noteikti ne vienīgais. Visādā gadījumā tas neizskaidro tik liela prāmja ārkārtīgi straujo nogrimšanu nepilnas pusstundas laikā, turklāt vēl sagāžoties uz labā sāna. Jau 1994. gada 3. oktobrī laikraksta "Labrīt" speciālkorespondents Maskavā Ritums Rozenbergs, atsaucoties uz Krievijas Ārkārtējo situāciju ministrijas ekspertiem, raksta, ka prāmja piepilde ar ūdeni pa priekšējām durvīm noteikti nevar būt traģēdijas iemesls. Raksta nobeigumā ir zīmīga frāze: "Protams, būtu visai bēdīgi, ja izrādītos, ka Estonia katastrofa ir 20. gadsimta lielākais terorisma akts, kura mērķis bijis noslēpt kontrabandu valsts līmenī." Frāze nekādi citādi rakstā nav paskaidrota, vien dotas norādes uz varas iestāžu vilcināšanos Estonia vraka izpētē. Taču šī frāze ir kādas šobrīd maz apšaubītas versijas pamatā, kuru aizstāv vācu žurnāliste Juta Rābe savā grāmatā Estonia. Kuģa nogrimšanas traģēdija. Viņa vairākus gadus vākusi pierādījumus šīs versijas apstiprinājumam – Estonia ir uzspridzināta tajā pārvadātās kravas dēļ, proti, no Krievijas Kurčatova institūta uz Amerikas Savienotajām Valstīm tika eksportēti radioaktīvie materiāli – plutonijs 238, high energy lāzersistēmas, karstumizturīgi metāla sakausējumi, vielas bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanai –, kas tika paredzēti ASV kosmiskās programmas vajadzībām. Šāda veida tirdznieciskās saites starp ASV un Krieviju esot bijušas pavisam legālas, apgalvo Rābe. Vienīgais trūkums – pasažieru prāmji nav piemēroti radioaktīvas un citādi bīstamas kravas pārvadāšanai. Zviedrijas valdības kategoriskā pretošanās prāmja vraka izcelšanai un upuru mirstīgo atlieku apglabāšanai esot viens no pierādījumiem tam, ka mirstīgajās atliekās joprojām varētu konstatēt dekontaminācijas (attīrīšanas no radioaktīvā piesārņojuma) pēdas, ar kuru neilgi pēc traģēdijas nodarbojusies speciāli no ASV ieradusies dekontaminācijas brigāde. Valstu valdībām būtu bijis pārāk neērti atzīt, ka caur Igauniju un Zviedriju vedis radioaktīvas kravas sarežģīts un slepens ceļš un apzināti riskam pakļauts tik daudz cilvēku. Uz klāja bijis, turklāt kuģa otrā kapteiņa Āvo Pihta kajītē dzīvojis kāds Aleksandrs Voroņins – cilvēks, kuram Tallinā piederēja firma Assotsiatsion Kosmos OŪ, kas nodarbojusies ar kosmiskajām un modernajām ieroču tehnoloģijām. Cilvēks, kurš pavadīja tik svarīgo kravu ceļā uz Zviedriju un ASV. Grāmatā apgalvots, ka kuģa otrais kapteinis Āvo Pihts, kā arī vēl seši citi apkalpes locekļi ir dzīvi, lai gan tiek uzskatīti par bezvēsts prombūtnē esošiem. Pihtam esot piemērota ASV liecinieku aizsardzības programma, bet pārējie seši dzīvo ar citiem vārdiem dažādās pasaules valstīs, jo viņi vienkārši redzējuši Pihtu izglābto skaitā pēc kuģa nogrimšanas. Acīmredzot otrais kapteinis varētu ko vairāk pastāstīt par Estonia kravu. Kuģa kapteinis Arvo Andresons guļ miris Baltijas jūras dzelmē kopā ar Estonia. Rābe pēc nolaišanās pie kuģa vraka apgalvo, ka kapteinim galvā esot šauta brūce, turklāt līdz ar viņu uz komandtiltiņa atrodas vairāku neatpazītu cilvēku līķi. Esot arī nofilmēti pierādījumi par plastikāta spridzekļu klātbūtni uz kuģa korpusa un savāktas ziņas, ka pirms atiešanas no Tallinas ostas uz Estonia meklēts, bet nav atrasts spridzeklis. Ja tiešām ir pareiza versija par kuģa spridzināšanu kravas dēļ, tad jautājums – kam tas bija izdevīgi? – joprojām ir atklāts. Teroristi reti kad veic terora aktus, neuzsverot savus politiskos mērķus un paliekot pilnīgi anonīmi. Tātad paliek tikai versija par vairāku valstu valdību ieinteresētību notikušajā traģēdijā. Šausminoša un mazticama versija. Taču nākotnē pārbaudāma – valdību dokumenti tiek atslepenoti. Traģēdijas nakts Prāmis Estonia iziet no Tallinas 27. septembra vakarā ap pusastoņiem un dodas uz Stokholmu. Neraugoties uz sliktajiem laika apstākļiem, tas iet ar pilnu ātrumu un jau izrāda nestabilitātes pazīmes. Vēlāk izrādās, ka prāmis vispār nav piemērots kuģošanai atklātā jūrā un faktiski nav izgājis drošības kontroli Tallinas ostā. Taču nezināmu iemeslu dēļ (svarīgās kravas dēļ, kura jāpaspēj nogādāt Zviedrijā?) tas tomēr mērķtiecīgi dodas uz priekšu. 00.22. Daži kuģi Baltijas jūrā uztver Estonia raidīto MAYDAY signālu, turklāt ļoti vāju – noraidītu pa rāciju, nevis ar ierīci, kas var izsludināt tūlītēju trauksmi visā Baltijas jūrā. Taču kuģis ir jau sasvēries par 30 grādiem uz labā borta pusi. 00.24. Izmisīgu palīgā saucienu no Estonia saņem prāmji Silja Europa un Mariella, kuri nekavējoties dodas pie Estonia. Taču jau 00.31 sakari ar Estonia pārtrūkst. Kuģa pulkstenis, kas noregulēts pēc Griničas laika, ir apstājies pulksten 23.35, t.i., jau pēc četrām minūtēm, kad saņemts pēdējais signāls no kuģa. Vācu žurnāliste J. Rābe apgalvo, ka uzreiz avārijas vietā ieradās kāds neliels kuģis, kas izglābis dažus cilvēkus izlases veidā un traģēdijas vietu tūlīt pametis. Arī kāda neliela lidmašīna izmetusi loku virs katastrofas rajona un aizlidojusi tālāk. Lai gan glābēju helikopteri no Somijas ieradās gandrīz pēc stundas. Iemesls – sliktie sakari tajā naktī Baltijas jūrā – Krievijas militāristi tajā laikā esot bloķējuši sakaru kanālus saistībā ar notiekošajām mācībām (!). Pasažieri uz kuģa bija vissliktākajā situācijā – faktiski viņi nekādi netika brīdināti par notiekošo un glābšanās bija spēle uz dzīvību un nāvi. Kuģa straujās sānsveres dēļ ļoti ātri sienas kļuva par grīdu, bet griesti par sienu: daudzi palika kajītēs, kur durvis ir kā lūka griestos, bet savukārt skrejošajiem pa gaiteņiem nācās pārvarēt bīstamās lūkas – kajīšu durvis. Vairāk pasažieru izglābās no apakšējiem un augšējiem klājiem. Lai cik arī paradoksāli liktos – apakšējo klāju pasažieri paspēja izkļūt līdz augšai, jo nevarēja mierīgi uztvert kuģa zvalstīgo gaitu, pirmie ieraudzīja ūdens parādīšanos. Viens no izglābtajiem, latvietis Ints Kļaviņš, pēc pieciem gadiem intervijā žurnālam Ieva atceras, ka panika vispār uz kuģa nesākās: "Tāda situācija vispār neizveidojās, jo nebija iespējams nekur pārvietoties. Skanēja tikai sāpju kliedzieni un raudāja savainotie, jo viss krita, ripoja un plīsa. (..) Cilvēki, kuri rāpās pa trepēm uz augšu, nespēja noturēties un lidoja atpakaļ līdz pašai lejai." Viņš arī stāsta, ka kuģa apkalpe nekādu glābšanu neorganizēja un cilvēki netika brīdināti par situācijas nopietnību. Lai gan, pēc dažām liecībām, esot ziņots signāls Mr. Skylight, kas ir ugunsgrēka kods – tas neko neizsaka pasažieriem, bet varētu būt vēl viens apliecinājums, ka trīs triecieni, ko saņēma kuģis pirms nogrimšanas, bija sprādzieni, kuri izraisīja ugunsgrēku uz kuģa. In memoriam Traģēdijā Baltijas jūrā izglābās 137 cilvēki. Viņi plostos vai ūdenī sagaidīja glābējus un var pateikties brīnumam, pašu izturībai un dzīvotgribai. Liktenim. Baltijas jūrā gāja bojā 24 Latvijas iedzīvotāji. Seši – Dainis Šleiners, Andris Nikolajevs, Gundega Kampuse, Ints Kļaviņš, Igors Gricins, Valters Ķikusts – izglābās. Diemžēl vairs starp dzīvajiem nav viena no viņiem – Daiņa Šleinera, kurš gājis bojā autoavārijā. Vēlāk Ints Kļaviņš intervijā "Ievai" atcerējās: "(..) Man nebija nekādu sliktu priekšnojautu. Estonia gāja no Tallinas. Uz turieni braucu ar satiksmes autobusu. Rīgas autoostā kopā ar mani tajā iekāpa arī divas laikraksta "Labrīt" žurnālistes Inga Helmane un Andra Jauce. Ainažos, kad autobuss piestāja, viņas aizgāja uz kafejnīcu. Nokavēja autobusu. Tas jau brauca projām, kad šoferis ieraudzīja – meitenes skrien pakaļ. Vēlāk par šo brīdi esmu daudz domājis – vai mēs zinām, kur steidzamies, un vai ir jēga visur paspēt?" Starptautiskās izmeklēšanas komisijas JAIC mājas lapa vēsta, ka bezvēsts prombūtnē atrodas 757 cilvēki. Tāds ir oficiālais slēdziens – bezvēsts prombūtne.