Jā, rudens tomēr ir klāt gan ar jaunu modes, gan teātru sezonu. Skatītāji, kuri ierodas teātri patērēt, gaida arvien jaunus pārsteigumus. Un ir viens teātris, kas tos pastāvīgi sagādā. Tomēr šajā gadā Jaunās Rīgas teātra māksliniekus pašus gaidīs ne viens vien pārsteigums, jo noslēgtajā domubiedru kopā būs jāiekļaujas vairākiem jauniem aktieriem. Turklāt sezonas pirmā pirmizrāde uzticēta debitantam. Pēc visa spriežot, Alvja Hermaņa izsapņotais citādais teātris arī jaunajā sezonā būs Notikums.
Vēl ne trīsdesmitgadnieka Vasilija Sigareva luga “Plastilīns”, kuru kopā ar saviem domubiedriem – astoņiem jaunajiem aktieriem iestudējis 23 gadus vecais Andrejs Jarovojs, Krievijā tiek dēvēta par skandalozu.
Andrejs Jarovojs, režisors: “Taisot šo izrādi, mēs nemēģinājām taisīt skandālu vai šokēt, jo tas darbs nav tik vienpusīgs. Tur nav tikai rupjības vai brutalitāte. Tur ir daudz dziļākas un vērtīgākas lietas, par kurām runāt.”
Līdz traģismam sakāpinātā indivīda un sabiedrības konfliktā atklājas šodienas dzīves ēnas puse – vienaldzība. Pasaule nav bīstama tādēļ, ka tajā ir ļauni cilvēki, bet gan tāpēc, ka vairāk ir cilvēku, kuri ļauj šim ļaunumam notikt.
Ar šo multimediālo izrādi sākusies deviņu jaunu aktieru iekļaušanās līdz šim ļoti noslēgtā domubiedru kopā. Kā šis process izskatās no vienas un no otras puses?
Varis Piņķis, aktieris: “Tas ienākšanas process vēl nav beidzies, viņš turpinās. Šie cilvēki ir saauguši, bet mūsu uzdevums būtu nepazaudēt sevi, ienest ko jaunu, tai pašā laikā saglabājot tradīcijas.”
Alvis Hermanis, JRT mākslinieciskais vadītājs: “Aktiera profesijai, tur pa tiem četriem gadiem, ko apmāca, ir diezgan maz sakara ar to, kas pēc tam notiek, kad katru vakaru jāiet pie šitā zvēra, ko sauc par skatītāju.”
Tomēr vismaz pagaidām jaunie mākslinieki atbildību un uzticēšanos, kas saistīta ar ienākšanu citādākā ideju un meklējumu teātrī, neuztver kā slogu.
Andrejs Jarovojs, režisors: “Nu... laikam esam uztaisījuši labu izrādi.”
“Plastilīns”, saukts par mūsdienu versiju Dostojevska “Idiotam”, ideāli atbilst Jaunā Rīgas teātra šās sezonas koncepcijai.
Alvis Hermanis, JRT mākslinieciskais vadītājs: “Tas, kas mani pašu interesē, tas, ko mēs darīsim JRT, arvien mazāk un mazāk atgādinās to, ko vairums cilvēku saprot ar teātri. Mani arvien mazāk interesē, ka slaveni aktieri izliekas par personāžiem vecmodīgās lugās. No kā arī tās mūsu izrādes, viņas jau arī reizēm velns zin, pēc kā izskatās...”
Pašlaik pamazām top gan dokumentāla etīžu spēle, kurā aktieri veido portretizrādes par kādu reālu Latvijā dzīvojošu cilvēku, gan Māras Ķimeles iestudēta zviedru žurnālistes luga par vardarbību ģimenē un Ilzes Rudzītes versija par Čehova stāstiem Latgales vidē. Tomēr Alvis Hermanis ir nolēmis, ka viņa teātris pēc jau sasniegtā pelnījis lielāku māksliniecisko brīvību, tāpēc par pirmizrādēm tiks ziņots tikai tad, kad iestudējumi būs pilnīgi gatavi.
Alvis Hermanis, JRT mākslinieciskais vadītājs: “Visu laiku gribas pretoties – kļūt par tādu teātra kombinātu, kas ražo izrādes un gluži kā tādā supermārketā pārdod viņas. Skaidrs, ka teātrim nav jēgas kā izklaides vietai. Lai ietu izklaidēties, teātris ir pēdējā vieta, kur iet.”
Ja gribot izklaidēties, varot taču iet uz naktsklubu, bet teātris ir vieta, kur cilvēkiem satikties un vienā valodā runāt par to, kas sāp.