Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Visbiežāk pirmais jautājums, ko dzirdam no apkārtējiem, kad kāds pāris paziņo par gaidāmām laulībām, ir – vai topošā sieva ir stāvoklī? Liela ir viņu neizpratne, kad paziņo, ka vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki ir nolēmuši stāties laulībā, ir mīlestība. Kāpēc mūsdienās ir jāprecas?
Atklāti sakot, atbildēt uz virsrakstā uzdoto jautājumu nav tik viegli. Kāpēc cilvēki mūsdienās, kad lielākā daļa apkārt dzīvo civillaulībā, izvēlas precēties?
Bija apnicis katru rītu mosties citā gultā
Zaiga (28 gadi, precējusies septiņus gadus):
„Ar Marku salaulājāmies sešus mēnešus pēc iepazīšanās. Jau pirmajās divās nedēļās bija skaidrs, ka precēsimies. Man bija apnicis katru nedēļas nogali sākt aizvien jaunas un jaunas attiecības. Man bija apnicis, kā es tagad saku, „katru rītu pamosties citā gultā”.
Zināju, ka pasaulē ir citas vērtības. Es zināju, ka vienīgā patiesā vērtība ir mīlestība un ģimene. Ar Marku jau pirmajās tikšanās reizēs jutām ļoti labu garīgu kontaktu un, manuprāt, attiecībās tas ir viens no svarīgākajiem faktoriem. Citu iemeslu, kādēļ precējāmies, nebija – bija tikai liela mīlestība un vēlme visu turpmāko mūžu būt kopā. Pa šiem gadiem ir gājis dažādi, bet nevienā brīdi neesam nožēlojuši, ka esam apprecējušies.
Es parasti saku, ka tā pa īstam iemācīties veidot attiecības var tikai laulībā. Tev ir apziņa, ka pie pirmajiem strīdiem tu nesakrāmēsi savas mantiņas un viņu nepametīsi. Pirms tam es biju ļoti liela egoiste, šie gadi laulībā man ir iemācījuši pieņemt arī otra viedokli, ieklausīties un būt gatavai dažādiem kompromisiem.”
Kopā dzīvošana ir jānopelna
Maira (25 gadi, trīs gadus precējusies):
„Mēs ar Lauri pirms laulībām bijām kopā nodzīvojuši divus gadus. Tāpēc mūsu lēmums par attiecību oficiālu noformēšanu šķita tikai normāls attiecību nākamais solis. Mums šķita, ka tieši tāpēc, ka laulībai mūsdienās ir tik mazsvarīga loma, vismaz sev mēs centīsimies to labot.
Mēs laulājāmies baznīcā tādēļ, ka vēlējāmies, lai dotais solījums vienmēr paliktu mūsu atmiņā kā nozīmīgs un svarīgs brīdis. Kopā dzīvošana ir balva, kas jānopelna, nevar kā jaunas zeķes izmēģināt un, ja neder, mest ārā. Jānonāk līdz katarsei un tikai tad jāprecas un jādzīvo kopā!”
Tagad ir robeža, kuru nevar pārkāpt
Anna (34 gadi, precējusies divus gadus):
„Es apprecējos pirms diviem gadiem un tagad jau varu spriest ne tikai par laulības dzīvi, bet arī par atšķirībām, kādas ir, vienkārši kopā dzīvojot un esot precētiem. Arī mēs neapprecējāmies, tikko iepazinušies, bet gan kopā nodzīvojām trīs gadus. Lai arī dzīvei nebija ne vainas arī pirms laulībām, tagad jūtos citādi, varu pat teikt, ka labāk. Nevis tāpēc, ka iepriekš kaut kas būtu bijis sliktāk, bet gan tagad attiecības ieguvušas jaunu elpu.
Abi esam priecīgi, ka mūsu laulības nebalstījās tikai uz emocijām, bet gan bija rūpīgi pārdomāts process. Turklāt apprecoties pārim jābūt gatavam, ka tagad būs robeža, kuru nevar atļauties pārkāpt. Tas nav tā, kā dzīvojot civillaulībā, kad vienmēr ir iespēja sakravāt mantas un aiziet. Šī apziņa par nepārkāpjamo robežu, protams, nāk reizē ar apjausmu, ka vajadzēs pielāgoties un iemācīties piekāpties. Varbūt tas arī ir civillaulības pluss – tu vienmēr mazliet "lecīgi" vari būt tu pats, tomēr tikpat labi to var uzskatīt par mīnusu, jo tieši tad var rasties vēlme pārspīlēt savas personas svarīgumu un sākt strīdēties savu ambīciju dēļ. Manuprāt, laulības iemāca cilvēkiem būt līdzsvarotākiem, vieglāk pieņemt otra viedokli."