Edgars Skreija: «Mani dievs ir sargājis»

Edgars Skreija

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja vietnieks, bijušais frontes ziņnesis - motociklists Edgars Skreija jau daudzus gadus turpina apzināt latviešu leģionāru apbedījuma vietas, lai uzzinātu kritušo vārdus un viņus ar godu apglabātu Lestenes Brāļu kapu svētītajā zemē. Viņu kā deviņpadsmitgadīgu jaunekli leģionā iesauca 1943. gada 1. augustā Cekulē. Karš dižkareivim Skreijam beidzās 1945. gada 8. maijā pulksten 14 Variebā Kurzemē.

- Kāda ir sajūta, kad pirms pieciem gadiem Valsts prezidents Guntis Ulmanis par savu un Saeimas kļūdu atzina 16. marta pasludināšanu par oficiālu latviešu leģiona atceres dienu, jo tā šķeļot tautu? Arī tagad vēl aizvien uz tautas traģēdijas rēķina tiek taisīta skaļā politika. - Paldies Dievam, vismaz vairs nav jākaro! Es vienmēr ticu, ka ies aizvien labāk. Ceru, ka jaunā aizsardzības ministra attieksme pret mūsu darbu būs tāda pati kā iepriekšējiem. Lai valdību sauc par sarkanu vai rozā, ka tikai ir godīga. Lai ir ar augstu morāli. - Kas ir augsta morāle jūsu izpratnē? - Piemēram, neņemt to, kas tev nepieder. Kad 8. maijā tūlīt pēc pulksten 14 pienāca pavēle pārtraukt pretošanos, mēs vairs nešāvām un sakrāmējām ieročus kaudzītē. Uzvarētāji lika atdot arī pulksteņus. Man padomju armijas kapteinis atņēma pat kabatlakatu - bija tāds no sintētiska auduma, zilgani zaļš un tik plats, ka varēja siet galvā kā lakatu. Kapteinis teica, ka man jau to vairs nevajadzēšot. Zābakus gan es iemanījos sataupīt - ar nazi sagriezu pa šuvēm. Vēlāk filtrācijas nometnē man izdevās tos pārdot par maizes kukuli. Biju priecīgs, ka vismaz kādu brīdi biju paēdis. - Droši vien cilvēkiem, kļūstot par stāvokļa noteicējiem, nemaz nav viegli atturēties no tādas "paņemšanas sev", jo vairāk tad, ja neesi kopš mazām dienām dzirdējis "tev nebūs zagt"! - Redz, kad atrokam apbedījuma vietas, kur neviens marodieris nav pabijis, mēs atrodam kritušos karavīrus ne tikai ar identifikācijas žetoniem, bet arī ar zelta gredzeniem, pulksteņiem un citām privātām lietām, jo pa viņu kabatām neviens nerakājās. Bieži vien tieši pēc privātajām lietām ir vieglāk cilvēku identificēt un atdot viņa mantas piederīgajiem. Reiz apbedījumos netālu no lielceļa uzgājām zelta gredzenu ar dārgakmens actiņu. Tas sevišķi iepatikās vietējām meitenēm, kuras intereses pēc bija pienākušas klāt skatīties, ko mēs darām. Viena sprieda, ka arī viņai tāds gredzens noderētu. Jautāju, vai tad mamma nav mācījusi, ka no kapiem neko nedrīkst ņemt. "Nē," meitene atbildēja. Teicu, ka tagad gan viņa zinās, ka nedrīkst. - Parasti jauniešiem nepatīk, ja vecāki cilvēki viņus sāk skolot. It sevišķi vēl tad, ja sāk ar "kad mēs augām"… - Tāpēc prātīgāk ir neiesaistīties savas taisnības pierādīšanā un gari nerunāt. Labāk, lai otrs pie tās patiesības nonāk pats. Bija mums tāds gadījums pie Lestenes, kur atradām 127 kritušos. Piebrauc jauns puisis, skatās, kā mēs rokam. Prasa - kāpēc viņiem te vajadzēja karot? Es viņam atjautāju: "Mašīna tev ir?" Viņš atbild, ka esot. "Kāda?" prasu. "Nu, opelis," puisis ir neizpratnē. "Kāpēc nebrauc ar moskviču vai zaporožecu?" neliekos mierā. "Nu gan ir jautājums," jauneklis pavisam samulsis. Tad arī paskaidroju, ka mēs karojām, lai viņš varētu braukt ar opeli, nevis zaporožecu. Ierosināju, lai viņš vakarā mājās pārdomā, vai esmu pareizi pateicis. - Vai arī pašam kā pie štāba dienošam sakarniekam iznāca būt ierakumos? - Protams. Vienreiz mani ar otru karavīru aizsūtīja uz patšautenes posteni, kur bija divi kritušie. Mēs viņus izcēlām ārā uz ierakuma malas. Tas bija šausmīga sniegputeņa naktī. Tikko biju izjaucis patšauteni, lai paskatītos, vai tā kārtībā, kad mans pārinieks sauc, ka sarkanās armijas patruļa nāk uzbrukumā. Paspēju šauteni ātri salikt, un savas pozīcijas noturējām. Piespiedām viņus atkāpties. No rīta mēs izskatījāmies briesmīgi - baltie aizsargtērpi vienās asinīs. Izrādījās, ka ar abu kritušo puišu asinīm bija pilns ierakums. Tagad, pēc 50 gadiem, esmu noskaidrojis abu kritušo vārdus, un viņi ir pārapbedīti Lestenes Brāļu kapos. Piederīgie zina, kur atnākt viņus pieminēt. - Vai bataljonā bija tikai latvieši? Arī toreiz Latvijā taču dzīvoja vairāku tautību cilvēki. - Komandas deva tikai latviski, nekā citādi, jo arī krievi runāja latviski tāpat kā visi citi. Mēs tikai skaitījāmies vācu armijas pakļautībā. - Latvijas krievi negribēja labāk karot sarkanās armijas pusē? - Kas viņiem prasīja! - Bet savstarpējās sarunās to nevarēja noprast? - Nē, neko tādu nemanīju. Piecdesmitajā gadā, kad tikko biju atbrīvots, Rīgā nejauši satiku vienu krievu, ar kuru izšķīrāmies netālu no Andindžanas urāna rūdas raktuvēm. Toreiz mūs nostādīja ierindā un virsnieks pavēlēja visiem, kas ir krievi vai sevi uzskata par krieviem, panākt piecus soļus uz priekšu. Pagāja daudzi, arī tie, kuri nebija krievi. Laikam domāja, ka iegūs kādas privilēģijas. Taču izrādījās, ka viņus aizsūtīja uz raktuvēm. Es gan nepaprasīju, vai mans kara biedrs arī tur nonācis. Toreiz biju laimīgs, ka pats esmu atgriezies, bija citas intereses, citi uzdevumi. Pietika ar to, ka mana jaunība bija pagājusi, barojot utis. - Dusmas uz krieviem par pārinodarījumiem neizjūtat? Autobusu parkā, kur nostrādājāt visu mūžu, taču arī nebija tikai latvieši vien. - Es neteikšu - dusmas, drīzāk tādu kā norobežošanos. Katrai tautai uz zemeslodes ir savs uzdevums un īpatnības. Krievu tauta slimo ar lielummāniju, un tā ir slikta īpašība viņiem pašiem. Bet es nenožēloju pavadītos gadus, jo darbā biju ļoti tuvu tam, kas notiek. Vadājot ekskursantus, dzirdēju taču, ko viņi runā. Reiz, vedot somu tūristu grupu uz Tallinas ostu, pa ceļam apstājāmies pusdienot. Pienāk klāt soms un man kaut ko prasa. Atbildu, ka nesaprotu, varu runāt tikai vāciski. Viņš vāciski man arī jautā, kāpēc mēs nebraucot ciemos pie viņiem. Atbildu, lai labāk neaicina, jo mums tas braucamais tāds - T34. Viņš nesaprot. Paskaidroju, ka tas ir tanks, Čehoslovākijā jau pabijis… - Pēc jūsu attieksmes spriežot, esat ticīgs cilvēks. - Jā. Un mani vienmēr Dievs ir sargājis. Kad četrdesmit sestajā gadā nometnē saslimu ar malāriju, tā ir briesmīga kaite - pa dienu nekas, bet vakarā sākas šausmīgs drudzis, man māte jau varēja atsūtīt hinīnu, jo tobrīd jau bija dabūjusi zināt, kur atrodos. Dievs sargā, bet ne vienmēr nosargā. Esmu uzracis kritušos, kuriem mamma devusi līdzi burvju vārdus, tādu kā lūgšanu. - Varbūt mamma gribēja būt stiprāka par Dievu un viņa vietā pasargāt? - Varbūt. Bet viņa darīja to, ko lika sirds. Man sirds liek apzināt pēc iespējas vairāk kritušo leģionāru. Tas ir ļoti grūti izdarāms. Pirms trim gadiem no Brāļu kapu komitejas bijām Vācijā. Mūs ielaida arī arhīvā un parādīja, ka vēl 18 miljoni karavīru kartīšu dati nav apstrādāti un ievadīti datorā. Latviešu leģionāru arhīvs vispār laikam ir iznīcināts, taču reizēm kaut kādas ziņas tomēr saņemam. - Kāda mērķa vārdā visu to darāt? - Laikam jau man vienkārši gribas atstāt aiz sevis labāku pasauli, nekā to saņēmu. *** Fakti Latvijā ir trīs oficiāli reģistrētas grupas, kas nodarbojas ar kritušo karavīru meklēšanu un pārapbedīšanu: - Edgara Skreijas vadītā grupa ar pienācīgo godu apbedī kritušos leģionārus Lestenes Brāļu kapos; - kritušo vācu kareivju mirstīgās atliekas tiek atdotas apbedīšanai Vācu brāļu kapu komitejai; - sabiedriskā organizācija "Leģenda" apglabā atrasto sarkanarmiešu mirstīgās atliekas Brāļu kapos Ropažos. Pēc šīs organizācijas aplēsēm, Latvijas zemē guļ ap 330 tūkstošiem karavīru.

Uz augšu