Karotāji ar raksturu, nevis nelieši

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Mihails Margelovs

Kad pagājušā gada nogalē Latviju apciemoja Krievijas parlamenta augšpalātas Ārlietu komitejas priekšsēdis Mihails Margelovs, neoficiāli no viņa mutes izskanēja mājieni, ka vispār jau latviešiem nevajadzētu daudz sūdzēties par okupācijas laikiem, jo, raugi, arī sarkanie latviešu strēlnieki pilsoņu kara laikā esot pastrādājuši lietas, par kurām vajadzētu kaunēties.

Nekonkrēti nostāsti par "latviešu zvērībām" Krievijā dzirdami pietiekami bieži, un pat politoloģe Ilze Ostrovska Baltijas foruma sarīkotajā diskusijā par Molotova—Ribentropa pakta mantojumu janvāra vidū ieteica Latvijai atvainoties Krievijai par latviešu strēlnieku 1918. gada vasarā paveikto kreiso eseru dumpja apspiešanu. Savukārt Krievija tad varbūt atvainotos par 1940. gadu, izvešanām un citiem nodarījumiem… Krievijā vēsturi viltojuši jau sen Lai tiktu skaidrībā, vai nostāstiem par "strēlnieku zvērībām" ir kāds pamats, vērsos pie diviem strēlnieku vēstures zinātājiem — pie vēstures doktora Valda Bērziņa un Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājas Ilzes Krīgeres. Viņu atbilde bija: Latvijas arhīvos dokumentu par strēlnieku pārmērīgu nežēlību nav un arī Krievijā par tādiem nav dzirdēts. "Ir jārēķinās, ka Krievijas vēsture tikusi viltota vēl no seniem laikiem un tas turpinās arī mūsdienās. Notikumi tiek pasniegti tā, kā tas attiecīgajā notikumā ir izdevīgāk," atgādina V. Bērziņš. Taču fakts, ka īpaši 1918. gadā latviešu strēlnieku pulki un pat rotas tika izmantotas kā "ugunsdzēsēju komandas", lai apslāpētu dumpjus ne vien Maskavā, Jaroslavļā, Muromā, Ribinskā, bet arī citās Krievijas pilsētās. "Domāju, daudzi Krievijā tagad nevar piedot, ka viena nepilna divīzija spēja pārstaigāt visu valsti, iedibinot kārtību, kādu nu viņiem lika. Ne jau velti viņus dēvēja par Ļeņina pretoriāņu gvardi," saka vēsturnieks. Jā, strēlnieki nebija komunisti, bet, būdami augstas disciplīnas vienība, neielaidās kompromisos un, saņēmuši attiecīgas pavēles, apkaroja ne tikai boļševiku pretiniekus, bet ieviesa kārtību arī tur, kur valdīja anarhija. Pirmā sarkanās armijas virspavēlnieka Jukuma Vācieša vārdiem sakot, tādos gadījumos strēlnieki varēja rīkoties arī "asiem līdzekļiem". Savā atmiņu grāmatā "Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" J. Vācietis cita starpā apraksta situāciju vienā no mītiskā "latviešu terora" vietām — Kazaņā 1918. gada jūlijā. Pilsētā, kas teorētiski atradās padomju varas rokās, valdīja haoss un trakoja dažādi grupējumi, kas nepakļāvās ne Maskavai, ne kādam citam. Strēlnieki bija svešinieki Matrožu, ukraiņu, serbu vienības, kuras pulkvedis sauc par "bandu", darīja, ko vēlējās, bet 5. latviešu strēlnieku pulks "Kazaņā radās kā bargs sodības ierocis padomju valdības priekšstāvju rokās". 1922. gadā, kad tapa grāmata, pulkvedim nebija iemesla kaut ko slēpt vai melot. Vēsturnieki piekrīt, ka laupītāji un marodieri nereti tika nošauti, taču pilsoņu kara sajukuma apstākļos tikai tā bija iespējams iedibināt jelkādu kārtību un nomierināt mēra sajūtu zaudējušās padibenes. "Ja runā par Kazaņu vai Jaroslavļu, viņiem bija dots uzdevums apspiest dumpi un viņi to izdarīja. Bija uzdevumi izķert bandītus, huligānus un to izpildīja. Dienvidukrainā strēlniekiem bija jācīnās pret Mahno vienībām, taču tajās bija vietējie zemnieki. Iznāca, ka viņi karoja ar zemniekiem. Strēlnieki bija svešinieki, bet sodītie parasti bija vietējie, un es varu iedomāties, ka tiem tas ļoti nepatika. Es nedomāju, ka viņi izturētos zvērīgāk kā citas vienības pilsoņu karā. Karš ir karš," norāda I. Krīgere. Tiesa, strēlnieki atņēma vietējiem zemniekiem pārtiku, taču pilsoņu karā tā rīkojās abas puses un strēlniekus neviens ar nepieciešamo neapgādāja. Tas bija jādara pašiem. Ja krievs atņēma krievam, to tik sāpīgi neuztvēra, bet, ja atņem cittautietis, reakcija jau ir pavisam cita, pieļauj vēsturniece. Un nav pamata apsūdzībām, ka strēlnieki bija lielinieku algotņi — alga viņiem bija tāda pati kā citiem sarkanarmiešiem, kaut arī dienests Kremlī deva arī zināmas privilēģijas apgādē. Viena no krievu radikālnacionālistu izplatītajām leģendām vēsta, ka 1918. gada sākumā, ieņemot Rostovu pie Donas, strēlnieki esot apšāvuši pusaudžus ģimnāzistus, kas bija iesaistījušies kazaku "brīvprātīgo armijā". Dokumentāli to neviens nav pierādījis. Taču ne jau strēlnieku darbības dēļ krahu cieta ģenerāļa Kaļedina sacelšanās. Galveno lomu tur spēlēja "sarkanie kazaki". Bet nenoliedzami, ar monarhistiski noskaņotajiem kazakiem 1905. gada revolūcijas dēļ strēlniekiem bija īpaši rēķini. Daudzi no soda ekspedīciju "varoņiem" vēlāk sastapās ar latviešiem uz pilsoņu kara takas. "Kad 1905. gadā sāka sūtīt soda ekspedīcijas, visnežēlīgākie bija kazaki. Krasnovs rīkojās Alūksnes apkārtnē. Soda ekspedīciju vadīja arī Vrangelis. Strēlnieki tos vīrus atcerējās. Un, ja ar kādu strēlniekiem tiešām varēja gribēties noslēgt rēķinus, tad tie bija kazaki. Kaujas ar viņiem bija ļoti asas," stāsta V. Bērziņš. J. Vācietis raksta: "Gandrīz katram latviešu strēlniekam un oficierim bija bēdīgas atmiņas par tām mežonībām, kuras pastrādāja Latvijas baroni kopā ar krievu ģenerāļiem pie latviešu tautas mazturīgām aprindām. Katram bija atmiņā nošautais vai pakārtais tēvs, māte, brālis, tuvāks radinieks vai draugs." Un arī pilsoņu karā kazaki latviešus gūstā neņēma. "Marksisma ideoloģija apgalvoja, ka pilsoņu karā galvenais bija sociālais, šķiru moments, taču patiesībā cīņās milzīga nozīme bija nacionālajam momentam. Tieši tāpēc parādījās daudzas nacionālās daļas," uzsver V. Bērziņš. Bija vēl kāda grupa, pret kuru strēlnieki izjuta asinsnaidu, — "zolotopogoņņiki" ("zelta uzpleči"). Tā dēvēja augsta ranga cara armijas virsniekus, un tieši ar viņiem saistījās atmiņas par 1917. gada Ziemassvētku kaujām, par bezjēdzīgā nāvē aizsūtītajiem latviešu karotājiem. Kad strēlniekus 1919. gada beigās nosūtīja apturēt Deņikina uzbrukumu Maskavai, cīņas izvērtās patiesi niknas. Varbūt tajās parādījās arī naids pret "zolotopogoņņikiem", kuru deņikiniešu rindās bija pārpārēm. Krievu virsniecība latviešus necieta jau strēlnieku vienību formēšanas laikā. Iemesli atkal jāmeklē 1905. gadā, kad cars Nikolajs II vēstulē mātei rakstījis, ka "latvieši pavisam prātā sajukuši" — padzinuši visus muižniekus un paši sagrābuši varu. Viņi bija karavīri Skatoties uz strēlnieku darbību Krievijā, loģiski jautāt, kāpēc tieši latviešu daļām padomju varas sākumos tika uzticētas gan militāras, gan policejiskas funkcijas. "Tāpēc, ka to, kā uzvedīsies citas daļas, vai tās nepāries pretinieka pusē, nevarēja zināt," atgādina V. Bērziņš. "Tie, ko sauca par Petrogradas, Maskavas strādnieku pulkiem, pajuka pie pirmajiem šāvieniem. Viņi taču bija tikai strādnieki ar šautenēm, nevis karavīri. Bija skaidrs, ka, sastopoties ar apmācītiem spēkiem, boļševikiem nekas labs nav gaidāms. Ne Maskavas, ne Petrogradas strādniekus nevarēja sūtīt pret Deņikinu, kam bija virsnieku izlases daļas." Kāpēc strēlnieki palika Krievijā? Bet kādēļ gan strēlnieki bija uzticīgi boļševikiem, kādēļ atgriezās Krievijā pēc mēģinājumiem "celt" padomju varu Latvijā 1919. gadā? Vēsturnieki piekrīt J. Vācieša viedoklim, ka sākotnējā sekošana boļševikiem daļēji izskaidrojama ar apstākli, ka tie bija vienīgie, kas solīja latviešiem un citām mazajām tautām "neatkarību līdz pat pilnīgai atdalīšanai no Krievijas sastāva". Uzticība citiem spēkiem nozīmēja kara turpināšanu, bet pēc Ziemassvētku kaujām bija skaidrs — vēl tāda reize un pulku vairs nebūs. 1917. gada janvārī Nikolajs II izteicās, ka latvieši jāsūta uzbrukumos. Strēlnieki juta cara valdības attieksmi. Revolūcija nesa frontes sabrukumu un Rīgas krišanu. Lielu daļu Latvijas kontrolēja vācieši. "Krievs varēja nomest šauteni un iet mājās, latvieši to nevarēja," aizrāda I. Krīgere. Turklāt palikšana karavīros garantēja pārtiku un apģērbu — pilsoņu kara laikā ļoti būtiskus faktorus. "Darba Krievijā nebija pat vietējiem un ienācējiem nopelnīt iztiku kļuva pavisam neiespējami. Daudzi evakuēto rūpnīcu strādnieki pieslējās strēlniekiem. Vietās, kur atradās latvieši, tika izplatīti uzsaukumi, kuros ar norādi "ja gribat runāt latviešu valodā un pakļauties latviešu komandieriem" tika aicināts stāties boļševikiem uzticamajās vienībās," piebilst vēsturniece. Kad 1918. gada beigās ar lozungu "Latvija priekš Latvijas darba tautas" sākās strēlnieku karagājiens māju virzienā, tas bija iecerēts kā Dzimtenes atbrīvošana no "dzelzsdivīzijas" un "landesvēra". Taču drīz vien strēlnieki Latvijā apjauta, ka ar "darbaļaužu" paraugvalsts celšanu kaut kas nav kārtībā, turklāt pamazām veidojās neatkarīgas Latvijas varas struktūras. V. Bērziņš: "Ulmaņa valdība solīja zemi, kamēr boļševiki to ņēma nost. Strēlnieki redzēja "sarkano teroru". Ja tas neskāra kādu no viņa ģimenes, tad kādu attālāku radu noteikti. Bet padoties? Neviens strēlnieks necentās pārbēgt Kurzemes frontē pie fon der Golca. Tur tos gaidītu nāve. Nevarēja padoties arī igauņiem. Niknas cīņas Ziemeļlatvijā notika tādēļ, ka likās — igauņi pretendē uz Latvijas teritoriju. 1919. gada februārī, kad sākās Igaunijas armijas uzbrukums, daudzi Ziemeļlatvijā sākumā pat stājās brīvprātīgo vienībās, jo bija iespaids, ka igauņi un somi grib atņemt tēvzemi. Vēlāk igauņu pusē gan izveidojās Valmieras pulks un situācija kļuva skaidrāka. Maijā Stučkas valdība bija sevi galīgi diskreditējusi un pat 9. strēlnieku pulks, ko sauca arī par "Kremļa pulku", sāka dumpoties un izsvilpt komunistus." Pārbēgšana pieņēmās spēkā, un, pateicoties tai, Latvijas armijā vēlāk parādījās daudz virsnieku, kas bija dienējuši arī sarkanajā armijā. 1919. gada novembrī pārbēga pat Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens. Taču jāņem vērā, ka Latvijas armija izveidojās tikai tā gada vasaras vidū un daudziem strēlniekiem saglabājās iespaids, ka pārbēgt nozīmēs nonākt vācu gūstā, bet to negribēja neviens strēlnieks. No Krievijas aizbēgt nevarēja Tiem, kuri atgriezās Krievijā, nebija citas izvēles kā kļūt par profesionāliem karotājiem. V. Bērziņš: "Ja Krievijā nokļuva, aizbēgt no turienes vairs nevarēja. Tā tas bija līdz pat 1921. gadam. Daudzi strēlnieki bija jauni, bez profesijas. Ja viņi netika uz Dzimteni, atlika palikt un karot. Krievijā visiem bija skaidrs, ka latvieši ir "sarkanie". Ja vienības izklīstu, grūti teikt, kāds liktenis tās gaidītu. Protams, daudzi bija saraduši ar saviem pulkiem." Nav šaubu, ka sarkano strēlnieku divīzijas liktenis ir traģisks, jo pat tie, kurus šie karotāji aizstāvēja, viņiem atmaksāja ar nodevību un intrigām. Pēc V. Bērziņa domām, padomju vara apzināti veicināja strēlnieku izkaušanu, sūtot tos cīņā pret Deņikinu un Vrangeli. Kad kaujās pret deņikiniešiem izplatījās tīfs, atpūtu neviens nedeva, kaut arī pretinieks jau bēga. Saslimušos pēc izveseļošanās vairs nesūtīja atpakaļ uz latviešu daļām, bet gan uz citām. Strēlnieki bēga no slimnīcām, lai tiktu atpakaļ savos pulkos. Ieņemot Perekopu, strēlniekus sūtīja atkārtotos uzbrukumos, bet solītos papildspēkus nedeva. "Tas lielā mērā izskatījās pēc izkaušanas. Taču pierādīt ar dokumentiem, ka tādi norādījumi bijuši, nav izdevies," secina vēsturnieks. Strēlnieku un latviešu darbībā Krievijas pilsoņu karā joprojām ir daudz nezināmā. Krievijas arhīvos latviešu vēsturnieki nebija laipni gaidīti pat padomju laikos un vēl mazāk tagad, bet, pēc speciālistu atzinuma, neizpētītu materiālu tur ir "kalniem". Daļa dokumentu joprojām skaitās slepeni. "Tie, kas pārmet latviešiem palīdzēšanu boļševikiem, aizmirst, ka latvieši karoja arī balto pusē," aizrāda I. Krīgere. Pēc atgriešanās Latvijā veiktā anketēšana uzrādīja ap 9000 balto pusē karojušo. Troickas un Imantas pulkos dienējušie tur neietilpst, tāpat kā tie, kas palika Krievijā. Vēsturnieki uzsver, ka, izņemot virsniekus, labprātīgi balto kustībai neviens latvietis nepieslējās. Daudzos 1918. gada dumpjus organizēja un tajos piedalījās ne mazums cara armijas virsnieku latviešu. Jaroslavļā virsnieku dumpja priekšgalā atradās vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Gopers. Ribinskā — strēlnieku aprindās leģendārais pulkvedis Briedis, kurš gan latviski nav runājis. Pēdējais iestājās Borisa Savinkova "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienībā", kur kļuva par izlūkdienesta vadītāju. Tieši pārāk dziļā iejaukšanās politikā maksāja Fridriham Briedim dzīvību. Kaut gan daudziem apcietinātajiem cara virsniekiem latviešiem izdevās izdzīvot, tieši pateicoties atpazīstamībai strēlnieku aprindās, Briedi no čekas nagiem neizdevās izraut. "Strēlniekiem pieraksta daudz ko tādu, kur patiesībā rīkojās čeka," teic I. Krīgere. Jā, čekā latviešu netrūka un, no mūsdienām skatoties, viņu darbību var nosaukt par nežēlīgu. Taču tas jau ir cits stāsts, kuram "LA" slejās pievērsīsimies vienā no tuvākajām ceturtdienām.

Uz augšu