Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/02/11367612t1h890c.jpg)
"Tagad man rūpīgi jāpiedomā pie tā, ko stāstu," pirms sarunas, viltīgi smaidot, teic jurisprudences studente un snovborda aktīviste Guna Rasnača (21), politiķa Dzintara Rasnača meita. Nu ko - tēva skola.
Pastāsti par savu hobiju – snovbordu! Pēdējā laikā snovbordam neatliek laika, jo šausmīgi daudz jāstrādā un jāmācās, turklāt iepriekšējās divas sezonas man bija diezgan neveiksmīgas, jo guvu dažādas traumas. Šoziem uz kalna biju divas reizes un sapratu, ka mana prasme sāk manāmi zust. Traumas es guvu tāpēc, ka gribēju atgriezties savos "ziedu laikos" – tas bija sešpadsmit gadu vecumā. Toreiz visi teica, ka esmu labākā, un tad jau tik daudz meiteņu snovbordisu vēl nemaz nebija. Sešpadsmit gados man bija "vējš galvā", tādēļ biju gatava traki braukt un lēkt. Beidzot sapratu, ka tam esmu par vecu un vairs nelēkšu uz nebēdu – man tagad ir darāmas svarīgākas lietas. Ko tēvs teica par tavu ekstrēmo un diezgan bīstamo vaļasprieku? Viņš mani nav atbalstījis ne ar vienu vārdu. Bet tad, kad bija mani tā saucamie ziedu laiki, viņš pat izgrieza publikāciju, kur bija rakstīts, ka esmu ieguvusi ceturto vietu snovborda sacensībās. Man šķiet, viņš tomēr lepojas ar visu, ko es daru. Vai tu lepojies ar viņu? Jā, protams! Un nekad neesi jutusies viņa ēnā, kad tevi identificē kā politiķa Rasnača meitu, nevis vienkārši Gunu Rasnaču? Viss atkarīgs no tā, kā to uztver, kā arī no cilvēka, ar ko tu tiec identificēts. Es ar savu tēvu tiešām varu lepoties, arī citiem cilvēkiem par viņu ir labs priekšstats, tāpēc viņa vārds man nekad nav traucējis vai ko nodarījis, tieši otrādi – palīdzējis. Viņš bija tieslietu ministrs, bet tagad vairs nav. Kā tevi ietekmējušas viņa amatu maiņas? Toreiz, kad viņš bija ministrs, visi baigi uzsvēra: jā, tā jau Rasnača meita! Bet tagad to zina tikai juristu aprindās. Un patiesībā es itin nemaz nejūtos kā slavenu vecāku bērns. Un tomēr – tev šī piederība traucē vai palīdz? Kad gāju skolā, es to nemaz neizjutu – nekāda spiediena vai superpublicitātes nebija. Bet tagad man tas pat palīdz. Nu, nav jau tā, ka mani visur atpazīst pēc uzvārda, jo tik augsta amatpersona viņš tomēr vairs nav. Tomēr dažkārt cilvēki no juristu aprindām man saka: bet vai tu zini, ka tavs tēvs tieslietu ministra krēslā pabijis visilgāk? Un es atbildu: „ Jā, zinu.” Vai jurisprudencei pievērsies tēva ietekmē? Pēc 12. klases man nebija skaidrs, ko īsti savā dzīvē gribu darīt, un es vienkārši ņēmu piemēru no tēva – aizgāju, pamēģināju, un man iepatikās. Bet katrai profesijai ir sava garoza. Viņš necentās tevi atrunāt? Ar jurista profesiju tik traki nav. Šī ir viena no tām retajām profesijām, kurā savus bērnus cenšas iebīdīt visi vecāki. Nu, salīdzināsim kaut vai ar ārstiem... Tu domā par naudu? Arī. Kā tu sevi iedomājies pēc desmit gadiem? Man negribētos izteikt kaut kādus minējumus vai prognozes par nākotni. Laikam tā ir sava veida māņticība, bet varētu arī teikt, ka es dzīvoju šodienai. Tu kādreiz gribētu būt tieslietu ministre? Nē, jo es negribu tik daudz strādāt. Es gribu nokārtot savu dzīvi tā, lai pārsvarā strādā citi. Būt ministram – tas ir smags darbs, nenormāls stress, milzīga atbildība, un neatliek laika savai dzīvei. Tas gan nenozīmē, ka man ir bail uzņemties atbildību, taču es vēlētos vairāk laika veltīt savai privātajai dzīvei. Bet var jau būt, ka pēc desmit gadiem manas domas mainīsies...