Pozitīvo emociju ķērājs Viktors Runtulis (3)

Un inficēties ir vienkārši, jo atliek vien satikt kādu virusārtieti vai apmeklēt viņu rīkotos pasākumus, no kuriem pēdējais bija mūzikls “Cabaret”. “Septiņi” ar Viktoru Runtuli tikās pirms Vecgada vakara izrādes – “Virus Art” birojā joprojām nepārtraukti pīkstēja kāds no telefoniem un telpā dzirkstīja sakaitētu kabarē emociju sprakšķi. Sprakšķi bija it visur – darbinieku sarunās un kustībās, neizdzertās kafijas krūzēs, cukura trūkumā, centienos pierakstīt vēl atlikušos darbus un aizņemtās sēdvietas zālē... Tomēr Viktors, veikli balansēdams ar kruķiem vai bez tiem, pa starpu visai šai jezgai vēl smiedamies pagūst nodemonstrēt savas lauztās kājas rentgenuzņēmumu. Tajā redzamas neskaitāmas skrūves, no kurām pāris izskrūvējušās – viņš vienkārši pārāk ātri esot sācis staigāt. Bet tas nemazina ātrumu, viss notiek tāpat – smaidot uzsver Viktors. Viņa prieks par izrādi ir neviltots un aizrauj līdzi arī mani. Kur? Dzīvē, protams. Kas notika ar tavu kāju? Viktors liek rentgena bildi atpakaļ lielajā aploksnē un izvairīgi atbild: Vienkārši salauzu. Un viss. Esmu dzirdējusi, ka dažādas slimības un negadījumi cilvēkiem tiek sūtīti kā zīmes, ka kaut kas ir darīts nepareizi, ka ir jāapstājas un jāpadomā un, iespējams, kaut kas jāiemācās un jāmaina. Vai tā ir? Jā, jo es tagad vairs neskrienu ar pieri sienā un tik trakas lietas kā agrāk nedaru. Viktors tomēr nezaudē humora sajūtu. Esi kļuvis piesardzīgāks? Nu, nezinu… Drīzāk te varētu runāt par mirkļiem, kas pie cilvēka atnāk paši, un tagad es tos tik ļoti vairs neprovocēju. Par to, vai tas ir labāk vai sliktāk, nedomāju, jo cenšos tvert tikai visas pozitīvās emocijas. Arī tad, kad gulēju slimnīcā, smēlos enerģiju no cilvēkiem, kas nāca pie manis ciemos, jo, domājot tikai par slikto, sūkstoties par likteni un dzīvi, labāk nepaliks. Tāpēc vienmēr esmu centies domāt pozitīvi – tas palīdz vieglāk tvert dzīvi, visu notiekošo. Labi, atgriezīsimies pie “Cabaret”. Kā tu raksturotu latviešu publiku? Publika mainās, un mūsu bērni nākotnē būs pavisam savādāki, viņi būs radikālāki savās izpausmēs – vai nu daudz noslēgtāki, vai daudz atvērtāki. Mūsos ļoti maz palicis no tīrā latvieša – padomju gadi diezgan spēcīgi uzlikuši savu zīmogu, daudzos ir tāds savāds stīvums. Kad izrādē puskaila meitene paiet garām kādam laulātam pārim ar jau zināmu stāžu, tad tas ir gluži vai ģimenes krahs – pasarg, Dievs, ja vīrs uz meiteni paskatīsies! Bet tā taču ir DZĪVE! Un, kaut neapzināti, katrā cilvēkā mājo alkas pēc īstām emocijām kaut uz skatuves – kāds mēs katrs patiesībā esam un kāpēc, var redzēt, skatoties “Cabaret”. Tā ir kā paskatīšanās uz sevi no malas. Kāpēc vispār radās “Cabaret”? Lai salauztu standartus, ka meitenēm jābūt “kājām no ausīm” un ļoti smalki jāsaspēlē ar orķestri. Kabarē ir pilnīgi citāds – joprojām raupjš un bezgala dzīvīgs. Ne tā, kā rokmūzika šodien – tik glancēta un noslīpēta, ka gribas vai nošauties. Kādreiz tā bija revolucionāra un vienmēr bijusi “netīra” – savādāk nevar būt. Un galvenais bija, lai tas, kas notiek uz skatuves, nāk no sirds un ir patiesi. Mūsdienās tehnika un pārliekā sterilitāte cilvēku ir sabojājusi, viņš arvien vairāk attālinās pats no sevis. Bet atģidies – kaut kas nav kārtībā, meklē, kur var baudīt to īsto dzīvīti. Vai “Cabaret” būs turpinājums? Tieši šī kabarē turpinājums – tikai varbūt. Un Viktors sāk stāstīt uz vietas izdomātu sižetiņu par to, kas ar Belindu varētu būt noticis gada laikā... Mums jau pieteikušies divi potenciālie telpu izīrētāji – ja iestudējums būs, tad varēsim izvēlēties, kur to rādīt. Taču pagaidām sīkāk neko nestāstīšu – melnie kaķi un spļaušana pār kreiso plecu tomēr pastāv. Iespējams, ka tiks izdots arī “Cabaret” video CD ar visiem tuvplāniņiem, veļu, meitenēm, gaismām utt., jo bija tikai 12 izrādes un vairāk arī nebūs. Tu tiešām tici, ka melns kaķis signalizē par nepatikšanām, vai, kaut ko nepareizi pasakot, trīs reizes jāpiesit pie koka vai jāspļauj pār kreiso plecu? Man šķiet – tam visam ticu ne vairāk un ne mazāk kā visi citi. Kaut kas jau tajā visā tomēr ir. Arī par nākotnes plāniem, lai tie piepildītos, lieki nerunāju. Būtībā uz jums tiek liktas lielas cerības. Jā, jā. Viktors smej. Pagaidām tas viss vēl nav ļoti nopietni – tikai idejas līmenī, jo programma ir dārga, un es nezinu, vai zāli varētu piepildīt ilgāku laiku. Kaut gan tāds kabarē krodziņš jau varētu sākties ar minimumu un izaugt līdz tādiem apmēriem, kādi bija nu jau pagājušā decembra izrādēs. Pats arī esi krogu cilvēks? Manā dzīvē bija tāds pamatīgs krogu posms, jo man patīk būt cilvēkos un no sirds parunāties. Pēdējos gados uz krogu eju reti – laikam esmu no šī posma izaudzis. Vairāk braukājam apkārt pa pasauli un elpojam svaigu gaisu. Kas tevi iedvesmo darbam, kur rodi idejas? Tikai cilvēciņi – un tā ir milzīga bagātība. Šajā skrejošajā laikā viens otram bieži vien paskrienam garām, pat īsti neredzot, kam esam paskrējuši. Un tā cilvēks paliek aizvien vientuļāks – tāpēc arī tāds “Cabaret” ir vajadzīgs. Rīgā nav nevienas vietas, kur aiziet četrdesmit, sešdesmitgadīgiem. Bet “Cabaret” viņi jūtas kā īstajā vietā atnākuši, ir reāli laimīgi, vairs ne tik jaunie pāri dejo... Tas ir labākais, ko mēs varam dot cilvēkiem un saņemt arī atpakaļ. Tā ir ļoti dīvaina, bet laimīga sajūta – smiekli caur asarām vai asaras caur smiekliem. Mūzika, ko uzskatu par augstāko no mākslām, manī var radīt tāāādas emocijas, pilnīgi izsist “ārā no sliedēm”. Es jūtu dvēselisko saikni ar mūziķiem. Vai gribētu spēlēt pats? Nē – ir pat forši, ka nemāku, – man labāk tīk izbaudīt citu spēli. Tu esi profesionāls režisors vai gluži tāpat kā daudzi citi savu īsto vietu esi atradis dažādu apstākļu sakritības dēļ? Pēc profesijas esmu galdnieks, taču uzskatu, ka man ir augstākā režisora izglītība, jo septiņus gadus esmu darbojies Ilmāra Elerta teātrī – reizēm dzīvē var gūt daudz labākas zināšanas nekā skolās. Tagad man ir divas profesijas – režisors un producents, un, ja režisors saka, ka vajag tā, lai lidotu pieci putni, tad producents saka – ne vella, jo, lai to realizētu, ir vajadzīgi septiņi tūkstoši latu... Tā viņi abi cīnās un pamazām atrod abiem pieņemamu variantu, kas ir poētiskā lidojuma un dzīves piespiesto lietu apvienojums. Pret saviem darbiem esmu paškritisks, jo vienmēr ir tādas lietas, par kurām zini – varēja izdarīt labāk. Un, ja kādam šķiet - viss ir izdarīts, tad čau! - tu vienkārši jau esi miris... Vai tu režisē arī savu dzīvi? Lai cik stulbi tas būtu, vairāk ļaujos dzīves plūdumam. Arī darbā ļauju cilvēkiem izpausties – lai visiem ir izvēles iespējas. Un stingri atdalīt darbu no personīgās dzīves pat nevajag, jo dzīvē svarīgs ir viss. Atpūsties māki? Domāju, ka jā. Vasarā braucam uz Venēciju – mums tur ir māja. Citos gadalaikos arī kaut kur izbraucam – kaut tāpēc, lai būtu citā vidē. Bet tā vairāk ir braukšana braukšanas pēc, jo cilvēki jau visur ir vienādi. Tomēr vislabāk ir tur, kur neviens nesaprot, ko runā tu un ko runā viņi... Vienkārši gribas paskatīties cilvēkam acīs un sajust un saprast, ko viņš saka. Tikai viens “bet” – šī tīri cilvēciski intuitīvā sazināšanās prasme cilvēkos pamazām zūd. Esam kļuvuši pārāk noslēgti, robusti un tehniski. Tomēr ceru, ka vienmēr atradīsies kāds, kas šīs spējas sevī būs saglabājis... Tev ir svarīgi, lai uz skatuves un attiecībās kūsā dzīve, patiesas emocijas, bet vai tu pats esi patiess? Visvairāk tas attiecas uz darbu. Mēs esam patiesi, tiekoties ar klientu, kā arī visādā citādā ziņā. Un man ir ļoti svarīgi, lai šis patiesums būtu abpusējs un rezultātā rastos jau pieminētās patiesās emocijas. Bet, kad Viktoram vaicāju, vai viņa dzīvē ir arī kaut kas no kabarē, viņš vēlreiz uzsver emocijas darbā, taču starp privāto dzīvi un kabarē nekādas paralēles nevelk. Kaut tāpēc, ka kabarē tomēr ir tikai uzvedums…