Kādi viņi bija?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Katram alpīnistam kāds kalns ir pēdējais. Absolūtais vairākums pēc tā turpina dzīvi līdzenumā. Diemžēl visai daudziem pēdējā virsotne kļūst arī par pēdējo soli šaisaulē. Kopš 10. decembra starp viņiem ir arī četri latvieši – Teodors Ķirsis, Evija Ķirse, Aivars Prošenkovs un Ilmārs Bernāns. Katra izvēle doties augšup ir izšķiršanās riskēt. Katrai virsotnei ir sava melnā statistika, pat procentuāli izskaitļotas izredzes izdzīvot. Cietsirdīgākās – par uzdrošināšanos tās iekarot – ar dzīvību liek samaksāt katram piektajam, desmitajam, divdesmitajam alpīnistam.

Mūsējiem liktenīgais Kuka kalns Jaunzēlandē nav šī saraksta pašā lejasdaļā. Nepilnos simt gados tas būs paņēmis nu jau 70 dvēseles. Sevi mierinot, varam tikai teikt, ka pārsteidzošāk būtu, ja viņi ietu bojā autokatastrofā. Teodors Ķirsis Savā 61 gadu ilgajā mūžā Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Teodors Ķirsis būs vadījis aptuveni 50 ekspedīcijas. Viņš bija prasmīgs plānotājs un organizētājs. Arī ielejas dzīvē – RTU un vadot lielo būviekārtu nomas uzņēmumu Altima Latvija (agrāk NCC Industry Latvija). Apveltīts ar smalku humora izjūtu, Tedis savā būtībā bija liels pedants. "Viņš ekspedīcijās fiksēja katru soli," stāsta Imants Zauls, kas pēdējos divdesmit gadus kopā ar Ķirsi kāpis visās virsotnēs, izņemot šo pēdējo. "Viņš krāja pieredzi sev un nākamajiem." Teodoru Ķirsi nekādā gadījumā nevar uzskatīt par riskētāju. "Bet, ja nebija citas iespējas, tad to darījām," atceras Zauls. "Tedis vislabāk jutās uz ledus. Tad mēs viņu laidām pa priekšu. Viņš gan lielākoties vienmēr gāja pa priekšu." Līdz 1991. gadam sasniedzot visas PSRS teritorijā esošās virsotnes, kas augstākas par 7000 metriem, Ķirsis kopā ar Zaulu, Ilmāru Bernānu un Pēteri Kūli kļuva par Latvijā vienīgajiem Sniega leopardiem. Gluži loģisks bija viņa nākamais ceļš uz latviešu pirmo astoņtūkstošnieku Daulagiri Himalajos (1993. gadā) un Everestu (1995). Līdz 2001. gada janvārim tika sasniegtas visu kontinentu augstākās virsotnes, un Teodors Ķirsis kopā ar Imantu Zaulu kļuva par vecākajiem vīriem pasaulē, kas to spējuši. Pēc sarežģītā Kuka kalna iekarošanas bija iecerēts mazliet nomierināties. "Gribas pastaigāt arī pa pasaules skaistākajām virsotnēm," vēl pirms diviem mēnešiem MĒS atzinās Teodors Ķirsis. Viņam vienmēr bija būtiski uz virsotnēm doties savā – nacionālā – ekspedīcijā. "Ir atšķirība, vai viens Sandis Ozoliņš izcili spēlē kādā NHL vienībā vai arī panākumus gūst visa Latvijas komanda," uzskatīja alpīnists. Par to, ko cilvēki meklē dzīvībai bīstamās virsotnēs, var izlasīt Teodora Ķirša grāmatās. Pēdējai no tām ir zīmīgs nosaukums – Ceļš nekad nebeidzas. Evija Ķirse Teodora Ķirša abas meitas Evija un Kārena izauga, alpīnistu piedzīvojumu stāstus klausoties. Deviņdesmito gadu otrajā pusē vecākā – Evija – sāka tēvam doties līdzi nopietnos kalnos. "Evija vienmēr bija mūsu skaidrais saprāts," viņu raksturo Imants Zauls. "Kāpjot Peru virsotnē Huaskaranā, Evija apstājās pie ledāja un pateica – viss, tālāk es neiešu! – un palika viena pati teltī četras diennaktis gaidīt mūs pārējos. Viņa vienmēr prata novērtēt savas spējas. Šķiet, ka šoreiz viņa būs kļūdījusies un neapzinājusies virsotnes grūtības." Uz dzīvi Evija raudzījās gaiši un droši. RTU viņa ieguvusi bakalaura grādu ekonomikā, Rietummičiganas universitātē beigusi Hārvarda biznesa koledžu. Bija akciju sabiedrības Sirowa Rīga valdes locekle, kosmētikas biznesa attīstības vadītāja Baltijas valstīs un Somijā, kopumā kompānijā nostrādājusi astoņus gadus. "Viņai vienmēr bija mērķis, uz ko tiekties. Evija bija viena no mūsu atslēgas personām," atzīst Sirowa Rīga valdes priekšsēdētājs Vladislavs Strods. "Kalni no tevis izslauka ārā visas problēmas. Brauc, cik tālu gribi, nekur citur no tām pilnībā vaļā netiksi. Vienīgi kalnos," tāds bija Evijas Ķirses uzskats par savu aizraušanos. Aivars Prošenkovs Vēl viens sportiska azarta pilns vadītājs. Astoņdesmito gadu beigās kopā ar savu orientēšanās sporta draugu Aivaru Zvirbuli dibinājis apgādu Jāņa sēta. Būdams izpilddirektors, no apaļas nulles palīdzējis izveidot plašu poligrāfijas uzņēmumu, kurš 2000. gadā saplūda kopā ar akciju sabiedrību Preses nams. Prošenkovs tajā sekmīgi pildīja ražošanas direktora pienākumus. "Paradoksāli, bet viņš var ļoti labi spēlēt komandā un būt arī izteikti spēcīgs līderis," tā Aivaru raksturoja Ķirsis. Viņi kopā sasniedza PSRS augstāko virsotni Komunisma smaili un sarežģīto Koržeņevskas spici. 1995. gadā Aivars droši vien būtu devies arī uz Everestu, ja par galveno nekļūtu darbs Jāņa sētā. "Fiziski smagajos posmos tieši Aivariņš sasaitē nereti gāja pirmais," atceras Zauls. "Kalni ir visaugstākās pakāpes tests, kas cilvēku atklāj pilnībā," pirms dažiem gadiem, atgriežoties no kārtējās ekspedīcijas, teica Aivars. "Tie norauj visas maskas. Ja cilvēki kalnos kopā dodas vairāk nekā vienu reizi, tas jau liecina par daudz ko. Ceļš uz virsotni bieži ir šoka terapija, kas liek veikt šķietami neiespējamo. Pēc atgriešanās dzīve atkal ir vienkārša un baudāma." Ilmārs Bernāns Sniega leopards. "Pilns ar sirsnību un piedzīvojumiem," saka Imants Jāņekalns, viņa draugs kopš studiju laikiem Rīgas Politehniskajā institūtā. Abi ne tikai kalnos kāpuši, bet arī ar skijoringu nodarbojušies. Ilmārs Bernāns šajā sportā bijis daudzkārtējs Latvijas čempions. Kopā sasnieguši visas augstākās PSRS virsotnes, izņemot Uzvaras smaili. "Kaut gan bijām vislabākajā sastāvā un fiziskajā formā, mēs atgriezāmies, jo laika apstākļi bija pārāk bīstami. Tas vien liecina, ka neviens no mums nav avantūrists," norāda Jāņekalns. Ilmārs šo virsotni iekarojis nākamajā gadā. Viņš piedalījies arī Daulagiri un Everesta ekspedīcijās. "Dzīvespriecīgs, vitāls, ļoti atsaucīgs cilvēks," savu draugu raksturo Imants Jāņekalns. "Uzņēmīgs un darbīgs. Arī ļoti ģimenisks." Vairākus gadus Ilmārs Bernāns strādāja NCC Industry Latvija. Pēc tam pats nodarbojās ar būvmateriālu ražošanu, pēdējā laikā viņa bizness bija – daudzdzīvokļu māju pārbūve Ikšķilē. Ilmārs kopā ar Imantu bija tie, kas kalnu nometnēs nereti sarīkoja mazos dziesmu svētkus. Pēc Daulagiri ekspedīcijas gandrīz vai par viņu himnu kļuva dziesma, kas sākas ar vārdiem: Vējam līdzi vijole raud žēli, saki manai meitenei, ka mīlu..

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu