Šaubas par dzīvi, nevis nāvi (35)

Albērs Kamī reiz teicis: “Ir tikai viena patiesi nopietna filosofiska problēma – pašnāvības problēma. Izlemt, vai dzīve ir vai nav tā vērta, lai to nodzīvotu, nozīmē atbildēt uz filosofijas fundamentālo jautājumu.” Padomju zinātnē dominēja uzskats, ka suicīds* ir psihiskas saslimšanas pazīme. Mūsdienu psihiatrija arvien pārliecinošāk pierāda, ka suicidentu vairums ir tikpat kā veseli cilvēki. Franču psihologs E. Dirkheims to definēja šādi: “Nepastāv neviens psihopatoloģisks stāvoklis, kam ar pašnāvību būtu pastāvīga un nemainīga saistība.” Statistika ir tikpat kā nemainīga: tikai 17–20 procenti pašnāvnieku šķiras no dzīves, būdami afekta stāvoklī vai spontāna vājprāta lēkmēs. Neirobioloģijā “apzinātais suicīds” tiek klasificēts kā rīcībspējīga cilvēka gribas rezultāts un gudra cilvēka apziņas slimība. Kā reiz sacījis Dirkheims, “idiotisms pasargā no suicīda”. Kam zobens, kam Korāns, kam “senču klints” Cilvēces vēsture piedāvā dažādus apzinātā suicīda traktējumus. Rituālās pašnāvības – harakiri – piekopuši japāņi; senās skandināvu ciltis atbalstīja sirmgalvju altruistiskās pašnāvības. Goti, baidoties no dabiskās nāves, metušies no “senču klints”. Marka Antonija valdīšanas laikos Ēģiptē pastāvēja speciāla akadēmija, kuras locekļi beidza savu dzīvi pašnāvībā, bet sēdēs izdomāja arvien jaunus – vieglus un “patīkamus” aiziešanas paņēmienus. XIX gadsimta Eiropā bija populāri pašnāvnieku klubi – daudzus iedvesmoja metodes, kā tika atrisinātas “jaunā Vertera ciešanas”. “Melnās statistikas” ģeogrāfiju nosaka pašnāvības grēcīgums kristiešu, jūdaistu, musulmaņu, zoroastriešu reliģijās. Nekristiešu valstīs attieksmi pret suicīdu “atmaidzina” reliģijā pastāvošā fatālisma ideoloģija. Savukārt kristiešu pasaule ir visai neviendabīga: ja katoļi bauslībai seko visstingrāk, protestantisma valstīs – ASV, Vācijā, Zviedrijā – “apziņas slimība” ar nāvi tiek ārstēta biežāk. “Kosmiskie” un sociāli provokatīvie faktori Pastāv nemainīga demogrāfiskā konstante: vidēji uz vienu daiļā dzimuma pārstāvi ir trīs pašnāvnieki vīrieši. Tomēr suicīda mēģinājumos sievietes stipro dzimumu pārspēj. Vairums no tiem beidzas “nesekmīgi”, jo sieviete izvēlas mazāk radikālus nāvēšanās veidus. Vīrietis neniekojas – viņš paņem pistoli, izlec pa logu vai pārgriež artēriju. Pašnāvības visbiežāk notiek cilvēka dzīves aktīvākajos periodos – 19–40 gadu vecumā, un šis vecums „kļūst arvien jaunāks”. Paradokss: cilvēks nosliecas uz nāvi tad, kad ārējie apstākļi – gan psiholoģiskie, gan ekonomiskie – ir labvēlīgākie tieši dzīvošanai. Novēroti tā sauktie kosmiskie faktori. Sava ietekme ir arī klimatam – uz domām par dzīves (bez)jēgu rosina Rietumeiropas mērenais klimats, tomēr ziemeļu tautās suicīds ir vairāk izplatīts nekā tajās, kas dzīvo tuvāk ekvatoram. Maijs un jūnijs ir mēneši ar augstāko suicīda statistiku. Visbīstamākās stundas ir no agra rīta līdz “žilbinošajam pusdienlaikam”. Tāpat suicīda pētnieki izdala dažādus sociāli provokatīvus faktorus, kā, piemēram, urbanizācija un ģimenes lomas samazināšanās, pusaudžu agrā dzimumnobriešana, sieviešu emancipācijas sekas, mediju ietekme utt. Pēc PVO prognozēm, 2020. gadā kā otrs mirstības faktors pēc sirds un asinsvadu saslimšanām būs smagas depresijas ar tām sekojošām pašnāvībām. Atdarināšanas cienīga priekšzīme? Drukātā vārda un mākslas ietekme izpaužas gan nāves estetizācijā un “pieradināšanā”, gan pamudinošu precedentu publiskošanā, kas it kā iedrošina neizlēmīgos. Austrāliešu sociologs R. Hasons atklāja, ka valstī vidēji dienā tiek reģistrēti 413 suicīdi, taču to skaits pieaug līdz 462, kad Melnburnas laikrakstā The Age un Sidnejas Morning Herald parādās kāda ziņa ar detalizētu suicīda aprakstu. Tā, piemēram, Japānā par tradicionālu pašnāvību vietu kļuvis Aokigaharas mežainais apvidus Fudzijamas pakājē, jo, raug, tieši tur dzīvei punktu pieliek populāras grāmatas Viļņu pagoda galvenā varone. No brain, no pain** Cilvēks, kurš ir brīvs no patstāvīgu lēmumu pieņemšanas, retāk pakļauj sevi pašiznīcināšanas nodomiem. Kungi pašnāvības izdara biežāk nekā vergi, intelektuāļi biežāk nekā strādnieki. No ASV reģistrētajām pašnāvībām 70% veic baltādainie. Amerikāņu filozofs Viljams Džeimss cilvēkus atkarībā no viņu attieksmes pret reālo ļaunumu iedalīja “vienreiz dzimušajos” (optimistos) un “divreiz dzimušajos” (pesimistos). Iekšēji pesimisms izpaužas kā apziņas divējādība – “es reālais” un “es ideālais”, kas nereti tiek pārvarēta ar rūpīgi gatavotu suicīdu. Dostojevskis atklāja, ka pašnāvnieka loģiku motivē “nebrīva” dzimšana, kura, kā zināms, notiek bez paša cilvēka gribas apliecinājuma, un nāves izvēles brīvība. Dostojevskim un Džeimsam izdevās noteikt intelektuāla pašnāvnieka “nelaimīgās apziņas” paradigmu, kas izpaužas divās pasaules un cilvēka nesaderībās. Pirmkārt, tās ir ilgas pēc harmoniskas pasaules, pēc tā, ka eksistē arī gars, un pilnīga nespēja pierādīt apzinātas sākotnes eksistenci ārpus cilvēka. Otrkārt, tā ir tiekšanās pēc Dieva kā visuvarenas personības un nespēja pierādīt tā pastāvēšanu. Cilvēks var būt laimīgs tikai tad, kad viņš ir pārliecināts un nemainīgi drošs – gluži kā mehānisms, kurš tiek vadīts no ārpuses. Taču, līdzko tiek pieļauts plurālisms un relatīvisms – viss, cauri. Ja šodien strīdas, kurš labāks – Vāgners vai Bēthovens, rīt jau kašķēsies par to, kas sliktāks: Baha fūgas vai diskzāģa gaudoņa. Neatliks vairs neviena jautājuma, par kuru cilvēks varētu būt simtprocentīgi drošs. Tāpēc tas, kas ļaudīm sniedz komfortu, gāzes plītis, elektrību, pie reizes piedāvājot arī šaubas, ir vairāk bīstams nekā slepkava. „Nav smadzeņu, nav sāpju.” Serotonīns ietekmē testamentu Psihiatres Māras Jumejas komentārs Jebkurš cilvēks dzīves laikā caurmērā reizes desmit ir nodomājis: ak, pakārties varētu! Jo kas gan ir suicīds? Tas ir destruktīvs risinājums. Cilvēks neredz, kā atšķetināt situāciju, viņa resursu nepietiek, lai varētu adaptīvi rīkoties, jo līdzīgas pieredzes līdz šim nav bijis. Neviens, kurš izdarījis pašnāvību, patiesībā mirt nav gribējis. Viņš vienkārši vēlējies dzīvot. Ja pilnīgi normāls cilvēks plāno savu nāvi… Sorry, kas gan tur normāls? Manuprāt, tas ir filozofisks jautājums. Tas nav filozofisks, bet gan medicīnisks jautājums. Lūk, neiroloģiski, ar stresu saistīti ***somatoformi traucējumi – daudzas no šīm saslimšanām varētu būt raksturīgas tai cilvēku kategorijai, kuru jūs saucat par normāliem. Vai psihiatrijā ir kāds ārējo pazīmju kopums, kas ļauj izskaitļot potenciālo pašnāvnieku no apkārtējiem? Jā. Ir uzvedības pazīmes, kas liek domāt, ka cilvēks varētu gatavot pašnāvību. Sākotnēji viņš ir nomākts, viegli aizvainojams. Un tad pēkšņi kļūst pavisam mierīgs. Ļoti vēlas satikties ar seniem draugiem un radiem, nokārtot parādus un saistības, uzraksta testamentu. Taču ne vienmēr šīs pašnāvības tiek īstenotas. Tās notiek impulsīvi, kad cilvēks pēkšņi saskaras ar lieliem zaudējumiem. Man ir pacients, kuram ir deviņi suicīdi, ārkārtīgi nopietni mēģinājumi ar sekojošu cīņu par dzīvību un reanimācijām… Pat cilvēki ar šādu skaudru pieredzi ir bijuši pietiekami motivēti, lai atnāktu pie psihiatra. Psihiatrs ir gandrīz vai vienīgais cilvēks, ar kuru var runāt par dzīvības un nāves jautājumiem. Un garīdznieki? Ne katrs garīdznieks ir tam gatavs. Ir mācītāji, kas vainas apziņu uzkurina vēl vairāk. Jungs ir teicis: katoļiem ir viņu noderīgie rituāli, bet protestanti, tos zaudēdami, ir iegrūduši sevi nepārtrauktā vainas apziņā, jo šaubās par iespēju gūt piedošanu. Kāpēc suicidālās krīzes saistītas ar noteiktiem vecumiem? Bīstamākais kontingents ir vientuļi vīrieši pēc četrdesmit pieciem gadiem. Vīrieši pārcieš vientulību daudz sliktāk nekā sievietes, kas sevi labāk spēj kompensēt, būt pašpietiekamas. Varbūt ir kāds specifisks “latvieša gēns”, kas liek mums būt pasaules traģiskās listes priekšgalā? Viens no faktoriem ir šāds: mūsu vecāki nevar vienlaikus gan apgādāt savu ģimeni, gan atlicināt laiku pilnvērtīgai audzināšanai. Viņi, pārnākuši no darba, truli blenž televizorā... Taču audzināšanas funkcijā ir arī emocionālās pasaules veidošana. Reāli tas notiek tā: “Nu, kā tev gāja, treniņu apmeklēji? Atkal piezīme! Kur tu liki piecīti? Es tev maksāju par privātstundām!” Varbūt depresijas māktiem cilvēkiem smadzenēs pietrūkst serotonīna? Trīsdesmit procentiem cilvēku neatkarīgi no rases, reliģiskās vai kultūras piederības ir svārstīgie garastāvokļi. Šai cilvēku kategorijai ir mainīga bioķīmija. Taču afektīvās svārstības var izprovocēt arī citas slimības, ārēji faktori, izdegšana. Pašnāvības, kā zināms, mēģina izdarīt ne tajā labākajā garastāvoklī, un serotonīna tajā brīdī tik tiešām ir mazāk. To, tāpat kā citas vielas, mēs pielietojam klīniskajā praksē. Būtu labi, ja sabiedrība spētu sekmēt zaudēto attiecību atgūšanu. Iztrūkstošās attiecības daudzi meklē draudzēs. Labi ja puse meklē Dievu – pārējie attiecības. Savulaik cilvēki gāja uz partijām, lai atrastu interešu kopību. Protams, var “uztaisīt” garastāvokli ar bioķīmiju – taču ar to vien nepietiek. Tāpēc drūmajos rudens mēnešos kolekcionēsim pozitīvās emocijas, dedzināsim svecītes, klausīsimies labu mūziku, tiksimies ar draugiem, ēdīsim ko garšīgu un skatīsimies filmas, kuras mums patīk. * pašnāvība (no latīņu val.) ** Nav smadzeņu, nav sāpju (no angļu val.) *** ķermeniski traucējumi (no latīņu val.)