Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/03/11371965t1h8ddb.jpg)
Velta Puriņa domes informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja pienākumus pilda neilgu laiku un uzreiz piekodina, ka par saviem nodomiem šajā amatā runāt nevēlas, kamēr ar viņas piedāvāto taktiku un stratēģiju nebūs iepazinusies priekšniecība. Acīmredzot tāpēc intervijai viņa piekrīt nelabprāt un ar neticību, ka laikraksta interese varētu būt dabisks rezultāts par TV dīvu joprojām uzskatītās Veltas Puriņas karjeras pagriezienos.
- Esi bijusi abās rakstāmgalda pusēs un šobrīd pārstāvi sabiedriskās attiecības, nevis žurnālistiku. Pati sajūti to kā dilemmu? - Žurnālistus saprotu tik labi, cik labi vien var. Varbūt tieši tāpēc es maksimāli cenšos žurnālistam atvieglot informācijas iegūšanu. Arī sabiedrisko attiecību speciālists ir ne mazāk radošs, un es 21. gadsimtā negribētu traktēt, ka mums pretī stāv barjera, rakstāmgalds vai ierakums, ka žurnālists, kurš strādā sabiedriskajās attiecībās, ir nodevējs. Mūsu visu pienākums ir sabiedrības informēšana. Ja žurnālists nevar iegūt amatpersonas viedokli caur sabiedrisko attiecību speciālistu, tad varbūt tiešām kaut kas, Antra, nav kārtībā, no žurnālista puses skatoties, bet, no sabiedrisko attiecību speciālista puses skatoties, - varbūt šo informāciju nevajadzētu tik ātri pasniegt. Katrā darbā taču ir sava taktika un stratēģija. - Vai pašvaldības saikne ar iedzīvotājiem pašlaik ir ideāla? - Katram no mums ir radi, draugi, paziņas - tāds mazs Rīgas sabiedrības minimodelis, kurš jau mājās parāda, kā tiek vērtēta dome. Personiski pie manis arī atnāk daudz cilvēku. Biju domājusi – nu, ko tad es varu? Bet nāk kā pie žurnālista, nevis kā pie domes darbinieka, sūdz savas bēdas. Vislabāk atgriezenisko saiti varēja just, veidojot raidījumus televīzijā. Bija daudz telefona zvanu, daudzi rakstīja un ienāca, un varēja redzēt vispārējo situāciju, kam attiecīgajā brīdī tiek pievērsta iedzīvotāju uzmanība. Redzi, Antra, sirds man sāp, ka domē ir izdarīti arī labi darbi, bet tie tiek ignorēti vai nedateikti, toties tiek atrasts un proponēts negatīvais. Bet es domāju, ka ik pa laikam vajadzētu arī par labo runāt. Bet šādas iespējas… Nu redzi… Par to arī sāp sirds. - Ja nu cilvēki uz pozitīvo informāciju vairs neuzķeras un nemaz neprot to uztvert? - Patiesību sakot, sabiedrība šai ziņā ir gājusi atpakaļ. Ja katrā darbā nav patriotisma, tur nekas labs nesanāks. Tāpat arī ja sabiedrībā nav savas pilsētas, savas valsts patriotu, tad vieglāk ir pieņemt negatīvo, skatīties no malas un kritizēt. Man liekas, bieži vien tiek pieņemts šis vieglākais ceļš - nostāties opozīcijā un kritizēt. - Darbs domes informācijas dienestā ir neredzamāks un nepateicīgāks nekā televizoru ekrānos. Nav žēl, ka atstāji tik publisku mediju, jo cilvēkiem Velta Puriņa personificējas ar televīziju? - Žēl bija un ir, bet tādi ir likteņa pagriezieni. Kas bijis, bijis, jāiet uz priekšu. - Bet par to nepateicīgo darbu… - Lai gan darbs nav tik redzams, man patīk, ka šeit ir vairāk nekā interesanti, jo jārisina piezemētas, iedzīvotājiem vajadzīgas saimnieciskas lietas, un tomēr fons ir politisks. Pēc pamatizglītības man kā vēsturniecei (iesmejas, laikam atceroties tādu pašu «sakramentālo» frāzi no filmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā»), kuru patiešām interesē politika, ir interesanti. - Tad varam parunāt par politiku, jo dažādās vēlēšanās esi startējusi vairākās politiskajās partijās. Kāda motivācija toreiz pavadīja tavu rīcību? - Absolūti nekāda. Arī pirmajā reizē, kad pievienojos LNNK sarakstam 5. Saeimas vēlēšanās, motivācija bija viens ārkārtīgi uzkrītošs gadījums televīzijā. Jo mani jau bija aicinājuši iet sarakstā, bet atteicos. Man pietiekami labi patika darbs, ko darīju, kaut arī pirmā atjaunotā Saeima šķita vilinoša. Taču atbraucu no kādas tikšanās un samontēju reportāžu, ko man pēdējā brīdī lika pārtaisīt, jo tur bija neglaimojoši viena ārzemju latvieša vārdi par vietējo partiju, kas veidojās. Es to neizdarīju, sižetu neparādīja, un tajā pašā vakarā zvanīju LNNK pārstāvim un teicu: «Es piekrītu!» Tāda bija pirmā izšķiršanās. Pārējās manas piekrišanas atbalstīt vienu vai otru partiju pirms vēlēšanām bija drīzāk izaicinājums man pašai. Un kāpēc ne? Tos visvairāk kritizē - es pie tiem! Mani aicināja vairāki, bija iespēja izvēlēties, bet es - pie tiem! Vienreiz mamma man saka - tik laba programma, kā ir šitiem, sevišķi attiecībā uz lauksaimniecību, nav nevienam. Un, kā par nelaimi, viņi mani arī uzaicina. Paklausot mammai, aizgāju. Bet es to neuzstādīju par pašmērķi. Ja būtu gribējusi vērtēt, analizēt un iesaistīties… Bet nē. - Politikā tomēr nepieciešams izteikt viedokli. Vai politiskais rūdījums tev neapgrūtina situāciju šajā amatā, jo informācijas sniedzējam jābūt neitrālam, lai kā gribētos paust savu pozīciju? - Gribas gan. Bet es jau teicu, ka šeit interesants ir tieši politiskais fons, kas it kā nedominē pāri tam, ko dari reāli, kāda ir pašvaldības sūtība. It kā tā politiskā būšana nav primārā. - Teikšu, kā ir. Apskatījos arhīvos un atradu aizmirstas lietas. Manuprāt, tev paticis mesties nezināmās jomās, jo reiz tu biji teikusi, ka gribi apgūt banku zinības un tev ir plāni šajā jomā, konkrēti, vēlme pretendēt uz Rīgas Starptautiskās bankas prezidentes amatu. - Palaikam jau tu domā, ka vari, un meties iekšā, lai apgūtu un pierādītu, ka tu vari. Arī ar banku lietām - es patiešām mācījos, gāju īpašos kursos, darīju visu, lai labāk apgūtu zināšanas, jo piedāvājums bija patiešām labs, interesants. Līdz robežai, jāsaka. Ja es atbraucu no komandējuma un manā vārdā ir parakstīti īpaši papīri, tad man jādomā, vai viss notiek godīgi. Un sveiki - es aizeju, man nepatīk. - Savā laikā tu uzstājies ar drosmīgiem paziņojumiem par korupciju Nacionālajā radio un televīzijas padomē. Toreiz šo vārdu tik skaļi neskandināja. - Bet melot arī es nemāku! Ja šo lietu izmeklēja pietiekami kompetentas iestādes, lieta netika ierosināta, tad ir jautājums: vai es meloju? Jā, tas man visu laiku velkas līdzi. - Kā zīmogs? - Es tā neteiktu. Kā nepatīkams nesamais. Par to it kā nerunā, noklusē, bet tajā pašā laikā man netika dota iespēja nevienā medijā runāt. To apliecināja viena diezgan populāra spēle Latvijas Televīzijā, kur biju uzaicināta kā nepazīstamais viesis. Raidījuma vadītājs jautāja, kā tur īsti bija un kā tu tagad jūties, un to, ko es pateicu, to pateicu. Paldies Dievam, zālē sēdēja pietiekami liela auditorija, kas to dzirdēja. Bet, kad šis raidījums parādījās ēterā, tad, protams, viss teiktais bija izgriezts. Tātad atkal es varu rēķināties, ka bija kaut kāds spiediens un diktāts. Un man jo vairāk žēl tāpēc, ka šos cilvēkus tiešām uzskatīju par normāliem kolēģiem un gandrīz draugiem. - Tev bieži sanācis ciest mēles dēļ? Varbūt tu pasaki kaut ko ne tajā vietā un ne tajā laikā. - Kā es varu neteikt, ja man prasa, vai tā bija? Bet, kā bija, tā bija. Vai tad man jāsaka meli? - Es neizgriezīšu un pajautāšu tāpat kā raidījumā: kā tu tagad jūties? - Labi, ka tu neizgriezīsi. Es jūtos labi, un varbūt ir palaikam vajadzīgs tāds zināms pazemojums, lai saprastu, kas tev apkārt par cilvēkiem. Bet tas arī stiprina. Izrādās, ka cilvēku, kas grib palīdzēt, ir tik daudz, ļoti daudz. Vienkārši viņu iespējas varbūt ir diktētas no augšas, ka nekādā ziņā, nekad un nemūžam tu viņai nepalīdzēsi. Ja tu tā darīsi, tad tev būs darbs. Var saprast ikvienu, kurš gribētu paust savas domas, bet tas nav iespējams. Tas ir attiecībā uz mani. Es jau domāju, ka tev šis jautājums būs. *** Pēc diktofona izslēgšanas Velta Puriņa vairākkārt pārjautāja, kas rosinājis avīzes interesi par viņu, līdz izlēmīgi teica: «Tagad slēdz iekšā! Es pajautāšu tev!» - Labi, «Rīgas Balss», man ir ļoti pagodinoši, ka divus gadus, kamēr es šeit strādāju, manai personai nebija pievērsta nekāda uzmanība. Un pēkšņi, nedēļu pildot nodaļas vadītāja pienākumus, tāda interese, ko es darīju, kas es biju. Kāpēc? - Amats uzliek pienākumus un izraisa interesi. - Interesanti, vai interese ir lasītāju izraisīta? - Interesi izraisīja iepriekšējā popularitāte, atpazīstamība, vārds un uzvārds. - Tātad visu mūžu manam vārdam un uzvārdam tiks sekots līdzi? Kāda būs mana dzīve uz priekšu? Tāda pati? - Zināmā mērā, jā. Jo cilvēkus tas interesē. - Jā? - Jā. - Nu, ļoti jauki vārdi un, tieši, pateicoties šai atbildei, es piekritu šai intervijai.