Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ilgi domāju, vai ļaut iztirzāt šo stāstu, bet sapratu, ka tā ir pietiekami aktuāla tēma, lai pievērstu tai uzmanību.
Kad es biju maziņa, dzēra mans tēvs un man bieži sagādāja ciešanas nepārtrauktie vecāku strīdi par to un ap to. Es patiesi ienīdu savu tēvu un nosodīju. Gluži apzināti es tiecos ātrāk pamest mājas un izveidot savu ģimeni. Savu vīru izvēlējos, par galveno kritēriju ņemot viņa neitrālās attiecības ar alkoholu, mani fascinēja viņa nosvērtais un mierīgais raksturs, māka uzvesties jebkuros apstākļos, vārdu sakot kluss, inteliģents un drošs. Starp mums dzima stipras jūtas, un mana brīnišķā nākotne rādījās gluži rožaina !... Nodzīvojot divus gadus laulībā, man nācās atzīt, ka esmu aprecējusi alkoholiķi. Tā kā biju pieradusi pie standartpieņēmuma, ka alkoholiķi ir dumpīgi skandālisti, nemiera cēlāji un visādā ziņā pamanāmi ar savu uzvedību cilvēki, kopš bērnības biju par to droša, tad saprotams, ka nevarēju iedomāties, ka pastāv arī cits alkoholiķu paveids: kluss, inteliģents, kurš labprāt pavada laiku divvientulībā ar pudeli un, kurš spēj neradīt aizdomas par reibumu pat pēc izdzertas degvīna pudeles. Neviens no apkārtējiem pat nenojauta, ka katru dienu viņš izdzēra vismaz pudeli,tā sakot minimālā programma... Gluži loģiski, ka nepieciešamā deva arvien pieauga un arī nervu sistēma stipri cieta ,un notika neatgriezeniskas personības izmaiņas........Es patiesi sāku viņu ienīst un Nosodīt!!! Mans vīrs nomira!!! Un kas notika ar mani? Kā jūs domājat, kas notiek ar tiem, kas tiesā un nosoda citus?...... Apmeklēju psihiatrijas studijas, interesējos par alkoholismu visās tā izpausmēs, un pēkšņi aptvēru, ka esmu nopietni ķērusies pie “prakses”!... Sākās tas gluži nevainīgi, tāpat kā jebkuram, kam patīk jautras kompānijas, pasēdēt kafejnīcās un “patusēties”, kā zinu, to zinātniski sauc par psiholoģiskās atkarības sākumu, kaut patiesībā, psihiatrijā tā ir otrā alkoholisma stadija, vispār ir tikai 3!!! Tā kā pēc dabas esmu ļoti komunikabla, no sērijas “nedod ēst, dod jautrību”, tad protams dzīve gāja savu loģisko gaitu, gēnu bāze pietiekami “stabila”, un ilgi nevajadzēja gaidīt, lai praktiskiem alkoholisma pētījumiem nebūtu jāizmanto žurkas.....visu, kā saka, uz savas ādas. Pilns komplekts- baltas peles, lidojoši rāpuļi, velns uz pleca, kas klusiņām iečukst savas intereses, gadījums gluži bezcerīgs...Taču palūdzu augstākiem “spēkiem” un dzīve iegāja savās sliedēs. Neviens, kas mani nepazīst, pat nenojauš, ka esmu alkoholiķe, jo dievs ir devis daudz gan prātam, gan izskatam, bet, lai dabā būtu līdzsvars - arī šo drausmīgo slimību...... Par ko?... es sev jautāju? Par to pašu – netiesā un netiksi tiesāts!!!