Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/03/11373232t1hba03.jpg)
Diez vai Liepājas vēsturē pagājušā gadsimta vidū bijusi pretrunīgāka persona par Herbertu Cukuru. Visu apjūsmots nacionālais varonis, kas ar saviem tāllidojumiem ierakstījis spožu lappusi pasaules aviācijas vēsturē, un nicinājumu izpelnījies cilvēks, kura vārdu saista ar nacistu zvērībām Otrā pasaules kara gados.
Pārcilājot tikai dažus gadus garu posmu Cukura mūžā, redzams, kā liktenim labpaticies rotaļāties ar cilvēkiem. Jo cik tur trūka, ka Cukurs, kuru vēlāk apsūdzēja kara noziegumos, būtu veicinājis nacisma sagrāvi Otrajā pasaules karā. Konkrēti – PSRS militārās aviācijas pārākumu pār Vācijas gaisa spēkiem. Gadu pirms kara sākšanās starp PSRS un Vāciju talantīgo aviācijas speciālistu iesaistīja darbā Maskavā un viņš palīdzēja pilnveidot "JAK" tipa lidmašīnas. Taču Cukurs atgriezās Latvijā un pēc vācu karaspēka ienākšanas izvēlējās nostāties šī iebrucēja pusē. Kāda bija Herberta Cukura loma nacistu briesmu darbos? Pēc kara dzīvojot Brazīlijā, pret Cukuru vairākkārt izvirzīja apsūdzības par līdzdalību ebreju slepkavošanā, taču pierādījumus neatrada un lietas izbeidza. Jā, Cukurs pēc kara cauri Francijai un Spānijai bija devies uz Dienvidameriku, kur patvērumu meklēja ne viens vien kara noziedznieks. Taču atšķirībā no tiem Cukurs ieradās legāli un dzīvoja ar savu īsto vārdu. Tikai – vai nacistu mednieki būtu tik neatlaidīgi lenkuši cilvēku un 1965.gadā nogalinājuši viņu, ja Cukuram nebūtu nekāda sakara ar masu slepkavībām? Tā, tiesas attaisnots un tomēr ar kara noziedznieka zīmi pierē, sešdesmit piecu gadu vecumā pasaules otrā malā savu dzīvi beidza viens no Liepājā, Brīvības ielā esošo mehānisko darbnīcu īpašnieka Jāņa Cukura četriem dēliem, kura mūža pirmais posms aizritēja, slavas un popularitātes apmirdzēts. Liepājnieki Herbertu Cukuru vispirms atceras no divdesmitajiem gadiem kā pārgalvīgu triku meistaru, kas debesīs virs Liepājas dancinājis savu lidmašīnu kā cirkus dresētājs zirgu, te raujot to stāvus gaisā, te ļaujot tai virpuļot pretī zemei. Tie, kurus Cukurs izvizināja, parasti otro reizi vairs neriskēja kāpt viņa lidmašīnā, bet Cukura iemīļotais teiciens bija: "Gaisā vēl neviens nav nosities, nosisties var tikai uz zemes." Protams, tā bija bravūra, kad Cukurs ar savu lidmašīnu gan šāvās pa Karostas tilta apakšu, gan no Karostas mēģināja nokļūt pilsētas centrā pa zemes ceļu, rībinot savu lidaparātu pa Kalpaka un Raiņa ielas bruģi, līdz policija šo izrādi pārtrauca. Taču ne jau ar to Cukurs paliks aviācijas vēsturē. Tur viņa vārds ierakstīts ne tikai ar lidojumiem vienatnē pāri vairākiem kontinentiem, kas tolaik bija tas pats, kas mūsdienās lidojumi kosmosā, bet arī ar lidmašīnu projektēšanu un konstruēšanu. Tieši ar šo plašai publikai neredzamo darbu Cukurs arī sāka savu ceļu aviācijā, 23 gadu vecumā uzbūvējot pirmo lidmašīnu, kurai sekoja vēl piecas, arī bumbvedējs. Piecdesmitajos gados Brazīlijā Cukurs darīja to pašu, tikai nu jau kopā ar dēlu Gunāru, bet iztiku pelnīja ne tik daudz ar iegādāto banānu plantāciju, kā ar tūristu vizināšanu virs okeāna piekrastes, kā arī pasažieru un kravu pārvadāšanu uz Santosu un Sanpaulu. Kaut arī nelabvēļi sadauzīja Cukura lidmašīnas, viņš savu uzņēmumu atjaunoja un kļuva par turīgu cilvēku. Par Cukura pārbūvētajām lidmašīnām, par viņa uzņēmību un izdomu, kā ar lidojumiem labāk pelnīt naudu, stāstīts plašā publikācijā vienā no Brazīlijas žurnāla "Asas" (tulkojumā – "Spārni") pagājušā gada numuriem, kuru "Kurzemes Vārda" redakcijai atsūtīja Antinea Doloresa Cukurs-Rizzotto, un vairāki fakti no šīs publikācijas izmantoti arī šajā rakstā. Ja publikācijas autors Hēlio Higuči ierindo Herbertu Cukuru pasaules aviācijas ievērojamāko pionieru vidū, tad galvenokārt viņa tāllidojumu dēļ trīsdesmitajos gados. Pirmais notika 1933.gadā, kad 33 gadus vecais Cukurs ar paša konstruētu vienmotora lidmašīnu, nosauktu par "Kurzemes hercogieni", devās gandrīz 20 tūkstoš kilometru garā ceļā uz Āfriku, uz Gambiju, kur savulaik Kurzemes hercogs bija nodibinājis koloniju. Vairāk nekā septiņus mēnešus ilgajam lidojumam sekoja vai visa Latvija. Pa ceļam nolaižoties astoņās pilsētās, Cukurs sūtīja vēstules ar iespaidiem par piedzīvoto Latvijas Aviācijas biedrības priekšsēdētājam un Liepājas pilsētas valdes pārstāvim Rīgā Nikolajam Sudmalim, kas bija palīdzējis arī izstrādāt šī lidojuma plānu, Sudmalis vēstules gatavoja publicēšanai "Jaunākajās Ziņās" un laikrakstu tajās dienās ķertin izķēra. Atgriešanās bija triumfāla, "Spilves" lidostā Cukuru sagaidīja vairāk nekā 10 tūkstoš cilvēku, arī valdības vadītāji, viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni un dāvinājumā no Kārļa Ulmaņa lauku saimniecību. Šo lidojumu augsti novērtēja arī Starptautiskā aviācijas līga, un Cukurs kļuva par sesto lidotāju pasaulē, kas saņēma šīs līgas apbalvojumu. Pirms viņa tas bija piešķirts leģendārajam Čarlam Lindbergam, pirmajam cilvēkam, kas vienatnē pārlidoja Atlantijas okeānu. Pēc trīs gadiem Japānas valdība aicināja Cukuru lidot no Rīgas uz Tokiju. Trīs mēnešu laikā uzbūvējis jaunu lidmašīnu, Cukurs devās vairāk nekā 40 tūkstošu km garā ceļā, nolaižoties 33 pilsētās, un Tokijā un Osakā kopā ar japāņu asiem demonstrēja lidojumus. Šoreiz Cukuram nekādus apbalvojumus vairs nepiešķīra, bet vai lidotājam pagodinošāk par visu nebija tas, ka pasaules prese viņu nodēvēja par latviešu Lindbergu?