"De Phazz" atbrauca bez liela trokšņa, dažiem negaidīti, bet bezgala savlaicīgi. Sapņu fabrika atkal attaisnoja savu simbolisko jēgu, aizraujot pāri par diviem tūkstošiem cilvēku tā, ka pēc divām godīgi nospēlētām stundām ļaudis īpaši nelauzās ne uz bufeti, ne garderobi.
Vismaz tie, kurus redzēju es, bija laimīgi, un cik bieži tā gadās koncertos, sakiet godīgi? Izrādās, mūsu publikai nav vajadzīga tikai ziņģe par bailēm palikt bez Eiropas (uz kurieni, starp citu, vakar aicināja arī "de Phazz" samtaini rotaļīgajā angļu, vēsi seksīgajā vācu un stilīgi izjustajā franču valodā). Izrādās, pazīstam džezu, spējam svingot mūsu laika ritmos un, kas pats galvenais, bez aizspriedumiem metamies iekšā improvizācijas eksperimentā. "De Phazz" pamatsastāva un pieaicināto mūziķu līmenis izrādījās arī dzīvajā koncertā tik augsts, ka mūziku varēja nevis klausīties, bet tai atdoties pilnībā. Tūres menedžere esot uzteikusi Rīgas koncerta rīkotājus, esot prieks strādāt ar profesionāļiem. Sakiet, kad vēl esat dzirdējuši, ka mūziķi no skatuves pateicas rīkotājiem, saucot tos (nevis sponsorus) vārdā? Ja līdz otrdienai daži tepat komentāros brīnījās, kas tie tādi "Positivus Music", tad pēc "De Phazz" koncerta vajadzētu zināt, ka ir pie mums cilvēki, kuri spēj ne tikai izvēlēties augstvērtīgus mūziķus, bet arī ataicināt viņus uz Latviju tā, lai viņiem būtu patiess prieks spēlēt. Un, kā teica kāda žurnāliste, būtu zālē pussimts cilvēku mazāk, panestos īsti danči no sirds. Tā turpināt!