Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Gēnu pētnieks: "Dzīvi cilvēks var regulēt tikai tad, ja viņš tiešām ir ģeniāls – spēj sagrābt savu dzīvi aiz bikšu priekšas un pateikt: būs tā un ne citādi!"
Ļaužu vairākumam Latvijā Juris Šteinbergs ir pazīstams kā televīzijas cilvēks, nu daudzi jau viņu pazīst arī kā cilvēku gēnu inženieri. Droši vien ir cilvēki, kas televīziju neskatās un kam trīs burtu kombinācija DNS nekādas asociācijas neraisa. Ar Juri Šteinbergu runājām par šo un to — dzīvi, darbu un sievietēm. — Jūs radāt ļoti mierīga cilvēka iespaidu, vai tāds patiesi esat? — Esmu ļoti mierīgs, pat tik mierīgs, ka to reizēm var saukt par neizlēmību. Mani ir briesmīgi grūti izkustināt uz kaut ko radikāli jaunu. Jāpieliek lielas pūles, lai es kaut ko sāktu mainīt. — Vai tomēr kaut kas spēj jūs sadusmot? — Ikdienišķā līmenī mani sadusmo maršruta taksometru vadītāji, viņi mani spēj sadusmot pat tik tālu, ka es kliedzot lamājos, neskatoties uz to, ka manā mašīnā ir kāds pasažieris, varbūt pat bērni. Šo darboņu bezkaunībai nav nekādu robežu, Rīgas ielās viņiem nav rakstītu noteikumu. Kā jebkuru normālu cilvēku mani sadusmo arī neturēti solījumi. Pats cenšos nemelot, cik vien tas ir iespējams. Ir gadījumi, kad esmu spiests nedaudz sameloties, bet nekad to nedaru ļaunprātī- gi — nemeloju tikai melošanas pēc. Gribēju teikt, ka mani meli ir tādi puslabie. — Cik tālu pašlaik Latvijā ir attīstījusies zinātne, kurā jūs aktīvi darbojaties? — Mana zinātniskā darbība saistīta ar molekulāro bioloģiju. Mēs neesam mediķi, bet gan molekulārbiologi — zinātnieki, kas pēta gēnus. Latvijā patlaban iespējams veikt ļoti augsta līmeņa paternitātes testu, kāda nav nekur citur Baltijā. Varam noteikt arī hemofilijas A un hemofilijas B — asins nesarecēšanas slimību izraisošās mutācijas — slimnieku radiniekiem. Šo asins slimību slimnieki pārsvarā ir apzināti, bet ir ļoti svarīgi noskaidrot, vai arī šo slimnieku radinieki ir šīs mutācijas nēsātāji. Tas vajadzīgs viņu tālākajā ģimenes plānošanā. Iespējams veikt arī analīzes sievietēm krūts vēža un olnīcu vēža riska noteikšanai. Šīs analīzes būtu ļoti vajadzīgi veikt slimnieču mātēm, māsām, meitām. Drīzumā būs iespējams veikt arī analīzi trim dažādiem trombofilijas veidiem. — Vai šo analīžu veikšana Latvijā ir ļoti dārga? — Pagaidām šīs analīzes tiešām ir ļoti dārgas, jo izejvielas ir ļoti dārgas un aparatūra vēl dārgā- ka — tā var maksāt pat desmitus tūkstošus dolāru. Aparatūra, kas ir mūsu rīcībā, atbilst pasaules līmenim. Varbūt tā nav tik jaudīga, piemēram, Igaunijā ir aparāti, kas spēj apstrādāt 96 paraugus vienā paņēmienā. Mūsu jaudīgākā aparatūra pagaidām tiek galā ar sešpadsmit paraugiem vienlaikus. — Kā kļuvāt par molekulārbiologu? — Interese par bioloģiju man parādījās jau skolas laikā. Tas zināmā mērā ir mammas iespai- dā — viņa ir ārste. Bērnībā skolas brīvlaikus un visas vasaras pavadīju laukos pie vecmāmiņas. Tās bija lauku mājas, kur blakus bija mežs, ezers un upīte — tur bija dzīvā daba, kas mudž, ņudz un kust. Mani tas vienmēr ir ļoti interesējis. Pēc skolas beigšanas, daudz nedomādams, iestājos Bioloģijas fakultātē. Zināms pavērsiens man bija otrajā vai trešajā kursā, kad sapratu, ka bioloģijā ir divi virzieni, kuri ir interesanti un kuros vēl tagad iespējams kaut ko jaunu atklāt. Viens no tiem ir cilvēka un vides attiecības, bet otrs — molekulārā bioloģija. Sa-protu, ka tas skan diezgan skaļi un riebīgi, bet zināmā mērā tomēr var apgalvot, ka viss, ko var ar aci vai mikroskopu saskatīt, pasaulē lielākā vai mazākā mērā ir izpētīts. Jābrauc uz tādām vietām, kur cilvēks vēl kāju nav spēris. Parādiet man tādas. — Vai bērnībā bijāt palaidnīgs bērns? — Biju paraugbērns, bailīgs un nekad pirmais nelīdu kauties. Mācībās biju absolūts teicamnieks, arī universitāti beidzu ar sarkano diplomu. Pilnīgi atklāti varu piebilst, ka nekad neesmu bijis "zubrila". Man bija tik viegla galva, ka zināšanas nāca viegli un bez liekas piepūles. Tas gan ir smagi atmaksājies vēlāk. Man to prognozēja daži gudri cilvēki, kas teica, ka nākotnē tas var atsaukties uz karjeru. Tagad esmu to izjutis: brīžos, kad ir smagi jāstrādā un jākoncentrējas kādam vienam uzdevumam, man trūkst spēju ilgstoši koncentrēties. Manī joprojām sēž pārliecība, ka pietiks vienreiz izlasīt un viss jau būs galvā. Pateicoties tam, ka man nebija vajadzīga baisā "zubrīšanās", man brīvā laika bija atliku likām — pietika gan sporta nodarbībām, gan visādām dullībām. — Pastāstiet par kādu no savām dullībām. — Bija tāds brīdis 80. gados, kad tēlojām baigos pankus. Tas tobrīd bija trakoti aktuāli — gan ģērbšanās, gan izaicinošā uzvedība. Vienreiz Dubultos mūs, kopskaitā cilvēkus piecus ar Vilni Linužu priekšgalā, savāca milicija. Bijām piedzērušies un izskatījāmies pēc papagaiļiem. Par laimi, milicijas bobikā Vilnis paspēja noķibināt no muguras milzīgo kāškrustu, kas viņam bija piestiprināts uz žaketes, darināts no kniepadatām. Skaidrs, ka mums atņēma visas ķēdes un kniepadatas. Pie manas žaketes, uz kuras ar baltu krāsu bija uzrakstīts "Tikai nedomājiet, ka es esmu muļķītis", lielā ķēdē karājās vecmāmiņas zobu protēze. To man atņēma un neatdeva — tieši tās man visvairāk žēl. Trīs četras stundas mūs noturēja tajā iecir-knī, tad saprata, ka tāpat ar mums neko darīt nevar, drusku iedunkāja, tad palaida mājās. — Vai mēdzat analizēt savu dzīvi? — Mēdzu gan. Varbūt ne skrupulozi sīkumos un detaļās, bet lielos vilcienos gan. Pieaugot pieredzei un notikumu daudzumam manā dzīvē, varu loģiski uz tiem skatīties un sakārtot pa plauktiņiem, lai saprastu, kāpēc kaut kas ir noticis tieši tā un ne citādi. Esmu nonācis pie secinājuma, ka savu dzīvi cilvēks var regulēt tikai tad, ja viņš ir tiešām ģeniāls — spēj sagrābt savu dzīvi aiz bikšu priekšas un pateikt: būs tā un ne citādi! Šādi cilvēki ir gudri kopš bērnības — daba viņiem ir devusi viedumu un dzīves gudrību. Var būt, ka es pat kādu tādu pazīstu. Lielākajai daļai, pie kuras piederu arī es, šī apjausma nāk ar gadiem un pieredzi — kad uzkrāj kādu notikumu daudzumu, tad arī ir ko analizēt. — Mūsdienu dzīves ritms ir visai straujš. Kādas jūs tajā redzat cilvēku savstarpējās attiecības? — Man ne pārāk patīk, ka esam nonākuši līdz tādai sabiedrībai, kurā visu nosaka nauda. Lai cik ļoti man riebās Padomju Savienība un tur valdošā ideoloģija, un tā drausmīgā divkosības atmosfēra, kurā esmu uzaudzis un visus apzinīgos pusaudža gadus nodzīvojis, ir dažas lietas, kuras par šo laiku gribas teikt gandrīz pozitīvā nozīmē. Nu, nebija naudai tāda vara kā tagad, nebija! Naudas vara visu nonivelē. Paskatieties, kas notiek ar masu saziņas līdzekļiem, televīziju, radiostacijām, ar mūzikas ierakstu tirgu visā pasaulē. Ir jau kaut kādas atsevišķas saliņas — cilvēki, kuri cenšas turēt kaut kādu līmeni. Tomēr pārsvarā visa produkcija ir tendēta uz padumju, viegli iespaidojamu un manipulējamu patērētāju. Cilvēku savstarpējās attiecības paliek diezgan nemainīgas. Mainījušās ir tikai tehnoloģijas. Pirms simt gadiem neviens sapņot pat nevarēja, ka, neizkāpjot no gultas, varēs sarunāties ar meiteni Losandželosā. — Cik liela loma jūsu dzīvē ir naudai? — Esmu aizmirsis, kas tas bija par cilvēku, kurš ir deklarējis šādu saukli: "Nepārbaudiet mani ar varu, bet, lūdzu, lūdzu, pārbaudiet mani ar naudu!" Atzīšos, ka man nebūtu iebildumu būt ļoti bagātam, jo man ir daudz nepiepildītu sapņu un nedaudz zemākā līmenī arī daudz nepiepildītu vēlmju. Tās ir lietas, kuras es gribētu iegādāties, lai justos ērtāk, labāk nekā jūtos tagad. Tajā pašā laikā nevaru apgalvot, ka es naudas dēļ būtu gatavs uz visu — to nekādā gadījumā negribētu par sevi teikt. — Bieži esmu dzirdējusi vīriešus apgalvojam, ka sievietes ir sarežģīti un neizprotami radījumi. Vai arī jūs tam piekrītat? — Negrasos noliegt, un tas ir arī pierādīts, ka bioloģiski un fizioloģiski sieviete ir sarežģītāks mehānisms nekā vīrietis. Vai sievietes prāts ir sarežģītāks, smalkāks, niansētāks un kaut kādā veidā pārāks par vīrieša prātu, uz šo jautājumu es nekad nemācēšu atbildēt. Man nav sievietes prāta, un līdz tādiem dziļumiem ielīst sievietes būtībā arī es nevaru. — Kādas sievietes jums pašam patīk? — Kā jebkuram normālam vīrietim man ir bail no sievietēm, kuras ir gudrākas par mani. Tas izraisa kaut kādu neapzinātu mazvērtības kompleksu — īslaicīgu, neapzinātu, nožēlojamu, bet izraisa. Gluži loģiski, ka man nepatīk briesmīgi dumjas sievietes, ar kurām man ir ļoti grūti sarunāties, lai neteiktu, ka man ar viņām nav ko runāt. Uzreiz to, protams, pamanīt nevar. Viss ir ļoti atkarīgs no katras sievietes individuāli — reizēm ir jāparunājas desmit minūtes, lai viss būtu skaidrs, bet reizēm mēnešiem ilgi nav iespējams saprast, ar ko tad īsti ir darīšana. Sievietes ir tik dažādas. — Esat bijis radio balss, tagad esat televīzijas cilvēks. Kāpēc jums vajadzīga darbošanās šajos medijos? — Iemesli tam ir divi, un tur nav ko slēpt. Pirmais no tiem ir materiālais faktors — televīzijā man ir iespēja strādāt vakaros un saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu. Otrkārt, tā ir tieksme pēc kaut kādas izrādīšanās, to varētu arī šausmīgi smalki nosaukt par pašapliecināšanos. Neredzu iemeslu, kāpēc lai es to nedarītu. Ja mani vēl līdz šai dienai kāds tur ekrānā, acīmredzot varu to izdarīt. Protams, lieliski apzinos, ka tā ir sēdēšana uz diviem beņķiem vienlaikus. — Lietas, kuras jūs nekad nedarītu… — Man šķiet, ka nekad un nekādos apstākļos nedarītu pāri vecam cilvēkam, es domāju — sirmgalvim. Varu iepauksnīt vai uzbļaut kādam bērnelim, bet man ir kaut kāda instinktīva bijāšana pret veciem cilvēkiem. Domāju, ka zināmā mērā tas ir manu vecāku audzināšanas nopelns. — Vai ir kāda vieta, kur neesat bijis, bet gribētu no-kļūt? — Jā. Tās ir vietas ap Kanādas ziemeļrietumiem un Aļasku, kur ir Klondaika, kur risinājās Zelta drudzis. Tās vienmēr ir bijušas manas sapņu vietas. Iespējams, tāpēc, ka bērnībā esmu bijis traks indiāņu romānu lasītājs, esmu izlasījis gandrīz visu, kas atrodams šajā virzienā. — Kā jūs patlaban izjūtat laika ritumu? — Pēdējo divu gadu laikā man ir iestājies nepārprotami straujš laika paātrinājums. Nezinu, vai tā jūtas arī citi cilvēki, bet man laiks skrien mērkaķa ātrumā. Man pašlaik ir tāds amoka skrējiens. Grūti pateikt, kāpēc tas tā ir. Domāju, ka laika izjūta ir saistīta ar katra cilvēka individuālo vecumu. Nedēļas aizzib cita aiz citas, un es esmu atjēdzies, ka decembris jau ir pieklauvējis pie durvīm. Juris Šteinbergs Dzimis: 1965. gada 28. aprīlī Krustpilī Ģimenes stāvoklis: precējies; divi dēli Izglītība: LU Bioloģijas fakultāte, doktora grāds bioloģijā Nodarbošanās: SIA "Genera" direktors, TV3 raidījuma "Bez tabu laiks" vadītājs Patīk: klausīties labu mūziku, ilgi gulēt Īpatnība: vienmēr siltas rokas