Karīna Tatarinova dzīvē teātri nespēlē.

— Ar kādām aktualitātēm šī sezona sākusies aktrises Karīnas Tatarinovas dzīvē? — Manā teātra dzīvē pašlaik ir tāds mierīgāks periods: spēlēju izrādēs "Pepija" un "Sfinksa". Svarīgākas pārmaiņas būs pēc Jaungada — man ir lomas divos lielos iestudējumos: Mazajā zālē Mihaila Kublinska jauniestudējumā Marka Kēbelija lugā "Brīva istaba" un Lielajā zālē Astrīdas Lindgrēnes izrādes iestudējumā "Superdetektīvs Blumkvists". Pašlaik ļoti aktīvi darbojos pasākumu režisēšanas jomā, gatavojos arī Ziemassvētku pasākumu vadīšanai. Tāds neliels pirmsvētku saspringums… — Cik daudz tevi skāra Nacionālā teātra vietas maiņa? — Par vietas maiņu neesmu ne sakreņķējusies, ne mani tas diži traucē. Šo laiku uztveru kā viesizrāžu laiku un esmu pateicīga cilvēkiem, kuri gādā, lai grimētavā mans galdiņš būtu nokopts, lai tur būtu tīrs un silts. Esmu pateicīga viņiem, ka mums piedāvā savas mājas. Pielāgojos vietai, kur jāspēlē. Laikam īsti vēl nebiju paspējusi sarast ar Nacionālā teātra ēku — pārāk maz laika tur biju pavadījusi. Vienīgais, kā man nedaudz trūkst, ir cilvēciskie kontakti, kādi tie bija vecajā teātra ēkā. Tagad aktieri vairāk vai mazāk tiek dalīti pa spēles vietām. — Vai šīs vasaras dāsnā saulīte palīdzēja uzkrāt enerģiju? — Nē. Šī vasara bija tāda, kāda bija. Bija ļoti karsts, un, tā kā piedalījos filmēšanā, tas bija diezgan nogurdinoši. Vasarā remontējām arī dzīvokli, tāpēc nebija ne laika, ne iespējas kaut kur aizbraukt. Atpūšanos atlieku uz nākamo vasaru. — Pirms diviem gadiem saņēmi apbalvojumu "Gada labākā jaunā aktrise". Aktierim pirmais "zīmogs" var būt ļoti nozīmīgs... Savulaik minēji, ka tevi nedaudz baida, kādu atstāsi pirmo iespaidu… — To, kāds ir pirmais iespaids, nejūtu un nezinu. Ja, man ejot pa ielu, taujā pēc autogrāfa, prasu: kā man parakstīties? Saprotu — kā aktrisei Karīnai Tatarinovai, bet es nezinu, kurš no manis atveidotajiem tēliem cilvēkam ir tuvākais. Tā arī vaicāju, vai man jāparakstās kā Pepijai vai kā seriāla "Dzīvoklis" varonei. Ko nu kurš ir redzējis… Teātrī man tiek iedalītas konkrētas lomas. Zinu, ka nekad nespēlēšu Sniegbaltīti un ārkārtīgi netradicionāli būtu, ja kādreiz uz skatuves tēlotu lielās varones, cietējas, mīlētājas, tādas — ar zilām acīm un sāpi sejā. Man ir cits raksturs un cits vizuālais tēls. Tiesa, paeksperimentēt kādreiz gribētos, aktierim tas ir interesanti. — No kā baidies? — Visvairāk man ir bail no tā, ka, sākot spēlēt bērnu izrādēs, piemēram, tādus trakos skuķus kā Pepija, šādas lomas man būs jāspēlē līdz pat 50 gadu vecumam. Vera Singajevska arī savu Karlsonu spēlēja un spēlēja, un viņai tas lieliski izdevās. Bet jāpajautā pašai Singajevskai, vai viņai tiešām tas tik ļoti patika, vai viņa nevēlējās no šā tēla kādreiz izkļūt arī ārā!? Man nebūtu interesanti palikt tikai Pepijai. Bet ir jau tā, ka "Pepija" vēl ir maz spēlēta izrāde. — Cik spēcīgs ir kritiķis tevī? — Man pārmet, ka esmu pārāk paškritiska, bet īstenībā pārāk paškritisks nemaz nevar būt. Ja profesionāls kritiķis manu darbu ir atzinis, tad nav tā, ka man rakstītais šķistu kā pēdējās aplamības. Kritiķis var būt arī kāds no tuviem cilvēkiem, draugiem. Tāds cilvēks, kura viedokli atzīstu par svarīgu, par kuru droši zinu, ka viņš man nesamelos, neliekuļos. Kādi pieci cilvēki man tādi ir. Man nepietiek ar to, ka kāds no malas pasaka, ka darbu esmu labi paveikusi — vērtējumam jāsaskan ar manu iekšējo izjūtu. — Ja nesaskan ar iekšējo vērtējumu, vai gandarījuma nav? — Tas ir jautājums, kāpēc vispār atrodos uz skatuves. Man patīk šis darbs, šis process, un man patīk tā sajūta, kad uzkāpju uz skatuves un ieeju tēlā. Tad es tajā vilnī esmu iekšā. Ja, nokāpjot no skatuves, par paveikto nav gandarījuma, kāda jēga skaistiem vārdiem? — Kas tevi dara piesardzīgu, vai ir lietas, no kurām norobežojies? — Nepatīk, ka man melo un liekuļo. To uzreiz var just. Divkosība ir drausmīga lieta, un tāda tā noteikti ir visās savās izpausmēs, tomēr, šķiet, teātrī vēl jo vairāk. Uz skatuves aktieris veido kaut kādas attiecības, un tur tā nav melošana, bet gan dzīvošana citā realitātē. Ja kāds šo teātri turpina spēlēt dzīvē, tu to redzi un jūti, bet nesaproti, vai arī — pēc kāda laika tu šajā cilvēkā drausmīgi vilies. Kolēģis ir cilvēks, kuram tu uz skatuves, darba procesā esi atklājis iekšējo, intīmo, garīgo pasauli. Ja šāds cilvēks tev liekuļo un spēlē dubultu spēli, ir drausmīgi sāpīgi. Tā ir tāda morālā prostitūcija. Ja kaut kas tāds notiek, ir šausmīgi grūti, tad var iekrist depresijā. Taču es no tā mēģinu norobežoties un uzskatu, ka teātri nest dzīvē ir neprofesionāli. — Reiz minēji, ka par aktrisi kļuvi spītējot. Kas studiju gados, domājot par turpmāko aktrises karjeru, satrauca visvairāk? — Visvairāk domāju par profesionālo varēšanu vai nevarēšanu. Lielā teātrī ir liela skatuve un aktieri, un tas uzliek milzīgu atbildību. Mani tas drusciņ biedēja. Šķiet, ka arī pieredzējušam aktierim ir tieši tāpat. Aktieris vienmēr drusciņ uztraucas par to, ko viņš spēlēs nākamajā gadā. Tā ir vienkārša patiesība — tu neesi aktieris, ja tev nav publikas, bet publikas nav tad, ja tev nav izrādes, kurās tu spēlē. — Vai teātris nepaģēr dzīvot eksistenciālā saspringumā? — Nē. Es tāpat kā daudzi aktieri maizi ar teātri nepelnu. Izdzīvošanas jautājums tas nav. Drīzāk ir tā, ka gribas spēlēt un nospēlēt pilnīgi visu. Man it kā rūp, lai šis darbs būtu, bet ne mazāk svarīgi ir, lai šis darbs būtu dažāds un man interesants. Ja ilgstoši strādāsi vienā un tajā pašā profesionālajā un izjūtu gammā, izaugsme apstāsies. — Cik daudz laika atliek pašai sev? — Manas aizraušanās tiešā vai netiešā veidā ir saistītas ar teātri. Es neadu, netamborēju, mani nevar piespiest kaut ko uzšūt. Tas mani vienkārši neinteresē. Man patīk dziedāt. Ā, vēl ir fiziskās aktivitātes — aerobika un trenažieri. Labprāt dejotu kādā modernā deju klubā, biju pat nodomājusi apgūt flamenko. Mani atrunāja: Latvijā to neviens tā īsti iemācīt nevar, bet mācīties deju slikti — to es negribētu. — Vasarā filmējies Virdžīnijas Lejiņas daudzsēriju televīzijas filmā. Kādas ir tavas attiecības ar kino? — Man tās ir "uz jūs". Kino ir mirkļa izjūtu fiksējums, un vai nu tu tajā brīdī trāpi, vai netrāpi. Tāpēc man labāk patīk teātris. Tas gan — man gribētos filmēties kādā mākslas filmā. Pēc filmēšanās man ir nojauta, ka aktierim, kurš strādā kino, ir vajadzīga milzīga pacietība. Vēl man gribētos piedalīties tādā īstā Brodvejas tipa mūzikla tapšanā. Ai, man visu gribas pamēģināt! — Kā sadzīvo ar publicitāti? — Aktierim publicitāte, protams, pieder "pie lietas". Reiz kāda žurnāla "Privātā Dzīve" žurnāliste izteica frāzi: ja esi izvēlējies publisku profesiju, tas ir tavs pienākums jebkurā laikā būt gatavam sniegt informāciju par privātās dzīves norisēm. Man tas šķita kaut kāds ārprāts! Vienīgais, ko jebkurā laikā esmu gatava sniegt, ir ziņas par teātra izrādi. Ja neesmu ar to mierā, manu privāto dzīvi neviens nedrīkst stāstīt vai rādīt citiem. Piemēram, ja būs vajadzīgs izrādīt Pepijas kostīmus, es to darīšu ar prieku, bet, ja kāds gribēs uzzināt, kādu krūšturi vai peldkostīmu valkāju, es viņu pasūtīšu rupjā veidā. Protams, esmu aktrise un man ir jāpanāk, lai mani zina — caur izrādēm. — Tev piedēvē spēcīgu raksturu, pat vārdos izsvērtie teātra kritiķi tevi dēvē par reti sastopamu personību... — Katram var pienākt brīdis, kad viņš kļūst vājš, taču man pagaidām tā vēl nav bijis. Ikvienam no mums ir kāda konkrēta individuāla emocija, kas, piespēlēta no ārpuses, var sagraut. Arī stipriem cilvēkiem. Zinu, kā mani varētu sagraut, bet par to labāk ne… Manuprāt, ja esmu panākusi to, ko gribējusi, varu sevi atzīt par stipru cilvēku. Īstenībā cilvēka stiprumu ātri vien var graut "iekšējie tārpi": skaudības, dusmu un ļaunuma velniņš. — Kā atbrīvojies no negatīvā un kas tevi priecē? — Mani, piemēram, pozitīvi uzlādē traka izdejošanās draugu pulkā. Jebkas, kas sniedz patīkamas emocijas, spēj uzlādēt. Kaut vai ceļojumi. Tas var būt izbrauciens tepat līdz Liepājai, nemaz nerunājot par lielajiem ceļojumiem. Protams, man patīk laba mūzika un neskaitāmas ikdienišķas lietas, bet sportiskās aktivitātes palīdz atbrīvoties no visa negatīvā. Pēc fiziskajām nodarbībām jūtos vienkārši fantastiski — viss sliktais ir izvingrots. Priecē laba filma, laba mūzika, labs sekss.