Partijas cer atgūt reklāmās izgāztos miljonus .

Raugoties uz dārdzībā progresējošajām reklāmām, «Neatkarīgā» meklēja atbildi uz jautājumu – kādi mērķi ir partijām, izdodot miljonus latu priekšvēlēšanu kampaņā. Vai tiešām vēlme «sakārtot valsti», «kalpot tautai» ir tik liela, lai par vēlmes piepildījumu maksātu jebkuru cenu? «Neatkarīgā» jau rakstīja, ka pašvaldību vēlēšanās cena, kas samaksāta par katra Tautas partijas (TP) un «Latvijas ceļa» (LC) deputāta ievēlēšanu Rīgas domē, bija ap 60 000 latu. Pieņemot, ka TP vēlēšanu kampaņā izdod divus miljonus latu un iegūst vairāk nekā 18% balsu, viena deputāta ievēlēšanai partija izdod ap 100 000 latu. Vidēji viens deputāts četros gados nopelna ap 30 000 latu – vairāk nekā trīs reizes mazāk, nekā partija ieguldījusi viņa ievēlēšanai. Politoloģe Ilze Ostrovska atzīst, ka šo deputātu tirgus vērtība ir augstāka nekā viņu reālā cena un deputāti tikai daļu no savas vērtības saņem algā. Nodokļu maksātāji, maksājot šo algu, būtībā sev nopērk ilūziju vai mierinājumu, ka tie ir viņu – tautas – pārstāvji. Pēc politoloģes domām, cīņa par iekļūšanu parlamentā un vēlāk valdībā līdzinās vairāksolīšanai, pērkot varu, kas vēlāk atmaksāsies. Katra partija šajā vairāksolīšanā piedalās līdz tam cenas līmenim, kuru tā var atļauties. Partijas, kas var atļauties maksāt daudz lielāku cenu par preci, nekā ir tās tirgus vērtība, acīmredzot cer un ir pārliecinātas par savām iespējām nodrošināt šai precei lielāku pievienoto vērtību. Šo pievienoto vērtību partijas veido ar savu darbību pēc spēles noteikumiem, kādi acīmredzot ir radīti šīs vērtības radīšanai. «Tautas valodā runājot, nevienam nav šaubu par shēmas vienkāršību – izmantot sponsoru naudu, lai pēc tam šiem pašiem sponsoriem to atdotu atpakaļ, piemēram, ļaujot kaut ko izdevīgi privatizēt, iegūt ienesīgus valsts pasūtījumus. Sponsori partijām naudu it kā aizdod, lai pēc tam to saņemtu atpakaļ ar uzviju – ar pievienoto vērtību. Vara būtībā sniedz pakalpojumus, kuriem ir augsta pievienotā vērtība,» shēmu zīmēja politoloģe. Viņasprāt, izsekojot cēloņu un seku ķēdei, beigās nonāk pie diviem motivācijas pirmcēloņiem, arī varas iegūšanai, – nauda un sekss. Politologs Jānis Ikstens norāda, ka te matemātika ir nevietā, jo cīņa notiek par varu, kuras atdevi nevar izteikt tikai deputāta atalgojumā. «Tā ir ietekme pasūtījumos, uzņēmumos, valstī, dažkārt arī ārpus tās. Nevar zināt, kas var nobirt no vezuma,» spriež J. Ikstens. Arī viņš atzīst: tie, kas ziedo, arī cer kaut ko saņemt atpakaļ. Satraucoša ir lielā privātpersonu – ziedotāju – īpatsvara pieauguma tendence, kam pašreizējos sociālekonomiskajos apstākļos nav pamata. «Ir nauda, kas klejo apkārt un tiek ieplūdināta partiju kasēs. Privātpersonas no savas kabatas negrib ziedot pat 25 latus, kur nu vēl 25 tūkstošus!» Jautāts, vai deputāts, kas dārgo kampaņu nefinansē no savas kabatas, nenonāk ķīlnieka lomā, kad viņam jājūtas parādā par līdzekļiem, kas ieguldīti viņa ievēlēšanā, J. Ikstens teic: «Teorētiski tā nebūtu jājūtas, jo formāli viņi ir tautas pārstāvji, taču ne visās partijās tie tā var justies.» Arī sociologu, «Latvijas fakti» direktoru Aigaru Freimani «izbrīna sāncensības augstā vērtība, kāda tā nav bijusi vēl nevienās vēlēšanās, un aizdomas rada daudzie sponsori, kas gatavi ieguldīt naudu milzu kampaņās». Vara, šķiet, kļuvusi vilinošāka nekā jebkad. Jautāts par varas iegūšanas cenas pieauguma iemesliem, A. Freimanis teic, ka «naivi gribētos domāt, ka partijas virza augsti ideālistiskā motivācija vadīt valsti tuvu laimei, bet tomēr tās laikam ir neredzamās motivācijas, kuras vēlētājiem paliek nezināmas vai nonāk tikai aizplīvurotā veidā». Ļoti ticamas versijas varētu būt, ka valsts vara ir līdzeklis Pasaules bankas identificētajai valsts sagrābšanai, uz ko norāda arī zināms skandālu kopums un to analīzē izteiktās hipotēzes par politiskajiem jumtiem. «Vara ir vajadzīga kā instruments, lai kaut ko neatklātu, tāpēc svarīgi nepieļaut drastiskas pārmaiņas varas struktūrās,» veco varas partiju motivāciju par varas saglabāšanu atklāj A. Freimanis.