8. Saeimas vēlēšanās aiz borta paliks liela Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju daļa: runa ir par nepilsoņiem un ārvalstniekiem. Par otro kategoriju ar citvalstu pasēm kabatās viss būtu skaidrs, un tādu arī nav pārāk daudz (31 202). Bet kas ir nepilsoņi – statisti, potenciāli pilsoņi vai manipulāciju subjekti?
Tu dzejnieks arī nebūt vari .
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kaut arī kopš 7. Saeimas vēlēšanām par vairāk nekā 42 000 cilvēku audzis tā dēvēto jaunpilsoņu skaits, pati problēma nav kļuvusi ne par mata tiesu mazāka. Vairāk nekā pusmiljons nepilsoņu (jaunākie dati – 514 298) ierindo Latviju to ES un NATO kandidātvalstu skaitā, kurai līdzi nāk viens no smagākajiem «uzvarošās padomju tautas» mantojumiem. Atmetīsim uz brīdi malā visus dalījumus labējos un kreisajos, pareizajos un provokatīvajos, skaidri lojālajos un slēpti naidīgajos. Šo cilvēku absolūtais vairākums kļuva par vecās sistēmas ķīlniekiem neatkarību atguvušā valstī, kuras vēsture līdz 1990. gada 4. maijam tiem apzināti bija noklusēta. Nulles variants kā Lietuvā netika izmantots ne Latvijā, ne Igaunijā, jo tas patiesi nozīmētu PSRS okupācijas seku juridisku atzīšanu un pilsonības kolektīvu izdāļāšanu. Protams, normāls naturalizācijas process varēja sākties tikai pēc tam, kad bija izcīnītas kaujas ap logiem, latviešu nācijas apdraudējumu, par un pret nepilsoņu un bezvalstnieku ģimenēs pēc 1991. gada 21. augusta dzimušajiem bērniem. Grozījumi Pilsonības likumā ir spēkā no 1998. gada, un katram redzams, ka nekāda masveida grūstīšanās pēc LR pilsoņu zilajām pasēm nav vērojama un nepilsoņu problēma paliek. Starptautiskās institūcijas, vairākas rietumvalstis un to prese, protams, arī Krievija šajā situācijā pauž bažas par lēno naturalizācijas gaitu, arī pārmet Latvijai neelastību un reizēm pat pārāk striktas prasības pilsonības reflektantiem. Varam skaisties, varam arī pacietīgi skaidrot savas valsts pozīciju. Varam teikt paldies tiem, kas tēmu nevis propagandistiski uzkarsē, bet sniedz reālu palīdzības roku. Kā, piemēram, britu vēstniecība Latvijā, Naturalizācijas pārvaldei piecu mēnešu garumā dažādās vietās rīkojot tā dēvētās informācijas teltis. Pēc principa: iegriezies, uzzini un izvēlies. Kas patiesību aizplīvuro vai noliedz šādas iespējas esamību, nekautrīgi melo un ieriebj visupirms tiem no PSRS laivas izmestajiem tūkstošiem un viņu tuviniekiem. Vienlaikus tepat un tāpat priekšvēlēšanu batāliju gaismā vērojamas pavisam cita veida aktivitātes. «Represēto aizstāvības fonds, kuru vada Vladimirs Bogdanovs, sācis jaunu akciju ar mērķi pierādīt vēlēšanu 2002 nelikumību.»(Čas, 06.08.2002.) Pretenciozās iniciatīvas autori kā savus bandiniekus iecerējuši izmantot nepilsoņus, kuriem, viņuprāt, «nelikumīgi atņemtas vēlēšanu tiesības». Daudzi no tiem patiesi piedalījās 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās, kas vēl bija cita valsts ar citu konstitūciju. Bet savu nostalģisko vēlmi gremdēties atmiņās tādi cilvēki varēs apmierināt vienīgi, iegriežoties Valsts arhīvā un attiecīgi par to samaksājot. Kurai Eiropas tiesai būs vajadzīga tāda liecība? Ko panāks šādi musinājumi pret valsti, kura pretēji dažu kreiso ideologu apgalvojumiem tomēr nav nedz monoetniska, nedz nacionāli neiecietīga? Pat somu prese sāk satraukties, ka interneta portālos izvēršas rasistiskas ievirzes diskusijas. Jā, Saeimas vēlēšanu sarakstos ir arī daža laba kareivīga letiņa vārds, bet cik tādu praviešu gaida likumdevēju korpusā? Acīmredzot relatīvi lēnais naturalizācijas temps atkarīgs ne tikai un ne tik daudz no šo institūciju caurlaides spējas, kā no pašu nepilsoņu gribas un gatavības. Turklāt tā nav tikai Latvijas krievu problēma (pilsoņi 317 542, nepilsoņi – 343 710). Proporcionāli šī attiecība krietni sliktāka ir ukraiņiem un baltkrieviem, nedaudz vairāk nekā puse visu nepilsoņu dzīvo Rīgā. Krievijas politiskajā terminoloģijā tautietis nav nekas cits kā mēģinājums pabāzt zem viena deķa cilvēkus, kuri runā vienā (vienīgā) valodā un tagad arī zaudējuši vēl neseno privilēģiju uz atvieglotiem noteikumiem iegūt KF pilsonību. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņu lielum lielais vairākums nepametīs Latviju tāpēc vien, ka nav saņemts vai arī nav nemaz plānots iegūt šīs valsts pilsoņa statusu. Iestājoties Eiropas Savienībā, šī nosacītā nelīdzsvara sajūta var jūtami pastiprināties. Māstrihtas priekšrakstos ir skaidri noteikts, ka «savienības pilsoņu tiesības garantētas tiem, kas jau ir vienas ES dalībvalsts pilsoņi». Nāk prātā krievu klasiķa Ņekrasova rindas: «Tu dzejnieks arī nebūt vari, bet pilsonim tev jābūt.» Ko šajā gadījumā nozīmē jābūt? Tikai to, lai šis eiropietis varētu cerēt uz pamattiesību aizsardzību, politisko un sociāli ekonomisko tiesību garantiju atbilstoši jau pirms desmit gadiem noteiktajai kritēriju skalai. Cits piemērs: jau tagad Latvijai ir bezvīzu režīms ar 34 pasaules valstīm (Rumānija ir pēdējā šajā sarakstā), bet tikai uz nedaudzām no tām var brīvi doties ar nepilsoņa pasi. Visi lāsti par aparteīdu, bantustāniem un nēģeriem (vārdu spēle krievu valodā, t. i., saīsinājums ņegr. – nepilsonis) Latvijā ir tikai politikānisma cienīgas manipulācijas ar cilvēkiem, kuri aiz inerces vēl labprāt dzīvotu citā valstī un citā domāšanas vidē. Daudz racionālāk būtu gan politiķiem, gan plašsaziņas līdzekļiem viņus laikus informēt par guvumiem un zaudējumiem, kādi tos gaida apvienotajā Eiropā jau tuvākajā nākotnē.