Ja NATO neaizsargā Baltiju, tad no tās nav nekādas jēgas

Bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga piedalās drošības un aizsardzības forumā "Rīgas konference 2018" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

FOTO: Ieva Leiniša/LETA

Nav svarīgi cik karavīru ir mūsu reģionā. Ja kāds no Lielbritānijas, ASV vai citu valstu pilsoņiem tiek nogalināts, tad automātiski iedarbojas NATO lēmumu pieņemšanas mašīnērija un organizācijas drošības garantijas. Ja tas nenotiek, no organizācijas nav nekādas jēgas, paneļdiskusijā «1918-2018: stratēģisko mācību gadsimts»,  kura norisinājās starptautiskās politikas un drošības konferences «Rīgas konference 2018» ietvaros pauda bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Freiberga arī uzsvēra, ka starptautiskā sabiedrība nedrīkst atkārtot 20.gs. pieļautās kļūdas saistībā ar atbildēšanu uz ārēju agresiju.

«Nomierināšanas politika nekad nedarbojas. Tā ir tikai ilūzija, kuras ietvaros mums liekas, ka atrisinām valdošās problēmas.

Mēs gaidām, ka ja mēs izturēsimies labi pret kādu, tad tas izturēsies tāpat pret mums. Tomēr tā nenotiks. Mēs nedrīkstam gulēt apmierinātības miegā un mums jāatceras - briesmas vienmēr ir klātesošas. Apziņa par tām ir stabilākais garants, kurš vedī pretī drošībai un aizsardzībai,» pauda Freiberga.

«Mazām valstīm kā Latvija nepietiek tikai ar ilgām pēc neatkarības. Tās sasniegšanai ir nepieciešamas konkrētas spējas.

Lai gan tādas mums radās pēc Pirmā pasaules kara beigām, jo spējām izmantot valdošo impēriju sabrukumu un iekustināt likteņa veidošanas zobratus, mēs pieļāvām milzīgu kļūdu ar pieņemto neitralitātes politiku. Tieši tādēļ mūsu neatkarība ilga tikai 20 gadus. Mēs kļūdaini ticējām, ka mūsu kaimiņi mūs atstās mierā, ja mēs paši tos atstāsim mierā. Tādēļ Austrumeiropas valstu lēmums integrēties Rietumu politiskajās struktūrās bija vienīgais loģiskais solis. Latvijas vieta ir zem NATO liettusarga,» uzsver Freiberga.

Līdzīgās domās ir arī NATO kiberaizsardzības centra Tallinā direktors Svens Sakovs. «Ir jāsaprot, ka esam atgriezušies Aukstā kara pasaulē. Ja mēs centīsimies agresoru nomierināt, neko nepanāksim.

Jācīnās ir vienmēr. Pat tad ja izredzes šķiet bezcerīgas.

Igaunijas neatkarību 20. gs. sākumā izcīnija ideālisti, kuri izvēlējās stāties pretī sarkanās armijas agresijai, nevis reālisti, kuri teica, ka jāsēž vīriem mājās un nav jāpretojas. Tāpat arī 1940. gadā PSRS izvēlējās padoties tieši reālisti, nevis ideālisti. Paskatamies uz Somijas piemēru - viņi saglabāja savu neatkarību,» uzskata Sakovs.

Tomēr Sakovs pauž arī viedokli, ka cīņa nevar tikt uzvarēta vieniem. «Ir nepieciešami sabiedrotie. Mūsu gadījumā tie ir trīs - NATO, ES un Bretonvudsas sistēmas vienošanās (mūsdienu neoliberālās ekonomikas pamats). Ja kāds no tiem krīt vai «buksē», Baltijas drošība nav pilnvērtīga,» domā Sakovs.

Savukārt bijušais Polijas aizsardzības ministrs Antonijs Macerevičs uzskata, ka Rietumu militārpersonām būtu jābūt novietotām Austrumeiropā vēl lielākā kapacitātē.

«Mūsu teritorijā ir nepieciešamas pastāvīgas ASV militāras bāzes.

Visas Eiropas nākotne ir atkarīga no tā vai Polijai izdosies panākt to novietošanu savā teritorijā,» domā Macerevičs.

Piektdien un sestdien, 28. un 29. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinās augsta līmeņa starptautiska konference par Baltijas valstīm aktuāliem starptautiskās drošības jautājumiem - «Rīgas konference 2018». Konferencē piedalās aptuveni 700 ārpolitikas, diplomātijas un militārie eksperti, kuru mērķis ir apmainīties ar viedokļiem par Latviju Transatlantiskajā kopienā un šīs kopienas politiskajiem izaicinājumiem.

Uz augšu