Skolotājs ir viena no tām profesijām, kura sabiedrībai šķiet redzama kā uz delnas - alga ierakstīta Ministru kabineta noteikumos, pienākumi un prasības skaidras un daudz komentāru neprasa. Taču kā ir būt skolotājam 21. gadsimta Latvijā? Ko nozīmē būt pedagogam vīrietim? Ko mēs varam mācīties no tik bieži peltās mileniāļu paaudzes? Par to sarunā ar portālu TVNET stāsta Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas ekonomikas skolotājs Kārlis Krūmiņš.
Ceturtdiena. 11. klases skolēni cītīgi risina ekonomikas uzdevumus vecākajā skolā Baltijā – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Viņu vidū ir skolotājs un Rīgas Tehniskās Universitātes doktorants Kārlis Krūmiņš (31), kuru pašu pirmajā acu uzmetienā varētu noturēt par skolēnu.
Kā atzīst skolēni, Kārlim ir talants uz mācīšanu – nodarbības rit nepiespiesti, tajās nav nospiedoši autoritatīvā klusuma un viela tiek paskaidrota saprotamā, asprātīgā un viegli uztveramā veidā.
Kārlis, kurš pats ir 1. ģimnāzijas absolvents, stāsta – jau skolas solā sēdēdams, viņš zināja, ka vēlas kļūt par skolotāju. Vaicāts, ar ko skaidrojams lielais sieviešu īpatsvars šajā profesijā, Kārlis saka:
„Ciniskā atbilde būtu – diemžēl mūsdienās joprojām ir vairākas profesijas un jomas, kurās sievietēm tikt ir daudz grūtāk nekā vīriešiem. Piemēram, vīrietim kļūt par skolotāju problēmu nav. Tas drīzāk ir stāsts par to, ka vīriešiem ir vairāk iespēju citās profesijās. Turklāt, kamēr skolotāju algas būs zemas, īpašas motivācijas vīriešiem kļūt par pedagogiem nebūs.
Jāpiebilst, ka šo situāciju ir arī veidojuši vēsturiski apstākļi un šajā gadījumā noteikti nevaram runāt par kādām rakstura īpatnībām, kas būtu „pie vainas””.
Kā vēl vienu apstākli, kas kopumā kavē cilvēkus kļūt par pedagogiem, Kārlis min biežās diskusijas par fundamentālu izglītības sistēmas maiņu.
„Šādas diskusijas neliecina par stabilitāti, un tās gluži vienkārši atbaida cilvēkus, kuri apsver iespēju savu nākotni saistīt ar pedagoģiju,” saka Kārlis. „Mēs, skolotāji, zinām, ka alga nākamajā mēnesī būs, taču mums nav ne mazākās jausmas, kas mūs sagaida izglītības nozarē pēc gadiem desmit.”
Vaicāts par skolēnu ieinteresētību mācību procesā, Kārlis neslēpj: „Mums 1. ģimnāzijā ir paveicies – skolēni šeit ir ieinteresēti mācīties. Diemžēl Latvijā ir arī skolas, kurās skolēni neredz jēgu tam, ko viņiem skolotājs stāsta. Arī pati sabiedrība šiem skolēniem neparāda, kur tad dzīvē īsti būs jēga no skolas. Tāpat skolēnu vienaldzību bieži vien veicina paši pedagogi, kuri ne vienmēr prot radīt interesi pret mācību procesu.”
Tāpat Kārlis norāda, ka mūsdienās bieži vien skolēniem netiek dota tā apgūstamo zināšanu bāze, kas ļautu viņiem apgūstamajā priekšmetā ātri orientēties.
Skolēniem ir grūti lietot un attīstīt savas prasmes un kompetences, jo viņiem nav "lauciņa, kur spēlēties", respektīvi, nav iespējas izskaidrot notiekošo, jo tiek prasīti vairāk piemēri no reālās dzīves, bet ne "teorija", kas ļauj patiesi izprast notiekošo.
Tāpat viņš uzsver nepieciešamību mācību procesu dažādot ar papildu materiāliem: skolotāja stāstītais nodarbībās nekādā gadījumā nedrīkst būt vienīgais avots, kur skolēns savas prasmes un zināšanas var gūt, viņš uzsver.
Kārlis norāda, ka mūsdienās skolotājiem ir aizvien grūtāk saprast, kas tieši no viņiem tiek prasīts. It īpaši sarežģīti ir tiem pedagogiem, kuru priekšmetos ir valsts eksāmeni, - trūkst skaidrības, kam bērns jāsagatavo. „Prasībām, kas bērnam ir jāprot un jāsaprot, skolu beidzot, ir jābūt skaidrākām, ne tik izplūdušām kā šobrīd,” norāda Kārlis.
Vaicāts, kādas pārmaiņas viņš vēlētos redzēt izglītības sistēmā, Kārlis min skolotāju akreditāciju.
„Izglītības nozarē ir jābūt iespējām ne tikai iegūt skolotāja izglītību, bet arī savas zināšanas laiku pa laikam pārbaudīt. Ir jābūt skolotāju atestācijai, kas kontrolētu pedagogu zināšanu atbilstību. Ikvienam skolotājam jāvar sava priekšmeta eksāmenus nolikt uz ~80-90%,” uzsver Kārlis.
Lai kļūtu par lielisku pedagogu, noteikti jāpiemīt spējai klausīties un saprast dažāda veida izteikšanās stilus, saka Kārlis. „Ir jāprot runāt ar jauniešiem vienā valodā. Tāpat ir jābūt iecietīgam un jālabo tie ieradumi, kas bērnā nepareizi ieaudzināti. Piemēram, bērnam jau agrīnā posmā, piemēram, bērnudārza periodā, nereti tiek iemācīts, ka pareizā pieeja ir minēt. Skolēns ir iemācījies: ja viņš savai matemātikas skolotājai sauks dažādus skaitļus pēc kārtas, pie piektās atbildes viņam pateiks „Pareizi! Malacis!” - un liks viņu mierā.
Kad palūdzu paskaidrot, kāpēc minēta tieši tāda atbilde, skolēns uzreiz izlemj, ka viņa piedāvātais variants ir nepareizs. Jāparāda skolēnam, ka viņš pats ir spējīgs lietas risināt,” saka Kārlis.
Uz jautājumu, kas ir lielākais gandarījums skolotāja darbā, Kārlis atbild: „Tie, protams, ir skolēni. Ir patiess prieks redzēt, ka esi viņiem ko iemācījis un ka skolēns sāk izprast, kas un kāpēc pasaulē notiek.”
Nav noslēpums, ka viens no apspriestākajiem tematiem ir mūsdienu skolēnu disciplinētība. Kārlis atzīst, ka kādreiz skolotājiem patiesi bija pārāk liela rīcības brīvība, taču nu jau sākam braukt otrā grāvī, respektīvi, lielāks uzsvars nereti tiek likts uz skolēnu tiesībām, nevis pienākumiem.
„Šajā skolā ar disciplīnas problēmām nesaskaramies. Taču, kā man diemžēl ir stāstījuši daži skolotāji no citām skolām, viņi klasē strādā tikai ar tiem skolēniem, kuri patiešām grib mācīties. Tie, kurus mācības neinteresē… labākajā gadījumā viņi klasei ir pagriezuši muguru un nevienu netraucē.
Otra lieta – ir jābūt ļoti uzmanīgam ar vecākiem. Vecāki bieži vien aizstāv savus bērnus tad, kad tam absolūti nav pamata. Piemēram, bērns skolu ir nokavējis, jo ir aizgājis uzpīpēt, un māte jau viņam ir ierakstījusi attaisnotas stundas par slimošanu.”
Bet ko mēs varam mācīties no šīs mileniāļu paaudzes? „Rīcības brīvību,” smaidot saka Kārlis. Taču jāatzīst, ka šī paaudze nav pieradusi piepūlēties. „Kādreiz cilvēki bija spiesti pielikt pūles, un tas tomēr kaut ko ieaudzināja. Tagad nereti novēroju, ka bērni atrisina vieglos, ātros uzdevumus un grūtos nemaz nerisina.”
Kā lielāko izaicinājumu skolotāja profesijā Kārlis min zināšanu nodošanu skolēniem. „Ir svarīgi katram atrast savu pieeju,” viņš saka, piebilstot, ka mēdz būt gadījumi, kad kādam skolēnam konkrētais pedagogs gluži vienkārši neder. „Tādos gadījumos ir svarīgi nevis vainot bērnu – tu neko nesaproti! - , bet pieņemt faktu, ka es nesaprotu viņu,” saka Kārlis.
„Tāpat ir būtiski nemācīt bērniem formulas, un šeit runa nav par matemātikas vai ķīmijas, bet gan par „pieeju formulām”. Cilvēki principā orientējas uz pieeju: darot šo, man ir labi. Tā nu skolēni nereti iemanās, kā un ko darīt pie katra pedagoga, lai skolotājs būtu ar viņu kaut cik apmierināts, un rezultātā iegūtās zināšanas ir virspusējas. Mums skolēnus ir jāiemāca neveikt automātiskas darbības, citādi viņi paši no tā vēlāk dzīvē cietīs,” secina Kārlis.
