Mākslīgās pilsdrupas Aldara parkā Sarkandaugavā ir gan vēsturiski, gan praktiski unikāls objekts - sākotnēji celtas kā privāta “greznumlieta” piemājas pagalmā, tagad tās pieejamas visiem vietējās apkaimes dzērājiem, narkomāniem, mīlniekiem un alpīnistiem. Es tur, saprotams, esmu bijis visādās darīšanās, tomēr vasaras noslēgumā devos tāpat vien – pafotografēt, paklaiņot un papētīt drupas, kuru vienīgā dzīves jēga ir būt par drupām.

Kad kādā ziemas pēcpusdienā nejauši uzdūros šīm pilsdrupām, es, goda vārds, biju pārliecināts, ka reiz tajās sēdējusi kāda princese. Man pat prātā nebija ienācis, ka kādam rastos vajadzība savā pagalmā uzcelt pilsdrupas. Pili – skaidra lieta, bet pilsdrupas... Nu, varbūt vienīgi Pablo Eskobaram vai Maiklam Džeksonam, bet šie zēni taču Sarkandaugavā nav bijuši.

Lūk, bet inženierim un ķīmiķim Adolfam Boingeram tāda doma ienāca prātā jau 1898. gadā. Varu derēt, ka viņš pēc privātmājas iegādes staigāja pa savu milzīgo pagalmu un domāja: “Nē, nē, nekādu strūklaku vai labirintu es savā pagalmā nebūvēšu; pilsdrupas būvēšu, lūk, ko būvēšu. Lai visi brīnās un domā, ka pirms tūkstoš gadiem šeit pils bija.” Visticamāk, jau tā nedomāja, tomēr gribētos domāt, ka domāja. Tagad gan pietiks mētāties ar kalambūriem un pieminēt kaut ko no Aldara parka un drupu vēstures.

FOTO: Olga Tuča

Aldara parks ir vietējās nozīmes aizsargājams kultūras piemineklis un atrodas akurāt aiz Aldara alus darītavas. Projektēts 19. gadsimta beigās un sākotnēji bija paredzēts kā alus darītavas “Waldschlößchen” īpašnieka piemājas dārzs. Kā vēstīts vietnē “citariga.lv”, Aldara parka teritorijas plānojumu veidojis daiļdārznieks un ainavu arhitekts Georgs Kūfalts no 1880. gada līdz 1. pasaules karam. 1880. gadā šo alus darītavu iegādājās inženieris un ķīmiķis Adolfs Boingners. 1898. gadā viņš sev uzcēla savrupmāju Aldara parkā, kur ierīkoja lielu dārzu un minētās pilsdrupas.

Savukārt padomju laikos šīs drupas bija iecienījuši alpīnisti, kas tur nodevās treniņiem, bet mūsdienās tās vairs nevienam, šķiet, nav vajadzīgas, jo gan drupas, gan pats Aldara parks ir pārvērties par mežonīgu, aizaugušu un ārkārtīgi interesantu vietu.

FOTO: Olga Tuča

Kā reiz zināja stāstīt kāda viegli iereibusi kundze ar sunīti pie saites, tieši blakus pilsdrupām atrodas visas apkaimes dzīvnieku kapiņi, tāpēc lai es nemaz nedomāju kašņāties zemē. Arī viņa savu Džoni zemes klēpī guldīšot akurāt šeit. Kašņāties gan es jau veiksmīgi biju sācis, jo tieši tajā vietā atrodas visai labi paslēpts “Geocache” slēpnis. Kad kundzei beidzot biju ieskaidrojis, ka neesmu nedz arheologs, nedz kapu izlaupītājs, viņa likās mierā un piedāvāja iet iedzert. Tikpat laipni es kundzes piedāvājumu, protams, noraidīju un centos ieskaidrot, ka man nav laika, jo esmu tomēr arheologs, kam jāstrādā.

Kā jau minēju, mākslīgās pilsdrupas tagad pieder tautai. Visapkārt kalniem mētājas alus pudeles un bundžas, kas liecina par kosmiskajiem strāvojumiem un aurām, kas valda šajā vietā un pievilina vietējos “svētceļniekus”. Tomēr arī mīlniekiem šī vieta nav sveša. Tajā dienā, kad izložņāju drupas, es taču pamatīgi pārbijos. Proti, kad jau pusstundu dziedādams un svilpodams biju pētījis sienas un uzrakstus torņa iekšienē, pamanīju, ka metrus četrus virs manis kādā nišā klusu sēž divi jaunieši – puisis un meitene. Abi nobijušies, un skaidra lieta, ka iemīlējušies viens otrā līdz ausīm. Pirms klusi devos prom, pie sevis nodomāju: “Romeo beidzot ir izdevies uzrāpties uz Džuljetas balkona.”

FOTO: Olga Tuča

Jācer, ka gigantiskie plāni šo vietu pārvērst par nakts stundās nožogotu izpriecu laukumu nekad nepiepildīsies, tomēr nedaudz piekopt to nenāktu par skādi. Vismaz nedaudz nopļaut, piegrābt un savākt izsvaidītos atkritumus. Arī kāda informācijas plāksnīte par to, kas tad īsti ir šis objekts, nekaitētu, jo varu likt galvu ķīlā, ka ļoti daudzi patiešām domā, ka reiz te kalna galā slējusies varena pils, kurā valdījis ķēniņš ar trīs dēliem – diviem gudriem, vienu muļķi...