Dibena vaigu karbonādes Krievijas ceļu mērcē un kāpēc latvieši ir "zanudas"
TVNET ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

"Rīts sākās agri un taksometrā, par kuru es brīnījos, kā tas turas kopā." Četri tūkstoši kilometru pa Transsibīrijas maģistrāli ir pieveikti, sveika, Sibīrija. Šeit snieg, taču tas mums netraucē ne tikai novērot īstus krievus, bet arī satikties ar cilvēkiem, kuri nepārstāj mūs pārsteigt.

Mārtiņš:

Tāds nopietnāks jautājums pārdomām. Vakardiena un šodiena mūs ar Viktoriju noveda līdz sarunai ar loģiski izrietošu jautājumu, kāpēc mēs Latvijā esam tādi "zanudas"? Paskaidrošu. Vakar tikāmies ar Omskas latviešiem. Lai arī nav sapņu pilsēta uz planētas Zeme, šie cilvēki ir tik pozitīvi un tēvzemi mīloši, ka pilnīgi vārdu trūkst.

Šodien viesojamies Taras pilsētā, kur satikām kārtējos Sibīrijas latviešus un igauņus. Un atkal tas pats - pozitīvisms no sirds, draudzība, mīlestība. Kāpēc daži no mums Latvijā īd par sīkumiem superīgākajos dzīves apstākļos, bet šeit redzams pozitīvs skatījums uz pasauli? Daži vietējie ir mērojuši tūkstošiem kilometru līdz vēlēšanu iecirknim Maskavā, bet citi Latvijā nav spējīgi pāriet pāri ielai, lai nobalsotu.

Man šķiet, ka mūsu nācijai ir, ko pamācīties no šeit esošajiem latviešiem un to pēcnācējiem, un es pat nerunāju par patriotismu, bet gan skatījumu uz dzīvi. Sāk likties, ka mums tur Latvijā nesanāk. Sīkāk par mūsu tikšanos ar Sibīrijas latviešiem varēs lasīt novembrī; šis ir retorisks jautājums, un pagaidām atstāju vielu pārdomām.

Šodien pārmaiņas pēc mērojām vairāk nekā 300 kilometrus no Omskas uz Taru ar autobusu.

GALERIJA: Pastaiga pa Taru

Cēlāmies agri, pēc Rīgas laika ap četriem rītā. Operatīvi sataisījāmies un devāmies uz autoostu. Lepnā Omskas viesnīca atstāja tikai vienu patiesi pozitīvu nospiedumu atmiņās. Vēlā vakarā atskārtām, ka liftā atrodamies kopā ar populāru krievu aktieri. Tā kā attapāmies drusku par vēlu, pēc neliela plāna izstrādes sanāca šo aktieri satikt, papļāpāt un nobildēties, bet par to vairāk un sīkāk uzrakstīs Viktorija.

Rīts sākās agri un taksometrā, par kuru es brīnījos, kā tas turas kopā. Man bija pamatīgas aizdomas, ka izpūtēja funkcijas nodrošināja mašīnas salons, bet automātiskā ātrumkārba skanēja kā manuālā, kad ātrumus mēģina pārslēgt, neizspiežot sajūgu. Lai kā arī būtu - līdz galamērķim nokļuvām.

Pie autoostas paspējām dzirdēt "uzbraucienus" pa skaļruni, ka ieejas šeit nav, pie ieejas dzirdējām pārmetumus no sētnieces, ka te nav ko stāvēt. Tāds pārmetošs dienas sākums, ja godīgi, bet savu platformu atradām, biļetes atpakaļ uz Omsku nopirkām, un nogurums rada tādu kā "kaut kā pie d***as" garastāvokli.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Brauciens autobusā gan bija daudz interesantāks. Pirmkārt jau jāsaka, ka Krievijas vidienē ceļi ir lieliski. Nopietni. Pieverot acis, pilnīgi atmiņā ataust mūsu Rīgas centra ceļi. Vispār nerodas jautājums, kurš no kā mācījies ceļus būvēt.

Iedomājies braucienu pa Tērbatas vai Barona ielas super-duper svarīgo vēsturisko bruģi, tikai ar ātrumu 110 kilometri stundā un tā kādas četras stundas no vietas. Lūk - tas ir tas ko mēs šodien pieredzējām. Pēc brauciena pakaļa ir tik atdauzīta, ka tā vien prasās apbērt dibena vaigus ar miltiem, iemērkt sakultā olā un apsēsties uz pannas. Sāls, pipari. Perfekta karbonāde.

Visu mūžu esmu braukājis sabiedriskā transporta autobusos dažādās valstīs, bet pirmo reizi šoferis ļoti uzstājīgi man pieprasīja piesprādzēties, ko bez iebildumiem izdarīju. Pēc kādas piektās reizes, kad mani supermīļie simts kilogrami, pa pusei iesnaudušies, tika uzmesti gaisā un tikai drošības josta mani atgrieza sēdvietā, es sapratu, ka šis jaunais cilvēks man vēl tikai labu.

Patiess prieks, ka nepilnas divas stundas pirms galamērķa mums bija aptuveni 20 minūšu pauze. Varēja izlocīt kājas, uzpīpēt, uzelpot svaigu gaisu un ievērtēt vietējos. Pilnīgi godīgi - man nav ne jausmas, kur piestājām, bet tas nenozīmē, ka nebija interesanti. Ieskrēju mazajā autoostā un, sapratis, ka tualetes tur nav, iegāju blakus kafejnīcā. Pirmo reizi pa sešām dienām Krievijā nevaicāju, kur atrodas labierīcības, bet gan pajautāju kur tualete. Pārdevēja, novērtējot manu paskatu, viegli iespurdzās un noteica: ej tik ārā, pa kreisi, garām nepaiesi. Steigšus devos norādītajā virzienā, pa ceļam no jauniešu kompānijas saņemot "labas veiksmes vēlējumus". Pamanīju milzu metāla veidojumu ar tualetes simboliem virsū. Vīriešu pusē durvis šķietami bija piemetinātas atvērtā veidā jau vismaz pirms pieciem gadiem, bet nu neesmu jau arheologs, labāk uzmet aci podam.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Es jau neesmu lepns, ka tik kaut kas. Pēc vēl pusotras stundas brauciena tīri no gurmāna viedokļa pie sevis apsvēru, kā būtu, ja Omskā būtu sadzēries svaigu pienu, - vai  galamērķī būtu nonācis ar sviestu vēderā, vai arī tas tā nestrādā?

Sasniedzot Taru, man iestājās neliels kultūršoks. Mazas mājas, pa pusei sagāzušās. Tāds kā privātmāju rajons. Meklējot vajadzīgo, Viktorijai norādīju, ka šī ēka varētu būt mūsu viesnīca tikai pēc viena kritērija: no pirmā acu uzmetiena nelikās, ka tā varētu sagāzties tuvāko divu gadu laikā.

Tiesa, tikšanās ar latviešiem, arī skaidrojumi, ka te jau sen arhitekts teicis, ka nevajagot būvēt neko augstāku par pāris stāviem, mani nomierināja. Omskā es vispār nejutos droši, bet šeit ir forši un mierīgi. Nepareizi novērtēju pilsētu, pirmais iespaids ne vienmēr ir pareizs.

Rīt dosimies uz Augšbebriem. Uz to vienu ciemu Sibīrijas taigā, kur dzīvo tikai latviski runājošie, un nemelošu, sakot - tas ir viens no gaidītākajiem mirkļiem šajā ceļojumā.

Viktorija:

Vakardien mūsu "blogs" noslēdzās ar to, ka mēs beidzām kavēties atmiņās par emocijām, kuras radās pēc tikšanās ar Sibīrijas latviešiem Omskā. Pēc tam es visai neiedomājamā veidā viesnīcā "Ibis" satiku aktieri, kurš spēlēja visinteresantāko personāžu krievu seriālā "Astoņdesmitie" - ironiski par džinsu tirgotājiem, pirmo mīlestību un jaunību PSRS norietā.

Mēs ar kolēģi braucām liftā, un aktieris pievērsa uzmanību tam, ka savā starpā runājām latviski. Novēlējis mums jauku vakaru, viņš acīm redzami izbrīnījās, ka es bez akcenta, tīrā krievu valodā novēlu to pašu. Pēc dažām minūtēm man "pieleca", ka  tas taču bija Sergejs Jakovļevs!

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Mārtiņš, kurš ir "Youtube" kanāla "BadComedian" fans, nevarēja nepajautāt, kāda ir viņa attieksme pret cilvēku, kurš bieži un asi kritizē galvenokārt krievu kinematogrāfu. Mēs abi pēc sarunas palikām apmierināti: es par kopīgu bildi, Mārtiņš – par atbildi "jā, tā tas tomēr ir, taču pašlaik visi cenšas izveidot tādus scenārijus, lai tie netiktu kritizēti".

No rīta pēc tehnikas pārbaudes dodamies uz autoostu, no kurienes ar "Gazeli", kā šādus mikroautobusus sauc vietējie, turpināsim ceļu uz Taru.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Ceļā uz Taru, ko aprakstīja Mārtiņš, kurš tagad būs iepazinis teicienu, ka "Krievijas lielākā problēma ir muļķi un ceļi", tikai viņš varēja izstiept kājas un aizmigt, lai pēc tam tiktu pamests gaisā pie kārtējās bedres.

Tara, kurā mēs ieradāmies pēc aptuveni piecu stundu gara ceļa, ir samērā "zema pilsēta" - pārsvarā vienstāva ēkas, pilsētā ir mērens kontinentālais klimats, aptuveni 25 tūkstoši iedzīvotāju un sniegs, kā jau tas pienākas Sibīrijai. Pēc vietējo teiktā, lāčus pilsētā satikt ir praktiski neiespējami, taču svaigas pēdas tiek manītas visai bieži.

Pirmā pietura - ēdnīca, pīrāgi un dvēseliskas sarunas pilsētā Tara, kura pēc pirmā acu uzmetiena man atgādina Pitalovu. Taču visvairāk pārsteigumu sagādāja Baltijas centrs ar Lidiju Blumu un igauņu kolektīvu, kuri nodziedāja "Bēdu, manu lielu bēdu". Sīkāk par to mēs pastāstīsim, tiklīdz atgriezīsimies Latvijā.

Pievēršoties sadzīves lietām – ja esat skatījušies filmu "Par ko runā vīrieši", tad noteikti atcerēsieties mirkli, kad ceļotāji, braucot uz "Bi2" koncertu, apmetās viesnīcā "Ujut". Tur ir aina ar Žannu Friski un katlu.

Jā, jā, tieši gandrīz tāpat izskatās mūsu viesnīca "Lācis". Turklāt Tarā nav iespējams rezervēt viesnīcu, izmantojot visā pasaulē populāro "Booking".

"Galvenā meitene" viesnīcā uz manu lūgumu izsaukt taksi uz kafejnīcu, kuru mums ieteica vietējie, centās uzzināt adresi, zvanot savām draudzenēm. "Sveika, ko dari? Kā aizbraukt uz kafejnīcu "Zarkent"? Nezini? Kā pati, kā tavējais? Bļin, tas laikam nopietni... Un kas tālāk? Labi, man klienti, es tev pārzvanīšu."

Pēc laiciņa mēs nokļuvām galamērķī, taksistam samaksājot 150 rubļus, kas nelielai un, būsim godīgi, nabadzīgai pilsētai ir daudz. Pilsētas kolorītu varētu raksturot, citējot pārdevēju vietējā ieskrietuvē: "Jūs no Rīgas? Padomā tik!", tam pievienojot teju vai mātišķas rūpes no bārmenes – viesmīles, kuru vietējie nesauc nekā citādi kā tante Gaļa.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Viņa ne tikai mums pasūtīja taksi, kuras vadītājs centās mums demonstrēt savas maga spējas, izmantojot kalkulatoru, bet arī izstāstīja par viesmīlību Bobrovkas ciemā, kurp mēs dosimies rīt.

Cita starpā, runājot par taksista "spējām": iedomājamies pašreizējo gadu, pievienojam klāt savu dzimšanas gadu, vecumu, to, cik daudz jums līdzi ir skaidras naudas, un viņš nosauks summu, kas jums ir makā. Ceru, ka sapratāt. Pirms tam taksists citēja dzejoli par sieviešu pazemību, no sērijas: kamēr vīrs strādā, sieva gludina, mazgā veļu un izskatās lieliski. Manuprāt, Krievijā vispār ir patriarhāts. Taču par to es pastāstīšu vēlāk.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.

Uz augšu