Ballīte ar armijas dembeļiem un kā mēs kļuvām par “Latvijas Nokia” TVNET žurnālistu ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

"Ceļabiedrus neizvēlas. Tā ir loterija." Pagaidām mums veicas - esam atraduši ne tikai interesantus sarunu biedrus, iepazinušies un pat sadraudzējušies ar "dembeļiem", bet arī kļuvuši par tulkiem starp mūsu korejiešu ceļabiedriem, kuri krieviski nerunā, un vīrieti ceļā uz Vladivostoku, kurš neprot angļu valodu. "Latvieši ir kā "Nokia" - savieno cilvēkus," mēs smejamies. Starp citu, esam nobraukuši jau 10 000 kilometru!

Mārtiņš:

Trīs diennaktis vilcienā paskrējušas apbrīnojami ātri un viegli. Tas ir pilnīgi negaidīti, jo es biju noskaņojies uz daudz lielāku garlaicību, bezmiegu, bet nekā. Laiks paskrējis nemanot, un vakar pat sanāca atrast vairākus sarunu biedrus! Kopš iekāpšanas Irkutskā esam norullējuši jau aptuveni 3500 kilometru, kas nozīmē, ka kopā nobraukti jau desmit tūkstoši! Urā! Tiesa, priekšā vēl nakts, bet agri no rīta mēs jau būsim Vladivostokā.

Vakar stāstīju par interneta kvalitāti un tā nedienām Krievijā, šodien vēlos parādīt, kā tas izskatās. Lūk, 98% no visa laika rādās šāda bilde, var ievērtēt kilobaitu plūsmu Krievzemē:

FOTO: Ekrānuzņēmums

Vakar sēžot restorānā un pierakstot ikdienas pārdomas, vagonā ievēlās četri svaigi nodienējuši jaunieši, kuri devās mājup. Ļoti skaļi, operatīvi, kā pēc pavēles paņēmuši stopu, apmēram 20 minūšu laikā to piebeidza un aizgāja prom. Saskatījāmies ar Viktoriju, no vienas puses, varētu papļāpāt, bet tādi jauni, neprognozējami un iedzēruši. Neko darīt, viņi tāpat jau ir prom.

Vakarā divi no viņiem atgriezušies restorāna vagonā. Tā kā lepojamies ar divu nedēļu pieredzi Krievijā, šoreiz mēs paši uzņēmāmies iniciatīvu un piegājām pie čaļiem un vaicājām, vai drīkstam pievienoties. Teju ar ovācijām tikām pieņemti un iepazinušies, saskandinājuši pirmo tostu, sākām sarunas par dzīvi. Viņi esot nodienējuši vienu gadu un tagad dodas mājās, esot paspējuši sailgoties.

Par mūsu satikšanu viņi bija milzu sajūsmā. Teica, ka, lūk, tagad būšot visu dzīvi ko atcerēties - atgriežoties no armijas, vēl ar latviešiem paspējuši satusēt, turklāt ne jau kuriem katriem latviešiem, bet tādiem, kuri gan krieviski prot, gan jokot, gan pateikt kādu stiprāku vārdu. Viņu sajūsma bija diezgan pārsteidzoša, jau pēc īsa mirkļa taisījām selfijus, apskāvāmies un devāmies kopīgās pīppauzēs. Prieki gan nebija gari - laiks paskrēja nemanot, un restorāna pavadone jau vedināja mūs uz gultām.

Pieminēšanas vērtas bija mūsu pusdienas.

Atnesu roltona kastīti, viss kā vajag, sapņu garšvielas un kaltēto dārzeņu kripatas pievienotas, pārliets, apmaisīts, sagaidījuši, kad ūdens būs iedarbinājis šo vilcienu brīnumēdienu, ķērāmies pie ēšanas. Pēkšņi pamanu, ka Viktorija, teju ar augsti paceltu mazo pirkstiņu, gluži kā lepnā franču restorānā, pietur makaronus ar karoti, bet ar dakšiņu tos solīdi virpina nelielā rullītī.

Bet vidē taču vajag iejusties. Viktorijai nosaku: "Tu vēl vakarkleitu uzvelc un augstpapēdenes, es tikmēr pie uzbekiem aiziešu pasēdēt. Roltons jāstrebj tā, it kā tas būtu pēdējais uz planētas zombiju apokalipses laikā, tā, lai blakus vagonā visi dzird, kur un ko mēs ēdam!" Vajag pielāgoties videi, kurā atrodies.

Laika apstākļi mainās visu laiku. Tikai daži grādi mīnusā, bet vējš tāds, ka knapi kājās var nostāvēt. Šodien bija saulīte un ļoti patīkams, bet vakar vakarā kādā pieturā sniegs - teju līdz potītēm. Lai arī bija tikai 15 minūšu pauze, visi atcerējās bērnību. Cilvēki metās bildēt sniegu, pikoties un, domājams, ja būtu nedaudz vairāk laika un pietura būtu tīrāka, kāds noteikti būtu sācis taisīt sniega eņģelīšus.

Priekšā nakts vilcienā, un rītdien sasniegsim mūsu galamērķi - Vladivostoku! Kā tur izskatīsies un kā mums tur ies, par to mēs pastāstīsim jau rīt!

Viktorija:

Ceļabiedrus neizvēlas. Tā ir loterija. Iegādājoties biļetes internetā, man nebija ne jausmas, kas būs mūsu kaimiņi - žirgta tantiņa, jaunlaulāts pāris vai iedzērusi kompānija.

Vēl Rīgā jokojot teicu, ka varbūt brauksim vienā vagonā ar "dembeļiem" - 19 līdz 20 gadus veciem jauniešiem, kuri atgriežas mājās pēc dienesta armijā.

Krievijā armijā iesauc vīriešu dzimuma pilsoņus vecumā no 18 līdz 27 gadiem. "Izbraukt cauri" var veselības stāvokļa dēļ, ja mācies koledžā vai universitātē un vēl dažu iemeslu dēļ, piemēram, ja jaunietis viens pats audzina bērnu.

Atzīšos, par potenciālo braucienu ar demobilizētiem jaunajiem karavīriem domāju ar vieglām šausmām. Esmu dzirdējusi daudzus stāstus par to, kā viņi piedzeras, rada nekārtības un iekuļas kautiņos. Tas ir loģiski - puiši veselu gadu pieņēmuši pavēles no augstākstāvošajiem un, iespējams, iepazinuši visus "ģedovščinas priekus".

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Īsāk sakot, cerēju, ka tādus sastapt nenāksies. Un tagad iedomājieties: aiz loga tumsa, mēs mierīgi sēžam restorānvagonā. Un ienāk VIŅI.

Nosēžas pie galdiņa aiz mums. Pasūta šņabi.

- Vakar policija staigāja pa vagoniem. Teica, lai nepiedzeramies, citādi nodos mūs kolēģiem.

- Nu, normāli! Buhājam un viss! Galvenais nevienam seju neizdauzīt!

Viss tā, kā rāda filmās - puiši atceras armijas kuriozus, apspriež citus karavīrus, kam katram ir sava iesauka, klausās dziesmas par armiju, par zaldāta dzīvi, par mīlestību...

Viens paņem telefonu, ievada numuru. "Cienu jūs, biedr vecākais leitnant. Paldies jums," viņš saka klausulē. Pēc visa spriežot, vecākais leitnants otrā galā dod padomu neaizrauties ar grādīgajiem dzērieniem. "Mēs jau aizraujamies," sarunu beidz karavīrs.

Pēc 20 minūtēm man jau paliek baisi, jo, palielinoties alkohola koncentrācijai viņu asinīs, arī diskusijas karstums pieaug par vairākiem grādiem. "Nu, sākas..." pie sevis nodomāju. Bet nē, jaunie dembeļi izdzer šņabi, sirsnīgi atvadās no pavadones un mierīgi, gandrīz pilnīgā klusumā pamet restorānvagonu.

Izelpoju un nodomāju: "Nav jau tie dembeļi nemaz tik traki." Nākamās trīs stundas mēģinām ielādēt fotogrāfijas un nosūtīt kolēģiem materiālus publicēšanai. Kā jau zināt, ar internetu šeit ir vienas nelaimes.

Un atkal restorāna vagonā ienāk divi demobilizētie karavīri - no tās pašas kompānijas, ko jau redzējām. Mārtiņš mani šokē ar piedāvājumu: "Nu ko, piesēžamies un parunājam?" Ieslēdzu diktofonu, ielieku kabatā un negribīgi piekrītu. Mums taču vajag materiālu dienišķajam rakstam!

Pieejam klāt, sasveicināmies, iepazīstamies. Karavīri ir pārsteigti, bet ļoti priecīgi par uzmanību. Vēl vairāk viņi priecājas par to, ka "satikuši īstus ārzemniekus". Viņus sauc Dima un Saša.

Apspriežam mūsu ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli, kā arī Pasaules čempionātu futbolā. Viņi interesējas, kā mums patīk Krievija, ko jau esam paguvuši apskatīt. Sākam runāt par armiju. Neskatoties uz to, ka Mārtiņš atzīstas, ka nav dienējis, viņš pārsteidzošā veidā izpelnās "uvažuhu" no dienējušajiem puišiem.

"Ziniet kā, cilvēks dienē armijā veselu gadu, katru dienu kopā mostas, bet vārdu nevienam nezina. Tikai uzvārdu. Mūsu rotā pēc nodienēta gada neviens vairs uz savu vārdu neatsaucas," stāsta Saša, ļoti ieturēts un inteliģents puisis.

"Mans tēvs dienēja, vectēvs dienēja. Mums Krievijā tā ir normāla lieta. Man būs bērni, un es gribu, lai viņi arī dienē. Protams, ir grūti, bet vajag. To nevar izstāstīt, tas ir jāpiedzīvo," stāsta Dima, kurš ir emocionālāks.

"Lūk, gribas vienkārši aiziet un iedzert ūdeni, bet nedrīkst. Vajag prasīt atļauju kādam, kam ir augstāks rangs. Piemēram, ierindniekam jāprasa atļauja kapteinim," stāsta Dima. "Ja viņš saka, ka nedrīkst, tad padzerties dabūsi tikai tad, kad būs sagaidījis ēdienreizi."

"Dzert nedrīkst. Mums bija puisis, kurš aizgāja "aiz stūra" iedzert aliņu un viņu par to iesēdināja virssardzē. Tas ir kā cietums uz desmit diennaktīm - disciplinārais bataljons. Bet, neskatoties uz subordināciju, armijā arī ir cilvēki, ar kuriem visu ko var sarunāt. Parasti ar tiem, kas jau ir nodienējuši, bet ar "žaketēm" tas neiet cauri," skaidro Dima. ""Žakete" liks tev simtreiz piepumpēties. Mums vēl ir tāds sods - jānoguļas balstā uz dūrēm. Ko darīt, ja nemāki? Iemācīsies - armijā viss ir iespējams!"

Pārejam uz sarunām par mūziku, iedzeršanām Krievijā, dzīvi dziļos Krievijas laukos. Par to, ka Krievijā daudzi neprot angļu valodu, jo skolās to tikpat kā nemāca. "Tu tā stāsti, ka latvieši nodomās, ka Krievijā viss ir pakaļā," inteliģentais Saša aizrāda emocionālākajam un vairāk izdzērušajam Dimam.

Puiši ļoti pieklājīgi interesējas. vai negribam gulēt un vai mums nav apnikusi viņu kompānija. 

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Lūk, tāda bija mūsu tikšanās ar "dembeļiem", no kuriem tā baidījos. Dima, Saša un citi demobilizētie karavīri izkāpj stacijā "Habarovska", bet mēs vilcienā "Maskava-Vladivostoka" turpinām traukties pa Transsibīrijas maģistrāli.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.

Uz augšu