Romi – dažādiem nostāstiem, mītiem un, ko tur liegties, arī stereotipiem apvīta tauta, kas Latvijas teritoriju apdzīvojusi jau gadsimtiem, taču tai joprojām ir jācīnās par sapratni, pieņemšanu un pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā. Lai labāk izprastu romu sarežģīto vēsturi, dabu un ieražas, portāls TVNET uz sarunu aicināja Normundu Rudeviču, Starptautiskās Romu apvienības prezidentu, bijušo 7. Saeimas deputātu un Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības priekšsēdētāju.

 „Tu tikai nesauc romus par čigāniem, tas ir ļoti aizvainojoši,” pirms intervijas man piekodināja kāds tuvs cilvēks. Taču, kā skaidro Rudevičs, vārds „čigāns”, līdzīgi kā latgaliešus apzīmējošais vārds „čangalis”, Latvijā nav uztverams kā lamuvārds, bet gan kā iesauka.

„Romu sabiedrībai ir izdevies vārdu „čigāns” Latvijā noturēt salīdzinoši augstā līmenī,” bilst Rudevičs, piemetinot, ka pavisam cita situācija paveras tādās valstīs kā Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kur vārdu „čigāns” izmanto, lai nicīgi izteiktos par romu tautības cilvēkiem.

Vaicāts, kā romi jūtas Latvijā, Rudevičs bilst, ka situācija noteikti ir labāka, nekā tā bija padomju laikos vai 20.gadsimta 90.gados, taču dažas būtiskas problēmas, piemēram, bezdarbs un netiešā diskriminācija, joprojām nav atrisinātas.

„Atklātas diskriminācijas pret romiem Latvijā nav, taču tā sauktā netiešā diskriminācija joprojām nav izskausta. Diemžēl joprojām ir gadījumi, kad romu tautības cilvēks saņem darba atteikumu tikai viņa nacionālās piederības dēļ. Kas gan tad cits atliek, kā vien Latviju pamest un doties uz ārzemēm? Ko līdz speciāli izveidotās mācību programmas romu bērniem, ja pēc mācību pabeigšanas darbā neviens viņus neņem?” retoriski vaicā Rudevičs, piebilstot, ka sabiedrības viedoklis par romiem daļēji balstās uz veciem, iesīkstējušiem stereotipiem un klišejām.

Lai gan lēnām, tomēr attieksme pret romiem Latvijā uzlabojas, un par to noteikti jāpateicas romu kultūras darbiniekiem un citiem "pozitīviem piemēriem," saka Rudevičs.

Lai mazinātu plaisu starp romiem un pārējo sabiedrības daļu, Romu kultūras biedrība aktīvi strādā pie vairākiem projektiem, tostarp ir izveidojusi pirmo romu radiostaciju Baltijā, kas gan pagaidām ir pieejama tikai internetā. Biedrība plāno iegādāties arī radio frekvenci un norāda, ka tās mērķauditorija noteikti būs arī neromi.

Rudevičs skaidro: lai raitāk risinātu samilzušās problēmas romu sabiedrībā, romu tautības pārstāvjiem jāpiedalās lēmējinstitūcijās un viņus ietekmējošu lēmumu pieņemšanā. „Citādi sanāk tā, ka nereti pieņemtie lēmumi romiem nemaz nav saistoši vai arī tikai daļēji risina viņu problēmas,” skaidro Rudevičs.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Romu kultūra raksturojama kā krāšņa, temperamentīga, vilinoša, noslēpumaina un izteikti savrupa.

Būtisks vārds romu kultūrā ir "romanistan", ar ko tiek apzīmēta visu pasaules romu kopiena. Galvenais kopienas likums ir "Romanipe", kura pildīšanai rūpīgi seko vecākie un viedākie romu sabiedrības locekļi un kuru viedoklim ir milzīga autoritāte.

Visus strīdus romu starpā izšķir romu kopienas tiesa. Visbargākais sods, ko var piemērot romam, ir atņemt tiesības piederēt pie romu kopienas; šādu sodu saņem izvarotāji, slepkavas, un pēc izstumšanas no sabiedrības tajā atgriezties ir teju neiespējami.

Kas raksturo romus? Ģimene, kopiena, spēja pielāgoties un izdzīvot visdažādākajos apstākļos, saka Rudevičs, piemetinot, ka romi allaž bijuši lieliski psihologi.

„Augstmaņi mīlēja romus ne tikai tāpēc, ka viņi smuki dzied vai dejo, bet arī tādēļ, ka romiem piemita (un joprojām piemīt!) spēja attiecības sakārtot un nogludināt savstarpējos negludumus,” saka Rudevičs.

Viena no vismelnākajām romu vēstures lappusēm bija II pasaules karš, kura laikā visā pasaulē tika iznīcināti aptuveni 2 miljoni romu. „Pēc kara Latvijā nebija nevienas romu ģimenes, kura tieši vai netieši nebūtu skarta,” saka Rudevičs, minot, ka šobrīd Latvijā dzīvo aptuveni 20 000 romu.

Tāpat vācu okupācijas laiks iezīmējās ar romu kultūras genocīdu. Tā kā romi informāciju un zināšanas senāk nodeva mutiski, iznīcinot romus, zuda arī nozīmīga daļa kultūras, kas bija krāta gadu simtiem.

Taču, pateicoties spēcīgajam izdzīvošanas garam, romi spēja atkopties no šā smagā trieciena. Arī pēc kara cilvēki turpināja uzmeklēt tieši romus, lai lūgtu viņus pareģot nākotni, noņemt lāstus un atrisināt dažādas likstas, jo, kā stāsta Rudevičs, romiem par spīti visam ir izdevies saglabāt pirmatnīgumu un unikālās, no paaudzes paaudzei nodotās zināšanas.

Dodamies uz turpat blakus esošo Romu muzeju, kas bagāts ar iespaidīgām gleznām un vēstures liecībām. Kā izrādās, vairāki pasaulslaveni cilvēki ir bijuši romi, taču daudzi no viņiem nav vēlējušies to afišēt pastāvošo aizspriedumu dēļ. Slavenu romu vidū ir gan dziedātājs Elviss Preslijs, gan aktieris Čārlijs Čaplins, gan pareģis Eižens Finks.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lielākās daļas gleznu autors ir Normunda Rudeviča tēvs Kārlis Rudevičs, kurš gleznot sācis vien 50 gadu vecumā un pārsteidzis ar īpaši lielu ražīgumu, atlikušajos 13 dzīves gados radot apmēram 100 gleznu.

Kārlis Rudevičs bija arī pirmais romu mākslinieks, dzejnieks un romu literārās valodas izveidotājs; tāpat viņš ir vienīgais roms, kas saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Savos mākslas darbos viņš apspēlējis gan romu tautai nozīmīgus periodus, gan eksistenciālas pārdomas.

Vienā no gleznām attēlots ceļš, kas vijas uz priekšu. „Nav ceļa uz laimi, pats ceļš ir laime. Kamēr tu ej uz savu mērķi, tev acis deg un tu esi laimīgs, bet, sasniedzot mērķi, sākas rutīna,” gleznu skaidro Rudevičs.

Kārļa talantu mantojusi arī viņa mazmeita Ornella Rudeviča, kura šogad atvēra savu pirmo personālizstādi.

Vaicāts, ko latvieši var mācīties no romiem, Rudevičs min kādu romu tautas gudrību.

„Kas ir sāpes? Sāpes ir reakcija uz to, ka mūsu plāni un vīzijas nesakrīt ar realitāti,” saka Rudevičs, „šī reakcija izraisa dažādas destruktīvas emocijas, un sāpes sakrājas slimībās. Un mūsu sabiedrība slimo. Taču romi ir iemācījušies pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, un neļaut sāpēm sevi pārņemt.”

„Es jums uzdāvināšu vēl vienu gudrību,” smaidot saka Rudevičs, „grūtības rada necienīgu uzvedību. Nonākot grūtībās, cilvēks nereti izvēlas izmantot negodīgus līdzekļus, lai situāciju risinātu. Taču, ja es noturos pretī grūtībām un uzvedos cienīgi, tad grūtības neatgriezīsies. Dzīvo cienīgi, tad grūtības pie tevis nenāks!”